Josemaría Escrivá Obras
64

Dievišķā filiācija

Kā izskaidrot šo paļāvīgo lūgšanu, šo pārliecību, ka mēs neiesim bojā cīņā? Tā ir pārliecība, kas izriet no kādas realitātes, ko es nenogurstoši apbrīnošu: mūsu dievišķās filiācijas. Šis Kungs, kurš Gavēņa laikā mums prasa atgriezties, nav tirānisks Īpašnieks, nedz arī stingrs un nepielūdzams Tiesnesis: tas ir mūsu Tēvs. Viņš runā mums par mūsu grēkiem, mūsu kļūdām, par mūsu dāsnuma nepietiekamību, bet to dara, lai mūs atbrīvotu no tā visa, lai mums apsolītu savu Draudzību un savu Mīlestību. Apziņa par mūsu dievišķo filiāciju piepilda ar prieku mūsu atgriešanos, tā mums saka – mēs atgriežamies Tēva mājās.

Dievišķā filiācija ir Opus Dei gara pamats. Visi cilvēki ir Dieva bērni. Bet sava tēva priekšā bērns var uzvesties ļoti dažādi. Mums jāpūlas kļūt par bērniem, kas cenšas apzināties, ka Kungs, vēlēdamies mūs par saviem bērniem, liek mums dzīvot Viņa mājās šeit uz zemes; mūs iekļauj Savā ģimenē; dod mums to, kas ir Viņa, un pieņem mūsējo; dāvā mums šo tuvumu, šo uzticību Viņam, kas mums liek kā maziem bērniem Viņam lūgt... neiespējamo!

Dieva bērns izturas pret Kungu kā pret Tēvu. Viņu attiecības nav verdziska pielūgsme, tīri formāla pieklājība, labas uzvedības normas, bet tās ir vaļsirdības un uzticības pilnas. Dievs nav sašutis par cilvēkiem. Dievs nenogurst no mūsu neuzticības. Mūsu Debesu Tēvs, ja vien bērns ar nožēlu vēršas pie Viņa un prasa piedošanu, piedod vienalga kādu pāridarījumu. Mūsu Kungs tādā mērā ir Tēvs, ka steidzas priekšā mūsu vēlmēm saņemt piedošanu un pirmais atvērtām rokām nāk mums pretī ar savu žēlastību.

Ticiet, ka es neko jaunu neizdomāju. Atcerieties šo līdzību, ko mums stāstīja Dieva Dēls, lai mums liktu saprast Debesu Tēva mīlestību – līdzību par pazudušo dēlu (sal. Lk 15,11 un sekojoši).

Bet tam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un šim kļuva viņa žēl; un viņš steidzās tam pretī, krita ap kaklu un skūpstīja to (Lk 15,20). Tie ir pašu Svēto Rakstu vārdi: viņš to noklāja ar skūpstiem. Vai ir iespējams to pateikt vēl cilvēciskāk? Vai ir vēl izteiksmīgāks veids, kā aprakstīt Dieva tēvišķīgo mīlestību pret cilvēkiem?

Mēs nevaram klusēt šī pretimnākošā Dieva priekšā. Kopā ar svēto Pāvilu mēs Viņam teiksim: Abba, Pater! (Rom 8,15). – Tēvs, mans Tēvs! Jo, lai gan Viņš ir Visuma Radītājs, Viņam nav svarīgi, ka mēs Viņu saucam iespaidīgos vārdos: Viņam ir vienaldzīgi tikt pienācīgi atzītam par valdnieku! Viņš vēlas, lai mēs Viņu saucam par Tēvu, lai mēs izbaudām šo vārdu un tas mūsu dvēseli piepilda ar prieku.

Zināmā mērā cilvēka dzīve ir kā pastāvīga atgriešanās mūsu Tēva namā caur nožēlu; tā ir sirds atgriešanās, kas nozīmē vēlmi mainīties un ciešu apņemšanos uzlabot mūsu dzīvi. Tāpēc tas izpaužas caur upuriem un sevis atdošanu. Atgriešanās Tēva namā iet caur Izlīgšanas sakramentu, kur, atzīstot savus grēkus, mēs ietērpjamies Kristū un arī kļūstam par Viņa brāļiem, Dieva ģimenes locekļiem.

Dievs mūs gaida kā līdzības tēvs ar atvērtām rokām, lai gan mēs to neesam pelnījuši. Mūsu parādam nav nozīmes: kā pazudušajam dēlam, mums tikai jāatver sava sirds, jāilgojas pēc tēva mājām, jāapbrīno un jāpriecājas par šo Dieva doto dāvanu – neskatoties uz tik daudziem trūkumiem, patiešām saukties un būt Viņa bērnam.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais