Kāda dīvaina spēja piemīt cilvēkam aizmirst visbrīnišķīgākās lietas un viegli pierast pie noslēpuma! Šajā Gavēņa laikā no jauna pārdomāsim par to, ka kristietis nevar būt virspusējs. Pat iegrimušam savā ikdienas darbā, citu cilvēku, savu līdzgaitnieku, vidū, aizņemtam, nodarbinātam, pastāvīgi uzvilktam, kristietim vienlaikus jābūt pilnīgi iegrimušam Dievā, jo viņš ir Dieva bērns.

Dievišķā filiācija ir priecīga realitāte, mierinošs noslēpums. Šī dievišķā filiācija piepilda visu mūsu garīgo dzīvi, jo tā mums iemāca satikties ar mūsu Debesu Tēvu, Viņu pazīt, Viņu mīlēt. Tādējādi tā piepilda ar cerību mūsu iekšējo cīņu un mums piešķir mazu bērnu paļāvīgo vienkāršību. Vēl vairāk, tieši tādēļ, ka mēs esam Dieva bērni, mēs esam aicināti ar mīlestību un apbrīnu kontemplēt visas lietas, kas nākušas no Dieva, Radītāja un Tēva, rokām. Tādējādi mēs esam kontemplatīvi pasaulē, mīlot pasauli.

Gavēņa laikā liturģija mums atgādina par Ādama grēku cilvēka dzīvē. Ādams nevēlējās būt labs Dieva bērns, viņš sacēlās pret Dievu. Bet arī mēs pastāvīgi dzirdam šīs felix culpa himnas atbalsi – laimīgā, svētlaimīgā vaina – ko visa Baznīca prieka pārpilnībā dziedās Lieldienu Vigīlijas laikā (Lieldienu slavas himna).

Bet, laikam piepildoties, Dievs Tēvs pasaulē sūtīja savu viendzimušo Dēlu, atjaunot mieru tajā, lai atpirkti no grēka adoptionem filiorum reciperemus (Gal 4,5), mēs kļūtu par Dieva bērniem, atbrīvoti no grēka jūga, spējīgi piedalīties Svētās Trīsvienības dievišķajā dzīvē. Tādā veidā jaunajam cilvēkam, šim jaunajam potzaram, kas ir Dieva bērni (sal. Rom 6,4-5), kļuva iespējams atbrīvot no haosa visu radību, atjaunojot visas lietas Kristū (sal. Ef 1,5-10), kas tās samierināja ar Dievu (sal. Kol 1,20).

Šis tātad ir gandarīšanas laiks. Bet, kā jau mēs to redzējām, tas nav nekāds negatīvs uzdevums. Gavēnis jāizdzīvo Kristus dotajā filiācijas garā, kas pulsē mūsu dvēselē (sal. Gal 4,6). Kungs mūs aicina Viņam tuvoties, gribot būt kā Viņš: centieties līdzināties Dievam kā Viņa mīļotie bērni (Ef 5,1), pazemīgi, bet dedzīgi līdzdarbojoties dievišķajā lēmumā savienot sasisto, glābt to, kas pazudis, ienest kārtību tur, kur valdīja grēcīgā cilvēka nekārtība, vest uz patieso mērķi to, kas noklīdis, atjaunot visas radības dievišķo harmoniju.