66

Gavēņa liturģija dažreiz, kad mēs pārdomājam par to, ko cilvēkam nozīmē attālināšanās no Dieva, iegūst traģiskus akcentus. Bet tas nav pēdējais vārds. Pēdējo vārdu saka Dievs, un tas ir Viņa glābjošās un žēlsirdīgās mīlestības vārds, tātad mūsu dievišķās filiācijas vārds. Lūk, kādēļ šodien kopā ar svēto Jāni es atkārtoju: Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums dāvājis, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni (1 Jņ 3,1). Dieva bērni, brāļi iemiesotajam Vārdam, tam, par kuru teikts: Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma (Jņ 1,4). Gaismas bērni, gaismas brāļi – lūk, kas mēs esam. Vienīgās uguns, kas spēj aizdegt cilvēka no miesas radīto sirdi, nesēji.

Tagad, kad es apklusīšu, lai turpinātu Svēto Misi, katrs lai pārdomā to, ko prasa Kungs – kādas apņemšanās, kādus lēmumus žēlastības darbība vēlas iedvesmot viņā. Un, saprotot šīs pārdabiskās un cilvēciskās sevis atdošanas un cīņas prasības, atcerieties, ka mūsu paraugs ir Jēzus Kristus. Un ka Jēzus, būdams Dievs, pieļāva, ka tiek kārdināts, lai mūs piepildītu drosme un pārliecība par uzvaru. Jo Viņš nezaudē cīņas, un, ja mēs esam vienoti ar Viņu, mūs nekad neuzvarēs, bet mēs patiešām varēsim saukties un būt uzvarētāji: būt labi Dieva bērni.

Būsim laimīgi. Vismaz es tāds esmu. Raugoties uz savu dzīvi, izdarot sirdsapziņas izmeklēšanu, ko mums pieprasa šis liturģiskais Gavēņa laiks, es saprotu, ka man nevajadzētu tādam būt. Bet es esmu apmierināts, jo es kārtējo reizi redzu – Kungs mani meklē, Kungs aizvien ir mans Tēvs. Es zinu, ka jūs un es izlēmīgi, ar gaismu un žēlastības palīdzību atklāsim to, kas jāsadedzina, un to sadedzināsim; to, kas jāizrauj, un izrausim; to, kas jādod, un dosim.

Protams, tas nav viegls uzdevums. Bet mēs varam paļauties uz skaidru ceļvedi, uz šo brīnišķīgo realitāti, bez kuras mums nav jāiztiek un mēs nevaram iztikt: Dieva mīlestību uz mums. Ļausim Svētajam Garam darboties mūsos un mūs šķīstīt, lai mēs spētu apskaut Dieva Dēlu krustā un kopā ar Viņu augšāmcelties, jo augšāmcelšanās prieks ir sakņots krustā.

Mūsu Māte Marija, auxilium christianorum, refugium peccatorum: aizlūdz pie sava Dēla, lai Viņš mums sūta Svēto Garu, kas mūsu sirdīs atdzīvinās lēmumu noteiktiem un drošiem soļiem iet uz priekšu, ļaujot pat mūsu dvēseles dziļumos atskanēt šim aicinājumam, kas piepildīja ar prieku vienu no pirmajiem kristiešu mocekļiem: veni ad Patrem (Sv. Ignācijs no Antiohijas, Epistola ad Romanos, 7, 2 (PG 5, 694)), nāc, atgriezies pie sava Tēva, kas tevi gaida.

Šis numurs citā valodā