Cilvēkiem, kam šī deformācija ir kā otrā daba, ļoti grūti ir saprast, ka daudz cilvēciskāk un patiesāk būtu par tuvāko domāt labu. Svētais Augustīns dod, lūk, kādu padomu: Centieties iegūt tikumus, kas pēc jūsu domām trūkst jūsu brāļiem un jūs vairs neredzēsiet viņu trūkumus, jo jums pašiem arī to nebūs (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 30, 2, 7 (PL 36, 243)). Dažiem šāda rīcība šķiet naiva. Viņi ir reālisti, prātīgāki.

Visu tiesājot pēc saviem aizspriedumiem, viņi pirms ieklausīties, jau aizvainos. Tad, vēlīgi un objektivitātes vārdā, viņi apvainotajam varbūt ļaus sevi attaisnot. Tā vietā, lai pierādītu kāda cilvēka pieļautu kļūdu, viņi izsmejot dāvās iespēju nevainīgajam pierādīt savu nevainību. Šādi viņi rīkojas pret morāli un taisnību.

Būtu negodīgi neteikt, ka šīs pārdomas ir kas vairāk kā tikai ātrs tiesību un morāles grāmatu pētījuma auglis. Tās balstītas uz daudzu cilvēku personīgo pieredzi, kuri līdzīgi citiem tikpat bieži un gadiem ilgi bijuši aprunāšanas, neslavas un apmelojumu mērķis. Dieva žēlastība un spēja nepieminēt ļaunu viņos nav atstājusi nekādas rūgtuma pēdas. Mihi pro minimo est, ut a vobis iudicer (1 Kor 4,3); tas man nav svarīgi, ka jūs vai kāda cilvēku tiesa mani tiesā, viņi varētu teikt kopā ar svēto Pāvilu. Dažreiz mazliet familiārāk viņi piebilda, ka viņiem tas bija kā ‘pīlei ūdens’. Un tā ir patiesība.

Tomēr es nevaru noliegt skumjas, ko izjūtu, domājot par tā cilvēka dvēseli, kurš netaisnīgi uzbrūk otra godīgumam, jo netaisnais uzbrucējs nogremdē pats sevi. Un es arī ciešu visu to dēļ, kuri šādu patvaļīgu un pārmērīgu apvainojumu priekšā nezina, uz kuru pusi skatīties: apmulsuši viņi tam nespēj noticēt un sev vaicā, vai tas viss nav murgs.

Pirms dažām dienām mēs Misē lasījām Suzannas, šīs šķīstās sievietes, kuru divi samaitāti večuki netaisnīgi apsūdzēja negodīgumā, stāstu. Suzanna sāka raudāt un saviem apsūdzētājiem atbildēja: visur es jūtu bailes; jo, ja es darīšu to, ko jūs man piedāvājat, man būs jāmirst un ja es atsakos, neizkļūt man no jūsu rokām (Dan 13,22). Cik daudzreiz skauģu un intrigantu nodevīgums krietnus cilvēkus noliek tajā pašā situācijā! Viņiem tiek piedāvāta šāda alternatīva: vai nu apvainot Kungu vai tikt nomelnotiem. Vienīgā cēlā un cienīgā iespēja, kas viņiem atliek, vienlaikus ir arī ļoti sāpīga, bet viņiem tā jāpieņem: es labāk nevainīga nokļūstu jūsu rokās, nekā apvainoju Kungu (Dan 13,23).