Dieva žēlsirdība

Šodien sākas Adventa laiks, un ir labi pārdomāt par mūsu dvēseles ienaidniekiem: juteklības neskārtotību un vieglprātību; tādu prāta neprātu, kas pretojas Kungam; iedomīgu paļaušanos uz saviem spēkiem, kas padara neauglīgu mīlestību uz Dievu un Viņa radībām. Visi šie gara stāvokļi noteikti ir šķēršļi, un to spējas kaut ko izjaukt ir lielas. Tādēļ liturģija mums liek lūgt dievišķo žēlsirdību: uz Tevi, Kungs, es paceļu savu dvēseli, uz Tevi es ceru; neļauj man apmulst, lai mani ienaidnieki nepriecājas (Ps 24,1-3): šādi mēs lūdzāmies Svētās Mises ievadvārdos. Un upurdāvanu pienešanas antifonā mēs atkārtojam: uz Tevi es ceru, Kungs, lai es nebūtu kaunā!

Tagad, kad tuvojas pestīšanas brīdis, mēs izjūtam mierinājumu, no sv. Pāvila mutes dzirdot to, ka tad, kad parādījās Dieva, mūsu Pestītāja, labsirdība un cilvēkmīlestība, tad Viņš mūs izglāba ne mūsu taisnīgo darbu dēļ, kurus padarījām, bet Savas žēlsirdības dēļ (Tit 3,4-5).

Ja jūs pārlūkosiet Svētos Rakstus, jūs tur atklāsiet pastāvīgo Dieva žēlsirdības klātbūtni: tā piepilda zemi (Ps 32,5), tā domāta visiem Viņa bērniem, super omnem carnem (Māc 18,12), tāmums ir visapkārt (Ps 31,10), tā mums iet pa priekšu (Ps 58,11), tā vairojas, lai mums palīdzētu (Ps 35,8), un tā tiek pastavīgi apstiprināta (. Ps 116,2). Dievs, kurš par mums rūpējas kā ļoti mīlošs Tēvs, mūs uzlūko savā žēlsirdībā (Ps 24,7): maigā (Ps 108,21) žēlsirdībā, kas ir skaista kā lietus mākonis (Māc 35,26).

Jēzus Kristus visu šo dievišķās žēlsirdības vēsturi īsumā raksturo un veic šādu kopsavilkumu: svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti (Mt 5,7). Pie citas izdevības Viņš saka: esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs (Lk 6,36). Daudzas Evaņģēlijā attēlotas ainas paliek dzīvas mūsu atmiņā: žēlsirdība pret laulības pārkāpēju sievieti, līdzība par pazudušo dēlu, tās par pazudušo avi un par parādnieku, kuram piedeva, Naimas atraitnes dēla augšāmcelšanās (sal. Jņ 8,1-11; Lk 15,11-32; Lk 15,1-7; Mt 18,21-35; Lk 7,11-17). No taisnīguma viedokļa var atrast tik daudz iemeslu šim lielajam brīnumam! Šīs nabadzīgās atraitnes vienīgais dēls ir miris, viņš, kurš viņas dzīvei deva jēgu, viņš, kurš viņas vecumdienās viņai varēja palīdzēt. Taču Jēzus nedara šo brīnumu taisnīguma dēļ, bet līdzjūtības dēļ, jo iekšēji viņu aizkustina cilvēciskas ciešanas.

Kādu drošības sajūtu mūsos jārada Kunga līdzjūtībai! Viņš Mani piesauks, un es viņu sadzirdēšu, jo esmu žēlsirdīgs (Izc 22,27). Tas ir aicinājums un apsolījums, ko Viņš izpildīs. Tāpēc iesim ar uzticību pie žēlastības troņa, lai saņemtu žēlsirdību un atrastu žēlastību palīdzībai īstā laikā (Ebr 4,16). Mūsu svētdarīšanas ienaidnieki neko nespēs, jo Dieva žēlsirdība mūs nosargā. Ja mūsu vainas un vājības dēļ mēs paklūpam, Kungs nāks mums palīdzēt un mūs pacels. Tu mācījies izvairīties no nevērības, attālināties no lepnības, iegūt dievbijību, nebūt šīs pasaules darījumu gūsteknim, nedot priekšroku iznīcīgām lietām mūžīgo vērtību vietā. Bet tādēļ, ka cilvēciskā vājība neļauj taviem soļiem būt drošiem šājā pasaulē, kam ir slidena virsma, labais ārsts tev noteica zāles pret maldīšanos un žēlsirdīgais tiesnesis tev neliedza cerību pēc piedošanas (Sv. Ambrozijs, Expositio Evangelii secundum Lucam, 7 (PL 15,1540)).