Šie piemēri nav izdomāti. Es esmu pārliecināts, ka jebkurš cilvēks, jebkura, kaut nedaudz pazīstama institūcija, varētu papildināt šo kazuistiku. Dažās aprindās valda maldīgā pārliecība, ka publikai vai tautai (kā nu to vēlās dēvēt) ir tiesības pazīt un savā veidā interpretēt citu cilvēku eksistences vispersoniskākās detaļas.

Atļaujiet man dažos vārdos pastāstīt kaut ko, kas mani skar ļoti personiski. Jau vairāk nekā trīsdesmit gadus es tūkstošos dažādu veidu rakstu un saku, ka Opus Dei netiecās ne pēc laicīga, ne politiska mērķa; ka tas vienīgi un tikai meklē kā izplatīt, iepazīstināt dažādas rases, ļaudis, dažādus sociālos slāņus un tautas ar Kristus pestījošo mācību un to īstenot; līdzdarboties, lai virs zemes būtu vairāk Dieva mīlestības un sekojoši arī vairāk miera, vairāk taisnības starp cilvēkiem – viena Tēva bērniem.

To ir sapratuši tūkstošiem, miljoniem cilvēku visā pasaulē. Šķiet, ka citi, daudz mazākā skaitā, dažādu iemeslu dēļ nav to sapratuši. Ja mana sirds ir tuvāka pirmajiem, es tomēr mīlu un cienu arī otros, jo ikviena cilvēka persona pelna respektu un cieņu, un visi ir aicināti uz Dieva bērnu godību.

Bet nekad netrūkst sektantiskas minoritātes, kas nesaprot to, ko es un tik daudzi citi mīl, un kas gribētu, lai mēs tai lietas izskaidrojam saskaņā ar tās mentalitāti, kas vērsta tikai uz politiku, kas ir sveša pārdabiskajam, vadoties vienīgi no grupu interesēm un spiediena. Un, ja sniegtā atbilde neatbilst šim variantam, nesniedz maldīgu –viņu vēlmēm atbilstošu skaidrojumu, viņi turpina savus spriedumus par meliem, noslēpumiem un draudīgiem plāniem.

Jums jāzina, ka šādi gadījumi mani neskumdina un nesatrauc. Piebildīšu, ka es par to pat pasmietos, ja vien spētu aizmirst tuvākajam nodarīto pārestību un grēku, kas sauc uz Dievu. Es esmu aragonietis un pēc rakstura dabiski ievirzīts mīlēt vaļsirdību: es izjūtu instinktīvu nepatiku pret visāda veida slepenību. Es vienmēr esmu centies bez pašapmierinātības un lepnības ar patiesību atbildēt apmelotājiem, pat ja viņi ir slikti audzināti, uzpūtīgi, naidīgi un pat bez jebkādām cilvēcīguma pazīmēm.

Man bieži ienāca prātā aklā kopš dzimšanas atbilde farizejiem, kas viņam jau simto reizi vaicāja kā notika brīnums: es jums jau sacīju un jūs dzirdējāt. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt? Vai arī jūs gribat kļūt viņa mācekļi? (Jņ 9,27).