Acu pilieni acīm

Farizeju grēks bija ne jau neredzēt Kristū Dievu, bet brīvprātīgi ieslēgties sevī; nepieļaut, ka Kristus, kas ir gaisma, viņiem atvērtu acis (sal. Jņ 9,39-41). Tādam aklumam attiecībās ar sev līdzīgajiem ir tūlītējas sekas. Šis farizejs, kas sevi iedomājās par gaismu, neļauj Dievam atvērt savas acis, un ir tas pats, kurš ar iedomību un netaisnīgi izturas pret savu tuvāko savā lūgšanā sakot: es tev pateicos, Dievs, ka neesmu tāds kā citi cilvēki: laupītāji, netaisnīgi, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks (Lk 18,11). Un viņi apvaino kopš dzimšanas aklo, kurš turpina liecināt patiesību par savu brīnumaino izdziedināšanu: tu viss esi grēkos dzimis un tu mācīsi mūs? Un tie izdzina viņu ārā (Jņ 9,34).

To vidū, kuri nepazīst Kristu, ir daudz godīgu cilvēku, kas aiz elementāras pieklājības prot uzvesties smalkjūtīgi: viņi ir patiesi, sirsnīgi un labi audzināti. Ja viņi nepretojas, ja mēs nepretojamies tam, ka Kristus mūs dziedina no akluma, kas vēl aizvien skar mūsu acis, ja mēs ļaujam, lai Kungs uz tām uzliek šos dubļus, kas Viņa rokās izrādās iedarbīgāki par visiem acu pilieniem, mēs jaunā gaismā, ticības gaismā uztversim zemes realitātes un nojautīsim mūžīgās patiesības – mēs būsim ieguvuši skaidru skatījumu.

Tas ir kristieša aicinājums, šīs mīlestības pilnība: mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir maiga. Mīlestība neskauž, nelielās, nav uzpūtīga. Tā nav godkārīga un nemeklē savu labumu. Tā nedusmojas un nedomā ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu, tic visam, cer uz visu, visu pacieš (1 Kor 13,4-7).

Kristus mīlestība nesastāv tikai no labām sajūtām pret tuvāko un neaprobežojas ar tieksmi uz filantropiju. Tuvākmīlestība, ko Dievs ielej dvēselē, iekšēji pārveido prātu un gribu: draudzībai un priekam darīt labu, tā dod pārdabisku pamatu.

Pārdomāsim klibā izdziedināšanas atainojumu Apustuļu darbos. Dodoties uz templi, Pēteris un Jānis pie durvīm, garām ejot, sastop klibo kopš dzimšanas. Viss atgādina aklā dziedināšanu. Bet mācekļi vairs neuzskata, ka šī nelaime ir saistīta ar paša slimnieka vai viņa vecāku grēkiem. Un viņi tam saka: Nācarieša Jēzus Kristus vārdā celies un staigā (Apd 3,6). Kādreiz viņi dāļāja neizpratni un tagad žēlsirdību; kādreiz viņi pauda pārgalvīgu spriedumu, tagad viņi brīnumaini dziedina Kunga vārdā. Tas atkal ir Kristus, Kristus, kas garām iet! Kristus, kurš turpina kristiešos, savos mācekļos, staigāt pa pasaules ielām un laukumiem. Es Viņu dedzīgi lūdzu, lai Viņš ieiet to dvēselēs – vismaz dažu –, kas pašreiz manī klausās.