Cieņa un tuvākmīlestība

Sākumā mūs pārsteidza Jēzus mācekļu attieksme pret aklo no dzimšanas. Viņi patiešām rīkojās saskaņā ar šo nožēlojamo sakāmvārdu: domā slikto un tu būsi pareizi uzminējis. Vēlak, kad viņi bija labāk iepazinuši Skolotāju, kad viņi izprata, ko nozīmē būt kristietim, viņu spriedumi bija izpratnes piepildīti.

Svētais Akvīnas Toms raksta: katrā cilvēkā ir kāda iezīme, kas pārējo acīs viņam liek izskatīties pārākam, kā to saka apustulis Pāvils: „pazemībā viens otru uzskatiet augstāku par sevi” (Flp 2,3). Sekojoši, visiem cilvēkiem sevi savstarpēji jāciena (Sv. Akvīnas Toms, S. Th., II-II, q. 103, a. 2-3). Pazemība ir tikums, kas ļauj atklāt, ka cieņas apliecinājumi cilvēkam, viņa godam, labajam nodomam, viņa privātajai dzīvei, nav virspusējs formālisms, bet gan tuvākmīlestības un taisnīguma pirmās izpausmes.

Kristīgā mīlestība neaprobežojas ar materiālās palīdzības sniegšanu tam, kam tā nepieciešama, bet vispirms cenšas cienīt un saprast ikvienu personīgi un respektēt cilvēkam un Radītāja bērnam piemītošo cieņu. Tādēļ ikviena kādas personas, viņas reputācijas, viņas goda aizskaršana, atklāj kādas kristīgās ticības patiesības nepieņemšanu vai nepraktizēšanu pie pašiem apvainotājiem un jebkurā gadījumā patiesas Dieva mīlestības neesamību. Mīlestība, ar kādu mēs mīlam Dievu un savu tuvāko, ir viens un tas pats tikums, jo tieši Dievs ir tas iemesls, kura dēļ mēs mīlam savu tuvāko, un kā dēļ tad, kad mēs mīlam savu tuvāko ar tuvākmīlestību, mēs mīlam Dievu (Sv. Akvīnas Toms, S. Th., II-II, q. 103, a. 2-3).

Es ceru, ka no šī sarunas brīža Kunga klātbūtnē, mēs spēsim secināt ļoti konkrētas lietas. Un vispirms jau apņemšanos otru netiesāt, viņu neaizvainot, pat ja tikai ar aizdomām, nogremdēt ļaunumu labā pārpilnībā, ap sevi izplatot uzticību, taisnīgumu un mieru.

Nolemsim arī nekad neskumt, ja citi apšaubītu mūsu uzvedības taisnumu, ja viņi greizi interpretē labo, ko ar Kunga palīdzību mēs cenšamies īstenot, un, ja nepatiesi spriežot par mūsu nodomiem, viņi mums piedēvētu sliktus nodomus un negodīgu un liekulīgu uzvedību. Vienmēr piedosim ar smaidu uz lūpām. Runāsim skaidri un bez rūgtuma tad, kad savā sirdsapziņā uzskatām – mums ir jārunā. Ja runa ir par personiskiem uzbrukumiem, lai cik brutāli un necienīgi tie arī būtu, dievišķā klusumā ieliksim visu Dieva mūsu Tēva rokās: Iesus autem tacebat (Mt 26,63), Jēzus klusēja. Rūpēsimies vienīgi darīt labu, jo tas ir Viņš, kas tam liks spīdēt cilvēku priekšā (Mt 5,16).