Kā jau visi kristiešu svētki arī šodien svinamie vispirms ir miera svētki. Palmu svētdiena ļoti senā simbolismā atsauc atmiņā ainu no Radīšanas grāmatas. Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un pēc tam atkal izlaida balodi no šķirsta. Tad balodis atgriezās tā ap vakara laiku un, lūk, noplūkta olīvas lapa bija viņa knābī, un Noass tūlīt noprata, ka ūdeņi zemes virsū bija noskrējuši (Rad 8,10-11). Šodien mēs pieminam, ka derība starp Dievu un viņa tautu tiek Kristū nostiprināta un iedibināta, jo Viņš ir mūsu miers (Ef 2,14). Šajā brīnišķīgajā savienībā –‘jaunā’ un ‘vecā’ atkal apvienošanā, kas raksturīga mūsu svētās Katoliskās Baznīcas liturģijai, šodien mēs lasām šos priekpilnos vārdus: visi ļaudis, nesot olīvu zarus, izgāja pretī Kungam, dziedādami un sacīdami: Hosanna augstumos (Antifona palmu procesijas laikā).

Mūsu dvēselēs Jēzum veltītie saucieni pievienojas tiem, kas sveica Viņa piedzimšanu Betlēmē. Svētais Lūkass stāsta: Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes ceļā. Un kad Viņš jau tuvojās Olīvkalna nogāzei, viss mācekļu pulks sāka priecīgi skaļā balsī godināt Dievu par visiem brīnumiem, ko viņi bija redzējuši, sacīdami: svētīgs Ķēniņš, kas nāk tā Kunga vārdā! Miers debesīs un gods augstībā! (Lk 19,36-38).

Miers virs zemes

Miers debesīs: pax in coelo. Bet paraudzīsimies arī uz pasauli: kādēļ pasaulē nav miera? Nē, nav miera, ir tikai miera šķietamība, baiļu radīts līdzsvars, trausli kompromisi. Arī Baznīcā nav miera, Kristus Līgavas balto tērpu saplosa iekšējas domstarpības. Daudzās sirdīs nav miera. Tās veltīgi meklē kā kompensēt sirds nemieru ar pastāvīgu rosīšanos, ar sīkmanīgu pieķeršanos zemes labumiem, kas nenes apmierinājumu, jo vienmēr atstāj skumju rūgto piegaršu.

Palmu zari, raksta svētais Augustīns, ir godināšanas simbols, tāpēc ka tie reprezentē uzvaru. Mirstot Krustā, Kungs gatavojas uzvarēt. Zem Krusta zīmes Viņš dodas uz priekšu, uz uzvaru pār velnu, Nāves valdnieku (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium Tractatus, 51, 2, (PL 35, 1764)). Kristus ir mūsu miers, jo Viņš uzvarēja - uzvarēja, jo smagā cīņā cīnījās pret cilvēka sirdī uzkrāto ļaunumu.

Kristus, kas ir mūsu miers, ir arī mūsu Ceļš (Jņ 14,6). Ja mēs vēlamies iegūt mieru, mums jāiet Viņa pēdās. Miers ir kara, cīņas, iekšējā askētiskā cīniņa sekas, kas ikvienam kristietim jāizcīna pret visu to, kas viņa dzīvē nenāk no Dieva: lepnību, jutekliskumu, egoismu, virspusību, sirds šaurību. Nebūs jēgas skaļā balsī pieprasīt ārēju mieru, ja sirdsapziņā, dvēseles dziļumos, tā nav, jo no sirds iziet ļaunās domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi (Mt 15,19).