Cīņa – pienākums pret mīlestību un taisnīgumu

Vai šāda valoda nav novecojusi? Vai drīzāk mēs to nemainām, vadoties no apstākļiem, piemērojot mūsu pašu vājībai, kas paslēpusies zem pseidozinātniskas terminoloģijas? Vai nav klusējošas vienošanās, kas apgalvotu, ka patiesās vērtības ir nauda, kas ļauj visu nopirkt; laicīgā kundzība; viltība, kas palīdz palikt augstos amatos; tā sauktā nobriedušā cilvēciskā gudrība, kas domā, ka ir pāraugusi svēto.

Es neesmu un nekad neesmu bijis pesimists. Ticība man saka – Kristus ir uzvarējis vienreiz par visām reizēm un kā savas uzvaras ķīlu viņš mums ir devis pavēli - iesaistīties cīņā. Mums kristiešiem kā atbilde uz dievišķās žēlastības aicinājumu ir brīvprātīga, aiz mīlestības radusies vēlme –pienākums neatlaidīgi cīnīties, jo mēs zinām, ka esam tikpat vāji kā citi cilvēki. Un tajā pat laikā mēs nevaram aizmirst – pielietojot atbilstošus līdzekļus, mēs būsim pasaules sāls, gaisma, raugs; mēs būsim Dieva mierinājums.

Mūsu vēlme dedzīgi un neatlaidīgi pastāvēt šajā Mīlestībā ir arī pienākums pret taisnīgumu. Un jums kā visiem ticīgajiem tas prasa pastāvīgu cīņu. Visa Baznīcas tradīcija kristiešus ir dēvējusi par milites Christi, Kristus karavīriem. Karavīri, kas citiem dāvā mieru, kamēr paši cīnās pret savām negatīvajām iekšējām nosliecēm. Dažreiz, kad pārdabiskais skatījums mazinās, kad ticība praktiski neizpaužas darbos, tiek atmests uzskats, ka zemes dzīve ir cīņa. Mums viltīgi iestāsta, ka, ja mēs sevi uzskatām par Kristus karavīriem, mēs riskējam ticību izmantot vardarbīgiem un atsevišķu grupējumu laicīgiem mērķiem. Šis domāšanas veids ir skumja lietu vienkāršošana bez jebkādas loģikas un it bieži saistās ar ērtību un mazdūšību.

Nekas nav tik tālu no kristīgās ticības kā fanātisms, lai arī zem kāda karoga tas arī neuzpeldētu, dīvainā pasaulīguma un garīguma savienībā. Šis drauds nepastāv tad, ja cīņa tiek saprasta tā, kā Kristus mums mācījis – personisks cīniņš ar sevi pašu, ko pavada pastāvīgi atjaunota piepūle vairāk mīlēt Dievu, izravēt egoismu, kalpot visiem cilvēkiem. Atteikties no šāda cīniņa vienalga kāda iemesla dēļ nozīmē pasludināt priekšlaicīgu sakāvi, sagrāvi, neticību; tas nozīmē kritušu dvēseli, pazudušu maziskās izpriecās. Kristietim garīgais cīniņš Dieva un visu ticības brāļu priekšā ir nepieciešamība, sekas tam, ka viņš ir kristietis. Tādēļ, ja kāds necīnās, viņš nodod Jēzu Kristu un līdz ar Viņu, visu Mistisko Miesu, kas ir Baznīca.