Nemitīga cīņa

Kristieša cīņa ir nemitīga, jo iekšējā dzīve pieprasa pastāvīgi atsākt no jauna un no jauna, tādējādi izvairoties no iedomības iedvestas idejas, ka esam kļuvuši perfekti. Šajā ceļā grūtības ir neizbēgamas; ja nesastaptu šķēršļus, mēs nebūtu radības ar miesu un asinīm. Mūsos vienmēr būs kaislības, kas vilks uz leju, un mums vienmēr būs jāizsargājas no šīm vairāk vai mazāk nerimstošajām un samaitātajām vēlmēm.

Mums nav jābrīnās, savā miesā un dvēselē sajūtot augstprātības, juteklības, skaudības, vēlmes pakļaut citus un slinkuma dzeloni. Tas ir visai sens ļaunums, pastāvīgi apstiprināts ar mūsu pašu pieredzi. Tas ir sākumpunkts un dabiskais ietvars mūsu uzvaras skrējienam uz Tēva mājām un mūsu iekšējai cīņai. Tādēļ svētais Pāvils mums māca: Tātad es neskrienu uz kaut ko nenoteiktu, tā es necīnos, it kā gaisu sizdams. Bet es šaustu savu miesu un lieku tai sev kalpot, lai kādreiz, citiem sludinot, pats netiktu atmests (1 Kor 9,26-27).

Lai iesāktu un turpinātu šo cīņu, kristietim nav jāgaida ārējas zīmes vai jāizjūt labvēlīgs iekšējs noskaņojums. Iekšējā dzīve nav sajūtu, bet dievišķās žēlastības, gribas un mīlestības lieta. Vienā vārdā sakot – mīlestības lieta. Visi mācekļi spēja sekot Jēzum Viņa triumfa dienā Jeruzalemē, bet Krusta negoda stundā gandrīz visi Viņu bija pametuši.

Lai patiesi mīlētu ir jābūt stipram, uzticīgam, ar sirdi, kas cieši nostiprinājusies ticībā, cerībā un mīlestībā. Tikai tukša vieglprātība kaprīzi maina savu mīlestības objektu, kas cita starpā nav vis mīlestība, bet egoistiska sevis apmierināšana. Kas saka mīlestība, saka pastāvīgums, godīgums – spēja sevi dāvāt, sevi upurēt, atteikties no sevis. Un šajā pašatdevē –upurī un spējā atteikties, atrodam ciešanas un pretrunas, bet arī laimi un prieku. Prieku, ko neviens un nekas nespēs mums atņemt.

Šajā mīlestības turnīrā mums nav jāskumst par kritieniem, pat ļoti nopietniem, ja vien mēs izlīgšanas sakramentā ar nožēlu un vēlmi laboties ejam pie Dieva. Kristietis nav maniaks, kurš kolekcionē nevainojamu darbu atskaites. Mūsu Kungs Jēzus Kristus Jāņa nevainības un uzticības tik ļoti aizkustināts to pašu izjūt arī Pētera nožēlas priekšā pēc viņa kritiena. Jēzus saprot mūsu vājumu un kā pa nogāzi velk mūs pie sevis, vēloties mūsu neatlaidību centienos, lai dienu pēc dienas pamazām mēs virzītos uz augšu. Viņš mūs meklē, kā, dodoties satikt, meklēja divus Emausas mācekļus; kā Viņš meklēja Tomu, lai tas redzētu un pieskartos savām rokām Viņa roku un sāna atvērtajām brūcēm. Tieši tādēļ, ka Viņš pazīst mūsu vājumu, Jēzus dzīvo pastāvīgā cerībā, ka mēs pievērsīsimies Viņam.