76

Iekšējā cīņa

Svētais Pāvils mums saka: kā labs Jēzus Kristus kareivis, uzņemies savu ciešanu daļu (2 Tim 2,3). Kristieša dzīve ir kalpošana, tas ir karš: brīnišķīgs miermīlīgs karš, kam nav nekāda sakara ar agresīviem, šķelšanās un bieži naida iedvesmotiem cilvēku kariem. Toties Dieva bērnu karš pret savu pašu egoismu balstās vienotībā un mīlestībā. Jo mēs gan miesā dzīvojam, bet nekarojam miesīgi. Mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet tie kalpo Dievam; tas ir spēks, kas sagrauj cietokšņus. Mēs nogāžam pārgudrību, katru augstprātību, kas paceļas pret Dieva atzīšanu, un ņemam gūstā visus prātus, lai tie kalpotu Kristum (2 Kor 10,3-5). Tās ir nepārtrauktas sadursmes ar lepnumu, ar uzpūtību, kas mūs pievērš ļaunam, ar pašpietiekamību spriedumos.

Šajā Palmu svētdienā mūsu Kungs uzsāk izšķirošo nedēļu mūsu pestīšanai. Atstāsim tātad pie malas virspusējus prātuļojumus un iesim pie būtiskākā, pie tā, kas ir patiesi svarīgs. Redziet, mūsu centienu mērķis ir nokļūt debesīs. Pretējā gadījumā mēs veltīgi pūlamies. Lai nonāktu debesīs, obligāti ir jābūt uzticīgam Kristus mācībai. Lai paliktu uzticīgs, ir jāturpina ar paļāvību un neatlaidību cīnīties ar šķēršļiem, kas paceļas starp mums un mūžīgo svētlaimi.

Es labi zinu, ka tiklīdz mēs ierunājamies par cīņu, tā domājam par savu vājumu un jau paredzam kritienus un kļūdas. Bet Dievs to ir ņēmis vērā. Ejot neizbēgami paceļas putekļi. Mēs esam radītas būtnes - tātad trūkumu pilnas. Es pat teiktu, ka tiem ir jābūt - tie ir ēnu puses, kas kontrasta dēļ mūsu dvēselē liek izcelties Dieva žēlastībai un vēlmei atbildēt dievišķajai laipnībai. Un šis mijkrēslis mūs padara par cilvēcīgiem, pazemīgiem, saprotošiem un devīgiem.

Nekļūdīsimies. Ja mūsu dzīvē ir spars un panākumi, tajā ir arī jārēķinās ar kritieniem un sakāvēm. Kristiešu, ieskaitot arī tos, ko godinām uz altāra, svētceļojumā virs zemes tas tā vienmēr ir bijis. Vai atminieties Pēteri, Augustīnu, Francisku? Man nekad nav patikušas tās svēto biogrāfijas, kur vai nu aiz naivuma, bet arī doktrīnas trūkuma dēļ mums apdzied viņu varoņdarbus, it kā viņi būtu nostiprināti žēlastības stāvoklī jau kopš mātes klēpja. Nē, īstās kristīgo varoņu biogrāfijas līdzinās mūsu dzīvēm: viņi cīnījās, viņi uzvarēja, tad – cīnījās un zaudēja. Un tad, nožēlas pilni atkal devās kaujā.

Nav jābrīnās, ja itin bieži tiekam sakauti: parasti, ja ne vienmēr, tas būs nesvarīgās lietās, kas mūs sakaitina tā, it kā tām būtu liela nozīme. Ja ir Dieva mīlestība, ja ir pazemība, ja mūsu cīņā ir neatlaidība un noturīgums, tad šīm neveiksmēm nebūs lielas nozīmes. Jo pēcāk nāks uzvara, kas Dieva acīs būs kā gods. Ja rīkojamies ar taisnu nodomu, vēloties piepildīt Dieva gribu un vienmēr ņemot vērā kā Viņa žēlastību, tā arī mūsu niecību, tad neveiksmju nebūs.

Šis numurs citā valodā