Dievs, mūsu Tēvs ir ļāvis, ka Priesterības sakramentā, daži ticīgie ar jaunu un neizsakāmu Svētā Gara izliešanos savā dvēselē saņemtu neizdzēšamu zīmogu, kas tos padara līdzīgus Kristum-Priesterim, lai viņi darbotos Jēzus Kristus, kas ir Mistiskās Miesas Galva, vārdā (sal. Tridentas koncils, 23 sesija, c. 14. Vatikāna II koncils, Dekrēts Presbyterorum ordinis, 2. nr). Ar šo ordinēto priesterību, kas savā būtībā un nevis pakāpē atšķiras no vispārējās ticīgo priesterības (sal. Vatikāna II koncils, Konstitūcija Lumen Gentium, 10. nr), ordinētie kalpotāji var konsekrēt Kristus Miesu un Asinis, sniegt Dievam Svēto Upuri, Izlīgšanas sakramentā piedot grēkus un īstenot doktrīnas mācīšanas kalpojumu tautai, in iis quae sunt ad Deum (Ebr 5,1), visā, kas attiecas uz Dievu un vienīgi tajā.

Tādēļ priesterim jābūt vienīgi Dieva cilvēkam un jāatsakās spīdēt tādās jomās, kur pārējiem kristiešiem pēc viņa nav nekādas vajadzības. Priesteris nav ne psihologs, ne sociologs, ne antropologs: viņš ir otrs Kristus, pats Kristus, viņa uzdevums ir rūpēties par savu brāļu dvēselēm. Būtu skumji, ja priesteris, balstoties uz laicīgu zinātni – un ja viņš ir nodevies saviem priesteriskajiem uzdevumiem, viņš šo zinātni varēs attīstīt tikai kā diletants vai māceklis, – domātu, ka tā viņam dod tiesībās valdīt dogmatiskās vai morālteoloģijas jomā. Vienīgā lieta, ko viņam izdotos parādīt, būtu divējādā nezināšana kā laicīgā zinātnē, tā teoloģijā, pat ja viņa ārējais gudrinieka tēls viņam sagādātu dažu neaizsargātu lasītāju un klausītāju piekrišanu.

Visi zina, ka mūsdienās daži garīdznieki ir gatavi, nododot Kristu, veidot jaunu Baznīcu, nomainot tās pārdabiskos mērķus – visu dvēseļu pestīšanu pa vienai – uz laicīgiem mērķiem. Ja viņi necīnīsies pret šo kārdinājumu, viņi vairs nepildīs savu svēto kalpojumu, pazaudēs Dieva tautas uzticību un cieņu un izraisīs briesmīgus sabrukumus Baznīcas iekšienē. Turklāt caur nepamatotu iesaistīšanos kristiešu un citu cilvēku politiskajā brīvībā viņu izraisīs sajukumu (jo viņi paši kļūst bīstami cilvēki) sabiedriskajā dzīvē. Ordinācija ir pārdabiska kalpojuma sakraments brāļiem ticībā, ko daži šķiet vēlas pārveidot par pasaulīgu līdzekli jaunam despotismam.