Ganītāju atbildība

Dieva Baznīcā visu pienākums ir pastāvīga apņēmība būt vienmēr uzticīgākiem Kristus doktrīnai. Neviens nav izņēmums. Ja gani personiski nerūpētos iegūt sirdsapziņas smalkumu, uzticīgu cieņu pret dogmatiku un morāli, kas veido ticības mantojumu un kopīgu mantojumu, viņi patiešām piepildītu Ezehiēla pravietiskos vārdus: Cilvēka bērns, vērs savus pravietojumus pret Izraēļa ganiem, saki šiem ganiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Bēdas Izraēļa ganiem, kas ganījuši tikai paši sevi! Vai ganiem nebija avis ganīt? Jūs viņu pienu gan dzerat, ar viņu vilnu ģērbjaties… Vājās jūs nekopjat un nespēcināt, slimās nedziedināt, izklīdušās nesadzenat kopā, pazudušās nemeklējat, bet ar tām rīkojaties varmācīgi un nežēlīgi (Ez 34,2-4).

Tie ir spēcīgi pārmetumi, bet vēl smagāks ir Dievam sagādātais apvainojums, kad, saņemot uzdevumu rūpēties par visu ticīgo garīgo labumu, tie nodara pāri dvēselēm, nesniedzot dzidro kristības ūdeni, kas atjauno dvēseli; mierinošo Iestiprināšanas eļļu, kas dvēseli stiprina; atstājot dvēseles bez tiesas, kas piedod, un bez uztura, kas dāvā mūžīgo dzīvi.

Kad kaut kas tāds var notikt? Tad, kad tiek atmesta šī miera cīņa, par kuru es jau runāju. Tas, kurš necīnās, pakļauj sevi vienai vai otrai no šīm verdzības formām, kas prot pieķēdēt mūsu miesas sirdis: tīri laicīgas lietu izpratnes verdzība, kvēlu ilgu pēc laicīgās varas vai goda verdzība, godkārības verdzība, naudas verdzība, pakļaušanās jutekliskumam…

Ja kādreiz Dievs šādu pārbaudījumu pieļauj un jums jāsaduras ar šī vārda necienīgiem ganiem, neesiet sašutuši. Kristus Baznīcai ir solījis savu nemaldīgo un drošo atbalstu, bet Viņš negarantē visu to cilvēku uzticību, kas pieder Baznīcai. Viņiem netrūkst pāri plūstošas un dāsnās žēlastības, ja vien viņi dara to mazumiņu, ko Dievs viņiem prasa – lielu uzmanību, lai ar Dieva žēlastības palīdzību neatlaidīgi atvairītu šķēršļus ceļā uz svētumu. Pat tas, kurš šķietami ir augstu stāvošs, Dieva acīs var būt ļoti zemu, ja vien viņš necīnās. Es zinu tavus darbus, tavu uzvedību; jo tevi gan sauc par dzīvu, bet tu esi miris. Esi nomodā un stiprini tos, kas taisās mirt, jo Es neatrodu tavus darbus pilnvērtīgus Sava Dieva priekšā. Paturi atmiņā, ko saņēmi un dzirdēji, un glabā un gandari (Atkl 3,1-3).

Šie apustuļa Jāņa pamudinājumi pirmajā gadsimtā ir domāti Sardas baznīcas vadītājiem. Ne jau tikai ar šodienu daži gani riskē pazaudēt atbildības sajūtu. Tādas parādības bija redzamas arī apustuļu laikos, tajā pašā gadsimtā, kad virs zemes dzīvoja mūsu Kungs Jēzus Kristus. Jo neviens nav drošībā, ja atsakās cīnīties pret sevi pašu. Neviens nevar sevi izglābt viens pats. Baznīcā mums visiem ir vajadzīgi šie konkrētie līdzekļi, kas mūs spēcina: pazemība, kas noskaņo pieņemt palīdzību un padomu; mortifikācijas, kas gatavo mūsu sirdi, lai tajā valdītu Kristus; drošās un pastāvīgās doktrīnas mācīšanās, kas palīdz saglabāt sevī ticību un to izplatīt.