Šodien un vakar

Palmu svētdienas liturģija kristiešiem liek dziedāt šo dziedājumu: Jūs, vārti, paceliet savas palodas un topiet augstākas, jūs, mūžsenās durvis, lai ieiet var godības karalis (Palmu zaru izdalīšanas antifona). Tas, kurš ieslēdzies sava egoisma cietoksnī, neiznāks uz kaujas lauka. Tomēr, ja viņš atvērs sava cietokšņa durvis un ļaus ienākt miera Karalim, viņi kopīgi dosies cīņā pret zemisko, kas aptumšo mūsu acis un sirdsapziņu padara nejūtīgu.

Jūs, vārti, paceliet savas palodas… Šis aicinājums uz cīņu kristietībā nav nekas jauns. Tā ir mūžīga patiesība. Bez cīņas nav uzvaras, bez uzvaras nav miera, bez miera cilvēciskais prieks ir tikai šķietams, neīsts un neauglīgs prieks. Tas nemudina sniegt citiem cilvēkiem palīdzīgu roku, neīsteno mīlestību un taisnīgumu, piedošanu un žēlsirdību, nekalpo Dievam.

Pašlaik, gan Baznīcas iekšienē, gan ārpus tās, kā kāpņu augšpusē, tā apakšā daudzi šķiet atteikušies no cīņas – šī personiskā kara pret noslēgtiem kompromisiem –, lai, nometot ieročus un pametot mantas, padotos kalpībai, kas degradē dvēseli. Tās briesmas vienmēr apdraudēs visus kristiešus.

Tādēļ mums neatlaidīgi jāvēršas pie Svētās Trīsvienības, lai tā par visiem apžēlotos. Runājot par to, es trīcu no domas vien par Dieva taisnību. Es vēršos pie Viņa žēlsirdības, līdzjūtības, lai Viņš neskatītos uz mūsu grēkiem, bet uz Kristus un viņa Mātes, kas ir arī mūsu Māte, uz Patriarha svētā Jāzepa, kas Viņam bija Tēva vietā, un visu svēto nopelniem.

Kristietis var dzīvot ar pārliecību, ka, ja viņš grib cīnīties, Dievs viņu paņems aiz labās rokas, kā to lasām šo svētku Misē. Jēzus, kas ieiet Jeruzalemē uz nabaga ēzelīša, ir miera Ķēniņš, kas mums saka: debesvalstība cieš spēku, un tie, kas pielieto spēku, iegūst to (Mt 11,12). Šis spēks neizpaužas varmācībā pret citiem –tas ir stiprums, kas vajadzīgs, lai cīnītos pret savām pašu vājībām un trūkumiem; tā ir drosme, kas mums neļauj maskēt savu personīgo neuzticību; tā ir uzdrīkstēšanās, kas mums liek apliecināt savu ticību pat tad, kad apkārtējā vide ir noskaņota pretēji.

Šodien tāpat kā vakar no kristieša tiek sagaidīta varonība un, ja vajadzīgs – varonība pat lielās lietās. Arī varonība – un tā tas ir parasti – ikdienas mazajos cīniņos. Kad ar Mīlestību pastāvīgi cīnās šajā ārēji necilajā veidā, Kungs kā mīlošs gans vienmēr ir klātesošs saviem bērniem: Es pats būšu savu avju gans un es pats tās apguldīšu, saka Dievs tas Kungs. Nomaldījušās Es uzmeklēšu, noklīdušās Es salasīšu un atgādāšu atpakaļ, ievainotās pārsiešu un slimās dziedināšu… Un tie droši dzīvos savā zemē un atzīs, ka Es esmu Kungs, kad es saraušu viņu jūgu sakas un atsvabināšu tos no viņu kalpinātāju rokas (Ez 34,15-16; 27).