Pirms Lieldienu svētkiem Jēzus, zinādams, ka Viņa stunda atnākusi, lai no šīs pasaules aizietu pie Tēva, mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, tos mīlēja līdz beigām (Jņ 13,1). Šis svētā Jāņa citāts vēsta viņa evaņģēlija lasītājam, ka tajā dienā notiks kaut kas dižs. Šis maigas pieķeršanās pilnais ievads ir līdzīgs tam, ko atstāsta svētais Lūkass: Es ilgoties ilgojos – apliecina Kungs – šo Pashu ēst kopā ar jums, pirms es ciešu (Lk 22,15). Sāksim jau tagad Svētajam Garam lūgt mūs sagatavot, lai mēs izprastu katru Jēzus Kristus žestu, katru Viņa izpausmi. Tādēļ ka mēs gribam dzīvot pārdabisku dzīvi, tādēļ ka Kungs mums ir atklājis savu vēlmi sevi atdot mūsu dvēseles uzturam un tādēļ ka mēs atzīstam – Viņam vienīgajam ir mūžīgās dzīves vārdi (Jņ 6,69).

Kopā ar Sīmani Pēteri mēs ticībā apliecinām: Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls (Jņ 6,70). Un tā ir šī ticība, kas vienota ar mūsu dievbijību šajā pārdabiskajā brīdī mūs mudina atdarināt Jāņa uzdrīkstēšanos – tuvoties Jēzum un nolikt savu galvu uz Skolotāja krūtīm (sal. Jņ 13,25). Viņš karsti mīlēja savējos, un, kā mēs to tikko dzirdējām, tos mīlēja līdz beigām.

Jebkura valoda ir nabadzīga, lai pat aptuveni izskaidrotu Lielās Ceturtdienas noslēpumu. Bet nav grūti kaut daļēji iztēloties tās izjūtas, kas bija Jēzus sirdī šajā pēdējā vakarā, ko pirms Kalvārijas upura Viņš pavadīja kopā ar savējiem.

Iedomājieties tādu cilvēcisku pieredzi, kā divu mīlošu cilvēku šķiršanās. Viņi vēlētos vienmēr būt kopā, bet pienākums – lai kāds tas būtu – viņus spiež attālināties vienam no otra. Viņi vēlētos vēl joprojām būt kopā, taču to nevar. Lai cik liela arī būtu cilvēku mīlestība, tai ir savas robežas. Cilvēks izmanto simbolu: tie, kas šķiras apmainās ar kādu piemiņas lietu – varbūt fotogrāfiju ar tik kvēlu novēlējumu, ka esam pārsteigti, kā papīrs nesadeg. Vairāk izdarīt viņi nevar: radības vēlas vairāk nekā spēj.

To, ko nevaram mēs, to var Kungs. Jēzus Kristus, pilnīgs Dievs un pilnīgs Cilvēks, mums atstāj nevis simbolu, bet gan realitāti: Viņš pats paliek. Viņš dosies pie Tēva, bet Viņš paliks ar cilvēkiem. Viņš mums neatstāj vienkāršu dāvanu, kas liek Viņu pieminēt, attēlu, kas ar laiku izbalēs kā fotogrāfija, ātri kļūdama blāva, dzeltenīga, neko nenozīmējot tiem, kas šo mīlestības brīdi nav piedzīvojuši. Zem maizes un vīna zīmēm ar savu Miesu, savām Asinīm, savu Dvēseli un savu Dievišķību, Viņš ir šeit, patiesi klātesošs.