Svētā Mise kristieša dzīvē

Svētā Mise, jo tā ir īpašā Trīsvienības dāvana Baznīcai, mūs nostāda ticības galveno noslēpumu priekšā. Līdz ar to mēs saprotam, ka Mise ir kristieša garīgās dzīves centrs un avots. Tā ir visu sakramentu galamērķis (sal. Sv. Akvīnas Toms, S. Th. III, q. 65, a. 3). Misē uz savu pilnību virzās žēlastības dzīve, kas caur Kristību ir ielikta mūsos un kas Iestiprināšanas sakramenta stiprināta pieaug,. Svētais Kirils no Jeruzalemes raksta: Piedaloties Euharistijā, mēs pieredzam kā Svētais Gars mūs garīgi dievišķo, ne tikai mūs padarot līdzīgus Kristum, kā tas notiek Kristībā, bet mūs pilnīgi pielīdzina Kristum, iekļaujot mūs Jēzus Kristus pilnībā (Sv. Kirils no Jeruzalemes, Catecheses, 22,3).

Svētā Gara izliešanās mūs padara līdzīgus Kristum un tātad liek mums sevi apzināties par Dieva bērniem. Paraklēts, kas ir mīlestība, mums māca sakausēt visu mūsu dzīvi ar šo tikumu; un, consummati in unum (Jņ 17,23). kļuvuši viens ar Kristu, mēs varēsim citu cilvēku vidū būt tas, ko svētais Augustīns saka par Euharistiju: vienotības zīme, Mīlestības saikne (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 26, 13 (PL 35, 1613)).

Es neatklāšu neko jaunu, sakot, ka pastāv kristieši, kam priekšstats par Svēto Misi ir ļoti nabadzīgs; kaut gan tā nav vienīgi sabiedrisks pienākums, dažiem cilvēkiem tā ir tikai ārējs rits. Tas ir tādēļ, ka mūsu sirdis aiz zemiskuma ir spējīgas pierast pie vislielākās Dieva dāvanas cilvēkam. Misē, šajā Misē, ko mēs tagad svinam, Vissvētākā Trīsvienība darbojas – un es to atkārtoju – īpašā veidā. Lai atbildētu uz tik lielu mīlestību, mums sevi – miesu un dvēseli – jāatdod pilnībā: mēs ieklausāmies Dievā, mēs runājam Viņam, Viņu redzam, Viņu ēdam. Un, kad ar vārdiem vairs nepietiek, mēs iedrošinām savu mēli dziedāt –Pange lingua! –, visas cilvēces klātbūtnē apliecinot Dieva diženumu.