Josemaría Escrivá Obras
90

Tādējādi, ar bērnu paļāvību, mēs uzsākam Euharistisko lūgšanu, kas mums liek Dievu Mūsu Tēvu saukt par ļoti žēlsirdīgo. Mēs viņu lūdzam par Baznīcu un par visiem tiem, kas pieder Baznīcai: par pāvestu, par mūsu ģimeni, mūsu draugiem un kolēģiem. Un katolis ar savu universālo sirdi lūdz par visu pasauli, jo viņa aizrautīgā dedzība neizslēdz nevienu. Lai mūsu lūgšana tiktu uzklausīta, mēs atceramies savu saikni ar godināmo, mūžam Jaunavu Mariju, kā arī to cilvēku saujiņu, kuri pirmie sekoja Kristum un mira par Viņu.

Quam oblationem... Konsekrācijas brīdis tuvojas. Tagad Misē tas ir Kristus, kurš no jauna darbojas caur priesteri: Tā ir Mana Miesa. Tas ir Manu Asiņu biķeris. Jēzus ir ar mums! Ar Transsubstanciāciju no jauna izpaužas dievišķās Mīlestības bezgalīgais neprāts. Lai tad, kad šodien pienāks šis brīdis, ikviens no mums klusumā spētu pateikt Kungam, ka nekas mūs nevarēs šķirt no Viņa, ka ar Viņa gatavību – Viņš šeit ir neaizsargāts – palikt zem tik trauslajām maizes un vīna zīmēm, Viņš mūs ir padarījis par brīvprātīgiem vergiem: Praesta meae menti de te vivere, et te illi semper dulce sapere (Adoro Te devote), dari, lai es vienmēr dzīvotu no Tevis un lai es vienmēr baudītu Tavas mīlestības maigumu.

Ir arī citas lūgšanas, jo cilvēkiem gandrīz vienmēr ir tieksme ko prasīt: par saviem mirušajiem brāļiem, pašiem par sevi. Šeit klātesošas ir arī visas mūsu neuzticības, visas nepilnības. Tā ir smaga nasta, bet Viņš vēlas to nest mūsu vietā un ar mums. Euharistiskā liturģija nobeidzas ar vēl vienu lūgšanu Svētajai Trīsvienībai: Per Ipsum, et cum Ipso, et in Ipso..., Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā, kurš ir mūsu Mīlestība, Tev Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais