Viņš ir Karalis un Viņš vēlas valdīt mūsu, Dieva bērnu, sirdīs. Tomēr nedomāsim par cilvēciskām karaļvalstīm; Kristus nedominē, Viņš nemeklē kā sevi uzspiest, jo Viņš nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu (Mt 20,28).

Viņa valstība ir miers, prieks, taisnība. Kristus, mūsu Karalis, no mums negaida tukšu spriedelēšanu, bet rīcību, jo ne katrs, kas Man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstībā, bet kas pilda mana Tēva gribu, tas ieies debesvalstībā (Mt 7,21).

Viņš ir Ārsts un dziedē mūsu egoismu, ja vien mēs ļaujam Viņa žēlastībai aizkļūt līdz mūsu dvēseles dziļumiem. Jēzus mūs brīdina, ka ļaunākā no slimībām ir liekulība, lepnība, kas mums liek slēpt personīgos grēkus. Ar Ārstu nepieciešama pilnīga vaļsirdība, jāizskaidro visa patiesība un jāsaka: Domine, si vis, potes me mundare (Mt 8,2). Kungs, ja Tu gribi, un Tu to vienmēr gribi, Tu vari mani dziedināt. Tu zini manu vājumu; es sajūtu šos simptomus, es ciešu no šādām vājībām. Un mēs Viņam vienkārši parādām brūces; un, ja struto, tad arī strutas. Kungs, Tu, kas esi izārstējis tik daudzas dvēseles, dari, lai, paturot Tevi savā sirdī vai kontemplējot Tevi Tabernākulā, es Tevi atzītu par dievišķo Ārstu.

Viņš ir tādas zinātnes Skolotājs, ko pazīst tikai Viņš vienīgais: tā ir neierobežota mīlestība pret Dievu un Dievā, pret visiem cilvēkiem. Kristus skolā mēs iemācamies, ka mūsu eksistence nepieder mums: Viņš atdeva savu dzīvību visu cilvēku dēļ, un, ja mēs Viņam sekojam, mums jāsaprot, ka mēs nevaram egoistiski piesavināties savējo, nedaloties ar citiem viņu ciešanās. Mūsu dzīve pieder Dievam un mums tā jāizmanto, kalpojot Viņam. Nesavtīgi jārūpējas par dvēselēm, vārdos un ar piemēru parādot tām kristīgo prasību dziļumu.

Jēzus gaida, lai mēs uzturam vēlmi apgūt šo zinātni, lai mums atkārtotu: kam slāpst, lai nāk pie manis un dzer (Jņ 7,37). Un mēs atkārtojam: māci mums aizmirst sevi, lai mēs domātu par Tevi un visām dvēselēm. Šādā veidā ar savu žēlastību, Kungs mums liks doties uz priekšu, kā tad, kad mēs sākām mācīties rakstīt – vai atminaties mūsu bērnības ķeburus, ko vadīja skolotāja roka? Un mēs sāksim izbaudīt prieku parādīt mūsu ticību, šo otru Dieva dāvanu – ar nešaubīgu kristīgu dzīvesveidu, kurā visi varēs salasīt dievišķos brīnumus.

Viņš ir Draugs; īstais Draugs: vos autem dixi amicos (Jņ 15,15), Viņš saka. Viņš mūs sauc par draugiem un tas ir Viņš, kas spēra pirmo soli; Viņš pirmais mūs iemīlēja. Tomēr Viņš neuzspiež savu mīlestību; Viņš to piedāvā. Viņš to parāda ar visskaidrāko draudzības zīmi: jo nevienam nav lielākas mīlestības kā tam, kas atdod savu dzīvību par saviem draugiem (Jņ 15,13). Viņš bija Lācara draugs un tā dēļ Viņš raudāja, redzēdams to mirušu: un Viņš to augšāmcēla. Ja Viņš mūs redz aukstus, bez ilgām, varbūt pat izdziestošas iekšējās dzīves nocietinājumu, Viņa asaras mums dos dzīvību: es tev saku – celies un staigā (sal. Jņ 11,43 ; Lk 5,24), izej ārā no šīs šaurās dzīves, kas nav dzīve.