Mūsu Lielās Ceturtdienas meditācija noslēdzas. Ja Kungs mums ir palīdzējis, un Viņš vienmēr ir tam gatavs – mums tikai jāatver Viņam savas sirdis –, mēs sajutīsim cik steidzami jāatbild uz vissvarīgāko: jāmīl. Un ar dzīvi, kas kalpo, mēs pratīsim šo mīlestību izplatīt citu cilvēku vidū. Es jums devu priekšzīmi (Jņ 13,15), Jēzus atkārto saviem mācekļiem Pēdējo Vakariņu laikā pēc tam, kad ir mazgājis viņu kājas. Attālināsim no savas sirds lepnumu, ambīcijas, vēlmi dominēt, un mums apkārt un mūsos valdīs miers un prieks, kas iesakņots personiskajā upurī.

Nobeigumā - filiāla un mīlestības pilna doma Marijai, Dieva Mātei un mūsu Mātei. Piedodiet man, ja es atkal atstāstīšu kādas atmiņas no bērnības: runa ir par kādu attēlu, kas tika plaši izplatīts manā zemē tad, kad svētais Pijs X ieteica biežu Komūniju. Tas attēloja Mariju, pielūdzam Svēto Hostiju. Šodien, tāpat kā toreiz un kā vienmēr, Dievmāte mums māca veidot attiecības ar Jēzu, Viņu atpazīt un Viņu satikt dažādās ikdienas situācijās, un īpašā veidā šajā vispārākajā brīdī – Mises Svētajā Upurī, kad laiks savienojas ar mūžību. Jēzus ar mūžīgā priestera žestu pievelk pie sevis visas lietas, lai divino afflante spiritu – Svētā Gara iedvesmā – tās noliktu Dieva Tēva klātbūtnē.