Josemaría Escrivá Obras
95

Šī nedēļa, ko kristīgā tauta tradicionāli iesaukusi par Lielo, mums vēl vienu reizi sniedz iespēju pārdomāt, izdzīvot no jauna Jēzus zemes dzīves pēdējos brīžus. Viss tas, ko dažādas dievbijības izpausmes šajās dienās mums atsauc atmiņā, protams, ir vērsts uz augšāmcelšanos, kas, kā to raksta svētais Pāvils (sal. 1 Kor 15,14), ir mūsu ticības pamats. Tomēr neiesim šo ceļu pārāk steidzīgi; neatstāsim aizmirstībā kaut ko ļoti vienkāršu, kas varbūt mums dažreiz paslīd garām; mēs nevarēsim piedalīties Kunga augšāmcelšanās godībā, ja neesam vienoti ar Viņa Ciešanām un Nāvi (sal. Rom 8,17). Lai Klusās Nedēļas beigās būtu ar Kristu Viņa Godībā, pirms tam ir jāvienojas ar Viņu upurī un jājūtas kā vienam ar Viņu Golgātas nāvē.

Kristus cēlā pašatdeve stājas pretī grēkam – realitātei, ko tikpat grūti pieņemt, cik tā arī ir nenoliedzama: mysterium iniquitatis; radības, kura augstprātīgi saceļas pret Dievu, neizskaidrojamais ļaunums. Vēsture ir tikpat sena kā cilvēce. Atminēsimies mūsu pirmvecāku grēkā krišanu un visu tālāko samaitātību ķēdi, kas iezīmē cilvēku dzīves gājumu, un visbeidzot mūsu personiskās sacelšanās. Nav viegli izvērtēt grēkā iekļauto perversiju un saprast visu, ko mums saka ticība. Mums jāapzinās pat tīri cilvēciskā līmenī, ka aizvainojuma apmērs ir proporcionāls aizvainotā stāvoklim, viņa personīgajai vērtībai, viņa cieņai sabiedrībā, viņa talantiem. Taču cilvēks aizvaino Dievu: radība noliedz savu Radītāju.

Bet Dievs ir Mīlestība (1 Jņ 4,8). Ļaunuma bezdibeni, ko grēks nes sevī, pārvarēja bezgalīga Mīlestība. Dievs nepamet cilvēkus. Dievišķie nodomi paredz, ka ar Vecā Likuma upuriem nepietiek, lai izpirktu mūsu vainas un atjaunotu zaudēto vienotību. Bija vajadzīga tāda cilvēka pilnīga atdošanās, kas ir Dievs. Mēs varam iedomāties – lai zināmā veidā tuvotos šim neizdibināmajam noslēpumam –, ka Svētā Trīsvienība savā pastāvīgajā un dziļajā milzīgās mīlestības saiknē sanāk uz apspriedi, un šī mūžīgā lēmuma rezultātā Dieva Tēva vienīgais Dēls pieņem mūsu cilvēcisko stāvokli, uzņemas uz sevis mūsu nelaimes un ciešanas un izbeidz savu dzīvi piešūts ar naglām pie koka.

Jau kopš dzimšanas Betlēmē šī uguns, šī vēlme izpildīt Dieva Tēva pestījošo lēmumu, piepilda visu Kristus dzīvi. Trīs gadu garumā, ko mācekļi pavadīja kopā ar Viņu, tie Viņu dzirdēja nenogurstoši atkārtojam, ka Viņa barība ir darīt Tā gribu, kas Viņu sūtījis (sal. Jņ 4,34), līdz kamēr pirmās Lielās Piektdienas pēcpusdienā Viņa upuris tika piepildīts. Un Viņš, galvu noliecis, atdeva garu (Jņ 19,30). Ar šiem vārdiem apustulis svētais Jānis mums apraksta Kristus nāvi: Jēzus zem krusta un visu cilvēku vainu smaguma mirst mūsu grēku sloga un zemiskuma dēļ.

Apcerēsim aiz mīlestības uz mums no galvas līdz kājām ievainoto Kungu. Vienā teikumā, kas kaut daļēji pietuvojas realitātei, mēs varam atkārtot kopā ar vairākus gadsimtus senu autoru: Kristus miesa ir sāpju altārglezna. Redzot šādu Kristu, līdzīgu saņurcītam audumam, no Krusta noceltu nekustīgu ķermeni, uzticētu savai Mātei, redzot šo salauzto Jēzu, mēs varētu izsecināt, ka šī aina ir visskaidrākais sakāves pierādījums. Kur ir pūļi, kas sekoja Viņam un Valstība, kuras atnākšanu Viņš sludināja? Tomēr tā nav sakāve, bet uzvara: tagad augšāmcelšanās brīdis ir tuvāk nekā jebkad, – brīdis, kad atklāsies godība, ko viņš ieguvis ar savu paklausību.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais