Josemaría Escrivá Obras
97

Domāt par Kristus nāvi nozīmē pilnīgā vaļsirdībā nolikt sevi ikdienas pienākumu priekšā, ar nopietnību attiekties pret ticību, ko apliecinām. Klusā Nedēļa tātad nevar būt par sakrālu iestarpinājumu vienīgi cilvēcisku interešu pārņemtai dzīvei. Tai jābūt par izdevību iegremdēties Dieva mīlestības dziļumos, lai ar mūsu vārdiem un darbiem mēs spētu to parādīt cilvēkiem.

Bet Kungs uzstāda noteikumus. Vienu no šādiem apgalvojumiem piedāvā svētais Lūkass un to nevar ignorēt: Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, un sievu, un bērnus, un brāļus un māsas, un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis (Lk 14,26). Tie ir skarbi vārdi. Protams, darbības vārdi „ienīst” vai „nicināt” neizsaka pareizi Jēzus sākotnējo domu. Bet jebkurā gadījumā šie Kunga vārdi bija spēcīgi, jo tie nenozīmē mīlēt mazāk, kā tas dažreiz tiek maigi interpretēts, lai mīkstinātu teikumu. Šis skarbais izteiciens ir iespaidīgs ne jau tādēļ, ka ietvertu sevī negatīvu vai cietsirdīgu attieksmi, ņemot vērā, ka Jēzus, kas runā tagad, ir tas pats, kurš pavēl mīlēt citus kā savu paša dvēseli un atdod savu dzīvību par cilvēkiem. Šis teiciens vienkārši norāda, ka Dieva priekšā nevar rīkoties pa pusei. Kristus vārdus varētu saprast ar mīlēt vairāk, mīlēt labāk, vai arī nemīlēt ar egoistisku, ar tuvredzīgu mīlestību. Mums jāmīl ar Dieva mīlestību.

Lūk, par ko ir runa. Vērsīsim uzmanību uz pēdējo no Jēzus prasībām: et animam suam. Dzīvību, pašu dvēseli, lūk, ko prasa Kungs. Ja mēs esam uzpūtīgi, ja rūpējamies tikai par savām personiskajām ērtībām, ja citu un arī pasaules eksistence centrēta uz mums pašiem, tad mums nav tiesību saukties par kristiešiem, uzskatīt sevi par Kristus mācekļiem. Sevi jāatdod ne tikai vārdos (1 Jņ 3,18), bet darbos un patiesībā. Dieva mīlestība mūs aicina ņemt Krustu uz saviem pleciem, arī uz sevis izjust visas cilvēces smagumu un paša situācijā un darba apstākļos piepildīt vienlaikus skaidros un mīlošos Tēva gribas nodomus. Fragmentā, ko skaidrojam Jēzus turpina: Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis (Lk 14,27).

Nebaidoties pieņemsim Dieva gribu, nevilcinoties apņemsimies visu savu dzīvi veidot saskaņā ar to, ko māca un prasa mūsu ticība. Būsim droši, ka tur sastapsim cīņu, ciešanas un sāpes, bet, ja mums patiešām ir ticība, mēs nekad nedomāsim, ka esam nelaimīgi; pat bēdās, pat apmelojumos mēs būsim laimīgi ar laimi, kas mudinās mīlēt citus, lai viņi ņemtu dalību mūsu pārdabiskajā priekā.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais