Kunga Debeskāpšana

Liturģija mums atkal no jauna piedāvā pēdējo noslēpumu no Jēzus Kristus dzīves cilvēku vidū Debeskāpšanu. Tik daudz kas ir noticis kopš Viņa piedzimšanas Betlēmē: mēs Viņu atradām silītē, ganu un Austrumu gudro pielūgtu; mēs Viņu apcerējām ilgos klusā darbā pavadītos gados Nācaretē; mēs Viņu pavadījām ceļojumos pa Palestīnas zemi, sludinot cilvēkiem Dieva Valstību un visiem darot labu. Un vēlāk, Viņa Ciešanu dienās, mēs cietām, redzot kā Viņu apsūdz, ar kādu nežēlību pret Viņu izturas un ar kādu naidu Viņu sit krustā.

Pēc ciešanām nāca Viņa Augšāmcelšanās žilbinošais prieks. Kāds drošs un mirdzošs pamats mūsu ticībai! Mums vairs nebūtu jāšaubās. Bet varbūt kā mācekļi mēs vēl esam vāji un šajā Debeskāpšanas dienā mēs Kristum vaicājam: – Vai Tu šinī laikā atjaunosi Izraēļa valsti? (Apd 1,6). Vai ir pienācis brīdis, kad visas mūsu šaubas un visas mūsu nelaimes izzudīs uz visiem laikiem?

Kungs mums atbild, uzkāpjot debesīs. Arī mēs kā apustuļi paliekam gan skumjās, gan izbrīnā, redzot, ka Viņš mūs atstāj. Patiešām, nav viegli pierast pie Jēzus fiziskās prombūtnes. Es esmu aizkustināts, domājot par šo augstāko mīlestības izpausmi – Viņš vienlaikus ir gan devies projām, gan palicis. Viņš ir devies uz debesīm un Viņš sevi svētajā Hostijā dāvā mums kā barību. Tomēr, mums pietrūkst Viņa cilvēcisko vārdu, veida, kā Viņš rīkojās, skatījās, smaidīja un darīja labu. Mēs vēlētos Viņu vēlreiz aplūkot tuvumā, kad Viņš, ceļa nogurdināts (sal. Jņ 4,6), apsēžas pie akas, kad Viņš raud par Lācaru (sal. Jņ 11,35), kad Viņš ilgstoši lūdzas (sal. Lk 6,12), kad Viņam pūļa kļūst žēl (sal. Mt 15,32; Mk 8,2).

Man vienmēr ir šķitis loģiski, ka Jēzus Kristus Vissvētākā Cilvēcība atgriežas pie Tēva godības, un tas mani vienmēr ir piepildījis ar prieku, bet es arī domāju, ka šīs skumjas, kas raksturīgas Debeskāpšanas dienai, ir mīlestības, ko mēs izjūtam pret mūsu Kungu Jēzu Kristu, zīme. Viņš, kas bija pilnīgs Dievs, kļuva par cilvēku, pilnīgu cilvēku – par miesu no mūsu miesas un asinīm no mūsu asinīm. Un Viņš šķiras no mums, lai dotos uz debesīm. Kā gan lai Viņa mums nepietrūkst?

Attiecības ar Jēzu maizē un vārdā

Ja mēs protam apcerēt Kristus noslēpumu, ja cenšamies uz Viņu raudzīties ar skaidrām acīm, mēs sapratīsim, ka pat tagad mums ir iespējams kā dvēselē, tā miesā nonākt Jēzus klātbūtnē. Kristus mums ir skaidri parādījis ceļu: Maize un Vārds; par uzturu saņemt Euharistiju, pazīt un pildīt to, ko Viņš nāca mums mācīt un vienlaikus lūgšanā sarunāties ar Viņu. Kas ēd manu Miesu un dzer manas Asinis, tas paliek manī un es – viņā (Jņ 6,57). Kam ir mani baušļi un viņš tos pilda, tas mani mīl. Bet, kas mani mīl, to mīlēs mans Tēvs; un es mīlēšu viņu un sevi atklāšu tam (Jņ 14,21).

Tie nav tikai solījumi. Patiesībā tā ir autentiskas dzīves realitāte: žēlastības dzīve, kas mūs mudina satikt Dievu personiski un tieši. Ja jūs pildīsit manus baušļus, jūs paliksit manā mīlestībā, tāpat kā es sava Tēva baušļus pildīju un palieku Viņa mīlestībā (Jņ 15,10). Šis Jēzus apgalvojums Pēdējo vakariņu laikā, ir labākais ievads Debeskāpšanas dienai. Kristus zināja, ka Viņa aiziešana ir vajadzīga, jo noslēpumainā veidā, ko mēs nespējam izprast, pēc Debeskāpšanas atnāks jauna dievišķās Mīlestības izliešanās – Svētās Trīsvienības trešā Persona: – Bet es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeju, jo, ja es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums; bet ja aiziešu, es sūtīšu Viņu pie jums (Jņ 16,7).

Viņš ir prom un Viņš mums sūta Svēto Garu, kas vada un svētdara mūsu dvēseli. Paraklēts darbodamies mūsos apstiprina to, ko Kristus mums vēstīja: ka mēs esam Dieva bērni; jo mēs neesam saņēmuši verdzības garu, lai jūs atkal bītos, bet jūs saņēmāt pieņemtā bērna garu, kurā mēs saucam: Abba, Tēvs (Rom 8,15).

Vai jūs redzat? Tā ir Trīsvienības darbība mūsu dvēselēs. Ikviens kristietis var nonākt līdz šai Dieva iemājošanai pašos viņa būtības dziļumos, ja viņš atbild uz žēlastību, kas mūs mudina vienoties ar Kristu Maizē un Vārdā, Svētajā Hostijā un lūgšanā. Katru dienu Baznīca mūsu meditācijai piedāvā Dzīvības Maizes realitāti un ir veltījusi tai divus lielus liturģiskā gada svētkus – Lielo Ceturtdienu un Vissvētākā Sakramenta svētkus. Šajā Debeskāpšanas dienā, uzmanīgi ieklausoties Viņa Vārdā, mēs pārdomāsim savas attiecības ar Jēzu.

Lūgšanas dzīve

Lūgšana savas dzīvības Dievam (Ps 41,9). Ja Dievs mums ir dzīvība, tad nav jābrīnās, ka mūsu kristīgajai eksistencei jābūt lūgšanas cauraustai. Bet neiedomājieties, ka lūgšana ir kaut kas, ko izpilda un pēcāk pamet. Kam prāts saistās pie tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību (Ps 1,2). No rīta es domāju par tevi (sal. Ps 62,7). un vakarā mana lūgšana paceļas pie tevis kā vīraks (sal. Ps 140,2). Visa diena var būt lūgšanas laiks; no vakara līdz rītam un no rīta līdz vakaram. Vēl vairāk, – kā to atgādina Svētie Raksti, arī miegam ir jābūt par lūgšanu (At 6,6 un 7)

Atminieties, ko evaņģēliji mums saka par Jēzu. Dažreiz Viņš pavadīja veselu nakti sarunājoties ar savu Tēvu. Cik ļoti pirmie mācekļi iemīlējās lūdzošā Jēzus tēlā! Raugoties uz šo Skolotāja pastāvīgo attieksmi viņi tam jautā: – Domine, doce nos orare (Lk 11,1). Kungs, māci mums šādi lūgties.

Svētais Pāvils visur izplatīja Jēzus dzīvo piemēru: oratione instantes (Rom 12,12), – esiet pastāvīgi lūgšanā, viņš raksta. Un svētais Lūkass pirmo ticīgo rīcību raksturo ar vienu iezīmi: Viņi visi vienprātīgi pavadīja laiku lūgšanā (Apd 1,14).

Labs kristieša rūdījums ar žēlastības palīdzību izveidojas lūgšanas smēdē. Bet lūgšana, kas mūs uztur, neizpaužas kādā vienā veidā, jo tā ir dzīvība. Sirds parasti tiecas runāt vārdos, tajās balsī izteiktajās lūgšanās, ko pats Dievs mums iemācījis – Tēvs mūsu, vai arī ko mācījuši eņģeļi – Ave Maria. Citreiz mēs izmantojam laikā apstiprinātas lūgšanas, pateicoties kurām miljoniem ticības brāļu pauž savu dievbijību: liturģiskās – lex orandi –, vai tās, kas radušās iemīlējušās sirds aizrautībā, kā daudzās mariāniskās antifonas – Sub tuum praesidium…, Memorare…, Salve Regina…

Citos brīžos pietiks ar diviem vai trīs izteicieniem, kas kā bultas dosies pretī Kungam. Tā saucamās šautru lūgšanas, ko apgūstam, uzmanīgi lasot Kristus dzīvi: Domine, si vis, potes me mundare (Mt 8,2). Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani dziedināt; Domine, tu omnia nosti, tu scis quia amo te (Jņ 21,17). Kungs, Tu visu zini, Tu zini, ka es Tevi mīlu; Credo, Domine, sed adiuva incredulitatem meam (Mk 9,23). Kungs, es ticu, palīdzi manai neticībai, stiprini manu ticību; Domine, non sum dignus (Mt 8,8). Kungs, es neesmu cienīgs!; Dominus meus et Deus meus! (Jņ 20,28). mans Kungs un mans Dievs!… Vai citas īsas un sirsnīgas frāzes, kas ar dedzību izplūst no dvēseles dziļumiem un atbilst kādai konkrētai situācijai.

Mūsu lūgšanas dzīvei arī jābalstās uz brīžiem, ko katru dienu veltām vienīgi attiecību veidošanai ar Dievu; dialogs bez vārdiska trokšņa, ikreiz, kad vien iespējams – Tabernākula priekšā, lai pateiktos Kungam – Viņš ir tik ļoti Viens! – šajos divdesmit gaidīšanas gadsimtos. Klusā lūgšana sastāv no šī dialoga ar Dievu, no sirds uz sirdi, kurā piedalās visa dvēsele: saprāts un iztēle, atmiņa un griba. Tā ir apcere, kas mūsu nabaga cilvēciskajai dzīvei, mūsu ikdienas dzīvei, piešķir pārdabisku vērtību.

Pateicoties šiem apceres brīžiem, balsī izteiktajām lūgšanām un šautru lūgsnām, mēs pratīsim dabiski un bez ārišķības padarīt savu dienu par nemitīgu Dieva slavēšanu. Mēs paliksim Viņa klātienē kā iemīlējušies, kas nevar vien beigt domāt par cilvēku, ko viņi mīl, un visa mūsu rīcība, pat visniecīgākā, būs garīgi iedarbīga.

Tādēļ tad, kad kristietis uzsāk šo, pastāvīgo attiecību ar Kungu, ceļu – un tas ir domāts visiem, nevis tikai izredzētajiem, – iekšējā dzīve pieaug, kļūst droša un stipra; un cilvēks nostiprinās šajā cīņā, kas vienlaikus ir piemīlīga un prasīga, lai pilnībā īstenotu Dieva gribu.

Ar lūgšanas dzīvi mēs varam saprast arī citu šīsdienas svētku aspektu: apustulātu, Jēzus mācības praktisku pielietojumu, ko Viņš deva savējiem īsi pirms uzkāpšanas debesīs: – Jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē (Apd 1,8).

Apustulāts, līdzpestīšana

Ar apbrīnojamu dabiskumu, kas nāk no Dieva, kontemplatīva dvēsele pārplūst vēlmē nodoties apustulātam: Mana sirds smeldza manās krūtīs, manas neatlaidīgās pārdomas lika iedegties ugunij manā dvēselē (Ps 38,4). Par kādu uguni ir runa, ja ne par to, par kuru runā Kristus: – Es atnācu uguni mest uz zemi, un ko gan es vēlos? Kaut tā jau degtu! (Lk 12,49). Apustulāta uguni stiprina lūgšana: nav labāka līdzekļa kā šis, lai no viena pasaules gala līdz otram izplestu šo miera cīniņu, uz ko ikviens kristietis ir aicināts: piepildīt to, kas pietrūkst Kristus ciešanām (sal. Kol 1,24).

Mēs sakām – Jēzus ir aizgājis uz debesīm. Bet kristietis var lūgšanā un Euharistijā līdz ar pirmajiem divpadsmit mācekļiem veidot attiecības ar Viņu, iedegties apustuliskā dedzībā, lai kopā ar Viņu paveiktu šo līdzpestīšanas kalpojumu – sēt mieru un prieku. Tātad kalpot – apustulāts nav nekas cits. Ja mēs balstāmies tikai uz pašu spēkiem, mēs neko nepaveiksim pārdabiskā līmenī; ja mēs esam Dieva rīki, mēs varēsim visu: Es visu spēju Tanī, kas mani stiprina (Flp 4,13). Dievs savā bezgalīgajā labestībā vēlējās izmantot šos neveiklos rīkus. Un tādējādi apustulim nav cita nodoma, kā ļaut Kungam darboties, būt pilnīgi gatavam, lai Dievs varētu īstenot savu pestīšanas darbu caur savām radībām un caur dvēseli, ko izraudzījis.

Ikviens kristietis, uzpotēts Kristum, ir apustulis. Kristībā pielīdzinājies Viņam, Iestiprināšanā saņēmis spēju cīnīties par Viņu, apustulis kalpo Dievam, darbojoties pasaulē un pateicoties visu ticīgo kopīgajai priesterībai, piedalās paša Kristus priesterībā. Lai gan šī līdzdalība savā būtībā atšķiras no ordinētās priesterības, tā sniedz spēju līdzdarboties Baznīcas kultā un palīdz cilvēkiem viņu ceļā pie Dieva ar vārda un piemēra, lūgšanas un gandarīšanas liecību. .

Katram no mums ir jābūt ipse Christus. Viņš ir vienīgais vidutājs starp Dievu un cilvēkiem (sal. 1 Tim 2,5), un mēs vienojamies ar Viņu, lai kopā ar Viņu visu veltītu Tēvam. Mūsu, Dieva bērnu, aicinājums pasaulē prasa no mums nemeklēt tikai savu personisko svētumu, bet, lai mēs dotos pa zemes takām un radītu ceļus, kas, neskatoties uz šķēršļiem, vestu dvēseles pie Kunga. Lai mēs, kas esam parasti pilsoņi, līdzdarbotos visās laicīgajās aktivitātēs un būtu raugs (sal. Mt 13,33), kas uzraudzē visu mīklu (sal. 1 Kor 5,6).

Kristus ir uzkāpis debesīs, bet visam, kas ir godīgs un cilvēcisks, Viņš piešķīra konkrētu iespēju tikt atpirktam. Svētais Gregors Lielais spēcīgos vārdos piedāvā šo lielo kristietības ideju: tādējādi Jēzus atgriezās tur, no kurienes Viņš bija nācis un atgriezās no vietas, kur Viņš turpina palikt. Patiešām, brīdī, kad Viņš devās uz debesīm, ar savu dievišķību Viņš savienoja Debesis un Zemi. Šodienas svētkos būtu svinīgi jāuzsver, ka tiek atcelts mūs nosodošais lēmums, spriedums, kas mūs bija nolēmis iznīcībai. Šī daba, kam tika veltīti vārdi: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties (Rad 3,19), šī pati daba šodien ir uzkāpusi debesīs kopā ar Kristu (Sv. Gregors Lielais, In Evangelia homiliae 29, 10 (PL 76, 1218)).

Tādēļ es bez mitas atkārtoju, ka pasaule ir svētdarāma un, ka šis uzdevums īpaši ir jāveic mums, kristiešiem. Mums tā jāattīra no grēka kārdinājumiem ar ko padarām šo pasauli neglītu un tā jāvelta Kungam kā garīga hostija, ko Dieva žēlastība un mūsu pūliņi ir gatavojuši un padarījuši cienīgu. Strikti runājot, pēc tam, kad Vārds pilnībā pieņēma cilvēka dabu un ar savu klātbūtni un roku darbu svētīja šo zemi, mēs vairs nevaram teikt, ka ir cēlas lietas, kas būtu vienīgi laicīgas. Lielā misija, ko saņemam līdz ar kristību, ir līdzpestīšana. Kristus Mīlestība skubina mūs (sal. 2 Kor 5,14). uzņemties uz saviem pleciem daļu no šī dievišķā uzdevuma – dvēseļu atpirkšanas.

Raugieties, Pestīšana, kas notikusi caur Jēzus kaunpilno nāvi un Krusta godību, kas jūdiem apgrēcība, bet pagāniem neprātība (1 Kor 1,23), ar Dieva gribu turpināsies, līdz kamēr pienāks Kunga stunda. Nav iespējams dzīvot saskaņā ar Jēzus Sirdi un nejusties sūtītam tāpat kā Viņš, lai glābtu visus grēciniekus – peccatores salvos facere (1 Tim 1,15). –, paši būdami pārliecināti, ka ik dienas aizvien vairāk jāuzticas Dieva žēlsirdībai. No turienes rodas mūsu visdedzīgākā vēlme uzskatīt sevi par Kristus līdzpestītājiem, kopā ar Viņu glābt visas dvēseles, jo mēs esam, mēs gribam būt ipse Christus, pats Jēzus Kristus un Viņš sevi nodeva, lai būtu izpirkšanas maksa par visiem (1 Tim 2,6).

Mums priekšā stāv liels uzdevums. Mēs nevaram kļūt pasīvi, ko Kungs mums ir skaidri pateicis: strādājiet, kamēr es pārnākšu (Lk 19,13). Mēs nevaram palikt ar sakrustotām rokām, gaidot Kunga atnākšanu, kad Viņš atgriezīsies, lai valdītu pilnībā pār savu Valstību. Izplatīt Dieva Valstību nav tikai to Baznīcas locekļu oficiālais pienākums, kas pārstāv Kristu, jo saņēmuši no Viņa ordinācijas sakramenta varu. Vos autem estis corpus Christi (1 Kor 12,27), arī jūs esat Kristus miesa, mums saka apustulis Pāvils, dodot šo konkrēto pavēli strādāt līdz galam.

Tik daudz vēl jāizdara! Vai divdesmit gadsimtos nekas nav izdarīts? Divdesmit gadsimtos ir padarīts daudz; dažu cilvēku vēlme samazināt mūsu priekšgājēju paveikto man nešķiet ne objektīva, ne godīga. Divdesmit gadsimtos ir izdarīts liels darbs un bieži ir ļoti labi strādāts. Ir gan bijušas kļūdas, atkāpšanās, tāpat kā arī šodien var atrast regresiju, bailes un kautrīgumu līdzās lielai drosmei un pašatdevei. Bet cilvēku ģimene pastāvīgi atjaunojas. Ar katru paaudzi vajadzīga jauna piepūle, lai palīdzētu cilvēkam atklāt savu, Dieva bērna, aicinājuma diženumu; no jauna jāieaudzina Radītāja un sava tuvākā mīlestības bauslis.

Reizi par visām Kristus mums ir iemācījis Dieva mīlestības ceļu: apustulāts ir pāri plūstoša Dieva mīlestība, kas atdod sevi citiem. Iekšējai dzīvei vajag pieaugt vienotībā ar Kristu caur Maizi un Vārdu. Un ilgas pēc apustulāta ir iekšējās dzīves skaidra, piemērota un vajadzīga izpausme. Kad izbauda Dieva mīlestību, rūpes par dvēselēm kļūst jūtamas. Nav iespējams iekšējo dzīvi atdalīt no apustulāta, tāpat kā nav iespējams Kristū nodalīt Viņa cilvēktapušā Dieva būtību un Pestītāja funkciju. Vārds gribēja iemiesoties, lai glābtu cilvēkus, lai viņi būtu viens ar Viņu. Lūk, Viņa atnākšanas pasaulē iemesls! Mēs to izsakām Credo. Viņš ir nokāpis no debesīm mūsu un mūsu pestīšanas dēļ.

Apustulāts ir daļa no pašas kristieša dabas: tas nav kaut kas pielikts, pārslāņots, svešs ikdienas nodarbēm, profesionālajai darbībai. Kopš Kungs ir radījis Opus Dei, es to atkārtoju nepārtraukti! Vajag svētdarīt ikdienas darbu, svētdarīt sevi šajā uzdevumā, un, pildot savu darbu, svētdarīt citus, katram atbilstoši savam stāvoklim.

Apustulāts kristietim ir kā elpošana: Dieva bērns nevar dzīvot bez šī dvēseles puksta. Šodienas svētki mums atgādina, ka dedzība par dvēselēm ir mīlošs Kunga bauslis, kad dodoties savā godībā, viņš mūs sūta visā pasaulē izplatīt Viņa liecību. Mūsu atbildība ir liela: jo būt par Kristus liecinieku vispirms nozīmē mēģinājumu dzīvot pēc Viņa mācības, cīnīties, lai mūsu izturēšanās atgādinātu Jēzu, liktu domāt par Viņa piemīlīgo tēlu. Mums jāizturas tā, lai citi, mūs redzot, varētu teikt: viņš, lūk, ir kristietis, jo viņā nav naida, jo viņš spēj izprast, jo viņš nav fanātiķis, jo viņš valda pār saviem instinktiem, jo viņš upurējas, jo viņš ap sevi rada mieru, jo viņš mīl.

Kvieši un nezāle

Ne no savām paša idejām, bet ar Kristus mācības palīdzību es jums ieskicēju kristieša ideālu ceļu. Jūs piekritīsit, ka tas ir augsts, cēls un pievilcīgs. Bet varbūt kāds no jums sev vaicā: vai gan ir iespējams tā dzīvot mūsdienu sabiedrībā?

Ir skaidrs, ka Kungs mūs aicina brīdī, kad daudz tiek runāts par mieru, kaut gan tā nav ne dvēselēs, ne iestādēs, ne sabiedriskajā dzīvē, ne starp tautām. Tiek nemitīgi runāts par vienlīdzību un demokrātiju, kaut gan kastas – aizslēgtas un nepieejamas – ir papilnam. Kungs mūs aicina laikmetā, kad sludina izpratni, kaut gan tā izceļas tieši ar to, ka tās nav, pat vislabāko nodomu vadītos cilvēkos, kuri vēlas dzīvot tuvākmīlestībā, jo – un tas nebūtu jāaizmirst – mīlestība vairāk sastāv no izpratnes nekā no došanas.

Mēs ejam cauri laikam, kurā fanātiķi un nelokāmi ļaudis – nespējīgi pieņemt arī cita motivāciju – apbruņojas, par vardarbīgiem un agresīviem dēvējot savus pašu upurus. Visbeidzot mēs esam aicināti dzīvot laikmetā, kad daudz tiek spriedelēts par vienotību, kaut gan varbūt grūti iedomāties, ka varētu pieciest lielāku sašķelšanos pat starp pašiem katoļiem, nemaz nerunājot par cilvēkiem vispār. Es nekad nerunāju par politiku, jo tas nav mans uzdevums. Lai es kā priesteris aprakstītu pašreizējās pasaules stāvokli, man pietiek vien no jauna padomāt par Kunga līdzību par kviešiem un nezāli: Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā. Bet kamēr ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli starp kviešiem, un aizgāja (Mt 13,24-25). Viss ir skaidrs: lauks ir auglīgs un sēkla laba. Lauka saimnieks svieda sēklu sēšanai īstajā brīdi un ar lielu meistarību. Un lai aizsargātu jauno sēju, viņš nolika sargus. Ja parādās nezāle, tas nozīmē, ka nav sekojusi atbilde, jo cilvēki, – īpaši jau kristieši – iemiga, ļaujot ienaidniekam tuvoties.

Kad bezatbildīgie kalpi Kungam vaicā, kādēļ viņa laukā izaugusi nezāle, atbilde ir pašsaprotama: inimicus homo hoc fecit (Mt 13,28). To darīja ienaidnieks! Mums, kristiešiem, bija jāpaliek modriem, lai viss labais, ko Radītājs ielicis pasaulē, attīstītos kalpojumā patiesībai un labajam, bet mēs iemigām. Kāds skumjš slinkums ir šāds miegs laikā, kad ienaidnieks un viņa kalpotāji nemitīgi darbojas. Redziet, kā tagad nezāle ir izaugusi, kāds visapkārt bagātīgs sējums!

Man nav nelaimes vēstītāja aicinājuma. Un es nevēlos, lai no manis sacītā jums rastos skumja un bezcerīga aina. Es nesākšu sūkstīties par laiku, kurā, pateicoties Dieva apredzībai, mēs dzīvojam. Mēs mīlam mūsu laikmetu, jo tā ir vieta, kurā mums jāsasniedz savs svētums. Mēs nepieņemam vientiesīgu un neauglīgu nostaļģiju, jo pasaule nekad nav bijusi labāka. No paša sākuma, no Baznīcas šūpuļa, kad vēl pirmo divpadsmit mācekļu sludināšana skanēja, jau izcēlās niknas vajāšanas, radās herēzijas, izplatījās meli un plosījās naids.

Bet arī nebūtu loģiski noliegt, ka izskatās – ļaunums ir gājis plašumā. Uz šī Dieva lauka, kas ir mūsu Zeme, Kristus mantojums, izaugusi nezāle. Ne jau nedaudz nezāļu, bet kupli sazēlusi nezāle! Mēs nevaram ļaut, lai mūs pieviļ mīts par pastāvīgu un neatgriezenisku progresu. Pareizi ievirzīts progress ir labs un Dieva gribēts. Bet tas, par ko visbiežāk runā, ir viltus progress, kas padara aklus tik daudzus cilvēkus, jo itin bieži mēs vairs neapzināmies, ka dažās jomās cilvēce atkāpjas un zaudē to, ko jau bija sasniegusi.

Es atkārtoju – Kungs mums pasauli ir devis mantojumā. Un mūsu dvēselei un prātam ir jābūt nomodā. Mums jābūt reālistiem, bez noslieces neticēt saviem spēkiem. Vienīgi nocietinājusies sirdsapziņa, vienīgi rutīnas radīts nejūtīgums un frivola vieglprātība, var likt raudzīties uz pasauli tajā neredzot slikto, apvainojumu Dievam, un dažreiz arī dvēselēm nodarītu nelabojamu ļaunumu. Mums jābūt optimistiem, bet ar tādu optimismu, kas rodas no ticības Dieva varenībai – Dieva, kurš nezaudē savas kaujas. Ar tādu optimismu, kas nenāk ne no cilvēciskas apmierinātības, ne no muļķīga un pašpaļāvīga gandarījuma.

Miera un prieka sēja

Ko darīt? Es jau jums teicu, ka mans mērķis šeit nav aprakstīt politiskas vai sabiedriskas krīzes, kultūru sabrukšanu vai slimības. Es par ļaunumu runāju kristīgās ticības gaismā, tās tiešajā nozīmē – kā par apvainojumu Dievam. Kristīgais apustulāts nav ne politiska programma, ne kultūras izvēle. Tas izplata labo, rada vēlmi mīlēt un patiešām sēt mieru un prieku. Bez šaubām šis apustulāts visiem nesīs garīgus labumus: vairāk taisnīguma, vairāk izpratnes, vairāk cieņas cilvēkam pret cilvēku.

Mums visapkārt ir daudz dvēseļu, un mums nav tiesību būt par šķērsli viņu mūžīgajai svētlaimei. Mums ir pienākums būt pilnībā kristiešiem, būt svētiem, nelikt vilties ne Dievam, ne visiem tiem, kuri no kristieša gaida piemēru un mācību.

Mūsu apustulātam jābalstās vēlmē izprast citus. Es vēlreiz atkārtoju: mīlestība vairāk sastāv no izpratnes nekā no došanas. Es neslēpšu, ka pats uz sevis esmu izbaudījis, ko nozīmē, ja tevi nesaprot. Es vienmēr esmu centies, lai mani varētu saprast, bet daži ietiepjas, lai nesaprastu. Tas man ir vēl viens praktisks un aktuāls iemesls vēlēties izprast visus. Bet tas nav apstākļu radīts impulss, kam jāmudina mūs paplašināt savas sirdis universālā un katoliskā dimensijā. Izpratnes gars ir laba Dieva bērna kristīgās mīlestības izpausme, jo Kungs vēlas, lai mēs ietu pa visiem šīszemes godīgajiem ceļiem, lai sētu nevis nezāli, bet brālīguma, atvainošanās, piedošanas, mīlestības un miera sēklu. Nekad neuzskatiet sevi par kāda ienaidnieku.

Kristietim vienmēr jābūt gatavam dzīvot ar visiem, dāvāt visiem – veidojot attiecības – iespēju tuvoties Kristum Jēzum. Viņam ar prieku jāupurējas citu dēļ, bez atšķirības, nešķirojot dvēseles dažādās slēgtās kategorijās, nelīmējot etiķetes kā precēm vai klasifikācijai preparētiem kukaiņiem. Kristietis nevar atdalīt sevi no citiem, jo tad viņa dzīve būtu nožēlojama un egoistiska: visiem viņam jākļūst viss, lai visus izglābtu (1 Kor 9,22).

Kaut mēs dzīvotu šādi, kaut mēs prastu piepildīt mūsu uzvedību ar dāsnuma sēklu, ar miera un sapratnes vēlmi! Tad cilvēki patiešām varētu baudīt likumīgu neatkarību un katrs spētu nest atbildību par savām laicīgajām lietām. Kristietis vispirms prastu aizsargāt otra cilvēka brīvību, lai pēc tam aizsargātu arī savējo. Mīlestība viņu mudinātu pieņemt citus tādus, kādi viņi ir, jo ikvienam bez izņēmuma ir savi trūkumi un kļūdas, viņiem palīdzot ar Dieva žēlastību un cilvēcisku smalkjūtību uzvarēt ļauno, izraut nezāli, lai mēs varētu sevi savstarpēji atbalstīt un ar cieņu pildīt savu cilvēka un kristieša aicinājumu.

Nākamā dzīve

Apustuliskajai misijai, ko Kristus ir uzticējis visiem saviem mācekļiem tātad ir konkrētas sociālas sekas. Nedrīkst iedomāties, ka, lai būtu par kristieti, jāpagriež pasaulei mugura, un, domājot par cilvēka dabu, jāgrimst bezcerībā. Viss godīgais, pat visnenozīmīgākais, sevī ietver gan cilvēcisku, gan dievišķu jēgu. Kristus, pilnīgais cilvēks, nenāca iznīcināt cilvēcisko, bet, pieņemot mūsu cilvēcisko stāvokli, izņemot grēku, padarīt to cildenu. Viņš ir nācis dalīties visās cilvēka ilgās, izņemot skumjo ļaunuma notikumu.

Kristietim vienmēr jābūt gatavam no iekšienes svētdarīt sabiedrību, pilnībā esot pasaulē, bet neesot no pasaules – tādā ziņā, ka pasaulē, ne jau savas dabas, bet tīšas nepilnības – grēka – dēļ, pastāv Dieva noliegšana un opozīcija Viņa mīlošajai vēlmei atpestīt.

Kunga Debeskāpšanas svētki mums atgādina arī citu lietu: Kristus, kurš mūs mudina uzņemties pasaulē šo uzdevumu, mūs gaida debesīs. Citiem vārdiem sakot: šī dzīve virs zemes, ko mēs mīlam, nav galīgā, jo mums šeit nav paliekošas vietas, bet mēs meklējam nākamo (Ebr 13,14), nemainīgo mājokli.

Tomēr sargāsimies interpretēt Dieva Vārdu šauru apvāršņu robežās. Kungs neprasa no mums, lai savā zemes ceļā mēs būtu nelaimīgi, savu mierinājumu gaidot tikai nākamajā dzīvē. Dievs vēlas, lai jau šeit mēs būtu laimīgi un tomēr ar ilgām gaidītu nākamo svētlaimi, ko tikai Viņš viens var iedot pilnībā.

Virs šīs zemes pārdabisko realitāšu apcere, žēlastības darbība mūsu dvēselēs, mīlestība pret tuvāko kā Dieva mīlestības patīkams auglis jau ir debesu priekšnojauta, kaut kas, kam dienu no dienas jāpieaug. Mēs, kristieši, nepaciešam dubultu dzīvi: mēs saglabājam vienkāršu un stipru dzīves vienību, uz kā balstās un savienojas visas mūsu darbības.

Kristus mūs gaida. Mēs dzīvojam debesīm (Flp 3,20), lai gan pilnībā esam šīszemes pilsoņi grūtību, netaisnību un neizpratnes vidū, bet arī ar prieku un mieru, ko dod apziņa, ka esam Dieva mīļotie bērni. Būsim neatlaidīgi kalpojumā mūsu Dievam un mēs redzēsim, kā skaitliski un svētumā palielināsies šī kristiešu miera armija, šī līdzpestīšanas tauta. Būsim kontemplatīvas dvēseles, ik brīdi pastāvīgā dialogā ar Kungu: no pirmās dienas domas līdz pēdējai, mūsu sirdi pastāvīgi vēršot uz Jēzu Kristu, mūsu Kungu, pie kura ejam caur mūsu Māti Svēto Mariju un caur Jēzu pie Tēva un Svētā Gara.

Ja, neskatoties uz visu, Jēzus Debeskāpšana mūsos atstāj rūgtuma un skumju piegaršu, dosimies pie Viņa Mātes, kā to darīja apustuļi: viņi atgriezās atpakaļ Jeruzalemē… un viņi visi vienprātīgi palika lūgšanā… ar Mariju, Jēzus Māti (Apd 1,12-14).