Euharistija – ticības un mīlestības noslēpums

Pirms Lieldienu svētkiem Jēzus, zinādams, ka Viņa stunda atnākusi, lai no šīs pasaules aizietu pie Tēva, mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, tos mīlēja līdz beigām (Jņ 13,1). Šis svētā Jāņa citāts vēsta viņa evaņģēlija lasītājam, ka tajā dienā notiks kaut kas dižs. Šis maigas pieķeršanās pilnais ievads ir līdzīgs tam, ko atstāsta svētais Lūkass: Es ilgoties ilgojos – apliecina Kungs – šo Pashu ēst kopā ar jums, pirms es ciešu (Lk 22,15). Sāksim jau tagad Svētajam Garam lūgt mūs sagatavot, lai mēs izprastu katru Jēzus Kristus žestu, katru Viņa izpausmi. Tādēļ ka mēs gribam dzīvot pārdabisku dzīvi, tādēļ ka Kungs mums ir atklājis savu vēlmi sevi atdot mūsu dvēseles uzturam un tādēļ ka mēs atzīstam – Viņam vienīgajam ir mūžīgās dzīves vārdi (Jņ 6,69).

Kopā ar Sīmani Pēteri mēs ticībā apliecinām: Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls (Jņ 6,70). Un tā ir šī ticība, kas vienota ar mūsu dievbijību šajā pārdabiskajā brīdī mūs mudina atdarināt Jāņa uzdrīkstēšanos – tuvoties Jēzum un nolikt savu galvu uz Skolotāja krūtīm (sal. Jņ 13,25). Viņš karsti mīlēja savējos, un, kā mēs to tikko dzirdējām, tos mīlēja līdz beigām.

Jebkura valoda ir nabadzīga, lai pat aptuveni izskaidrotu Lielās Ceturtdienas noslēpumu. Bet nav grūti kaut daļēji iztēloties tās izjūtas, kas bija Jēzus sirdī šajā pēdējā vakarā, ko pirms Kalvārijas upura Viņš pavadīja kopā ar savējiem.

Iedomājieties tādu cilvēcisku pieredzi, kā divu mīlošu cilvēku šķiršanās. Viņi vēlētos vienmēr būt kopā, bet pienākums – lai kāds tas būtu – viņus spiež attālināties vienam no otra. Viņi vēlētos vēl joprojām būt kopā, taču to nevar. Lai cik liela arī būtu cilvēku mīlestība, tai ir savas robežas. Cilvēks izmanto simbolu: tie, kas šķiras apmainās ar kādu piemiņas lietu – varbūt fotogrāfiju ar tik kvēlu novēlējumu, ka esam pārsteigti, kā papīrs nesadeg. Vairāk izdarīt viņi nevar: radības vēlas vairāk nekā spēj.

To, ko nevaram mēs, to var Kungs. Jēzus Kristus, pilnīgs Dievs un pilnīgs Cilvēks, mums atstāj nevis simbolu, bet gan realitāti: Viņš pats paliek. Viņš dosies pie Tēva, bet Viņš paliks ar cilvēkiem. Viņš mums neatstāj vienkāršu dāvanu, kas liek Viņu pieminēt, attēlu, kas ar laiku izbalēs kā fotogrāfija, ātri kļūdama blāva, dzeltenīga, neko nenozīmējot tiem, kas šo mīlestības brīdi nav piedzīvojuši. Zem maizes un vīna zīmēm ar savu Miesu, savām Asinīm, savu Dvēseli un savu Dievišķību, Viņš ir šeit, patiesi klātesošs.

Lielās Ceturtdienas prieks

Cik labi mēs tagad varam saprast nemitīgo dziedājumu, ko visu laikmetu kristieši skandinājuši Svētās Hostijas priekšā! Dziedi, ak mana dvēsele, šo pagodinātās Miesas, kā arī dārgo Asiņu – pasaules atpircēju – noslēpumu, ko izlēja Auglīgās Jaunavas Dēls, Tautu mūžīgais Karalis (Himna Pange lingua). Dievbijīgi pielūgsim šo apslēpto Dievu (sal. sv. Akvīnas Toma himnu Adoro te devote): Tas ir tas pats Jēzus Kristus, kurš piedzima no Jaunavas Marijas; tas pats, kurš cieta un tika upurēts Krustā; tas pats, kura caurdurtais sāns izlēja asinis un ūdeni (sal. Ave verum).

Lūk, svētais mielasts, kurā saņem pašu Kristu; atjaunojas Viņa ciešanu piemiņa; caur Viņu dvēsele personiski sarunājas ar savu Dievu un iegūst nākamās godības ķīlu (sal. himna O sacrum convivium). Baznīcas liturģija īsos pantos ir apkopojusi mūsu Kunga kvēlās mīlestības vēstures galvenos notikumus.

Mūsu ticības Dievs nav tāla būtne, kas vienaldzīgi noskatās uz cilvēku likteni: viņu ilgām, cīņām un bailēm. Tas ir Tēvs, kurš tā mīl savus bērnus, ka sūta Vārdu, Svētās Trīsvienības otro Personu, lai iemiesojoties Viņš mirtu un mūs atpirktu. Šis pats mīlošais Tēvs mūs tagad maigi pievelk pie sevis caur Svētā Gara, kas mājo mūsu sirdīs, darbību.

No šejienes rodas Lielās Ceturtdienas prieks – saprast, ka Radītājs pārplūdis mīlestībā pret savu radību. It kā visi citi žēlsirdības pierādījumi nebūtu pietiekami, Mūsu Kungs Jēzus Kristus iedibina Euharistiju, lai vienmēr būtu tuvu mums un tāpēc ka Viņš, cik mēs varam saprast, kam patiesībā nekas jau nav vajadzīgs, Savas mīlestības mudināts negrib iztikt bez mums. Trīsvienība ir iemīlējusi cilvēku, žēlastības kārtā pacelto un pēc sava tēla un līdzības (Rad 1,26). radīto; Tā cilvēku ir atpirkusi no grēka – no pēcnācēju pārmantotā Ādama grēka un no ikviena personiskajiem grēkiem – un Tā dedzīgi vēlas iemājot mūsu dvēselē: kas mani mīl, tas pildīs manus vārdus, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un viņā iemājosim (Jņ 14,23).

Euharistija un Trīsvienības noslēpums

Šis trīsvienīgais mīlestības strāvojums pret cilvēkiem brīnišķīgi ir iemūžināts Euharistijā. Sen atpakaļ mēs katehismā mācījāmies, ka Svētā Euharistija var tikt uzskatīta par upuri un sakramentu un ka sakraments tabernākulā mums atklājas kā Komūnija un dārgums uz altāra. Baznīca Euharistijas noslēpumam, Kristus Miesai klātesošai visos pasaules tabernākulos, velta vēl citus svētkus – Corpus Christi. Šodien, Lielajā Ceturtdienā, mēs uzmanīgi raudzīsimies uz Svēto Euharistiju, Upuri un Barību, uz Svēto Misi un Svēto Komūniju.

Es runāju par trīsvienīgās mīlestības strāvojumu pret cilvēkiem. Un kur tad lai vēl labāk to redzam kā Misē? Visa Trīsvienība darbojas altāra Svētajā Upurī. Tādēļ man tik ļoti patīk, noslēdzot kolektas, upurēšanas un Komūnijas lūgšanas, atkārtot šos pēdējos vārdus: Caur Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, jo mēs vēršamies pie Tēva, mūsu Kungu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda mūžīgi mūžos. Āmen.

Misē lūgšana Tēvam ir nepārtraukta. Priesteris pārstāv mūžīgo Priesteri Jēzu Kristu, kas vienlaikus ir arī Upuris. Un Svētā Gara darbība Misē ir tikpat neizsakāma un droša. Svētā Gara spēkā, raksta svētais Jānis Damaskietis, notiek Maizes pārtapšana Kristus Miesā (Sv. Jānis Damaskietis, De fide orthodoxa, 13 (PG 94, 1139)).

Šī Svētā Gara darbība ir skaidri izteikta tad, kad priesteris lūdz dievišķo svētību pār upurdāvanu: Nāc, mūžīgais un visuvarenais Dievs, un svētī Tavam Svētajam Vārdam sagatavoto upuri… (Romas Misāle, Upurdāvanu sagatavošana, Svētā Gara piesaukšana), upuri, kas Dieva Svētajam Vārdam atdos godu, kas tam pienākas. Svētdarīšana, ko mēs lūdzam, nāk no Paraklēta, ko mums sūta Tēvs un Dēls. Šo Svētā Gara aktīvo klātbūtni upurī mēs atzīstam arī tad, kad īsi pirms Komūnijas sakām: Kungs Jēzu Kristu, Dzīvā Dieva Dēls, kas pildot Tēva gribu Svētā Gara spēkā ar savu nāvi izglābi mūs jaunai dzīvei… (Romas Misāle, lūgšanas, lai sagatavotos Komūnijai).

Visa Trīsvienība ir klātesoša altāra upurī. Ar Tēva gribu, Svētā Gara spēkā, Dēls sevi atdod pestījošā upurī. Mācīsimies vērsties pie Svētās Trīsvienības - pie Dieva, kas ir Viens un Trīsvienīgs: trīs dievišķas personas viņu substances, mīlestības un efektīvās svētdarošās darbības vienībā.

Tūlīt pēc roku mazgāšanas priesteris lūdz: Pieņem Svētā Trīsvienība šo dāvanu, ko Tev upurējam mūsu Kunga Jēzus Kristus, Ciešanu, Augšāmcelšanās un Debeskāpšanas piemiņai… (Romas Misāle, Upurdāvanu sagatavošana, Upurdāvana Vissvētākajai Trīsvienībai). Un Mises beigās ir cita lūgšana, dedzīga pakļautība Trīsvienīgajam Dievam: Placeat tibi, Sancta Trinitas, obsequium servitutis meae… Lai tev, Svētā Trīsvienība, ir patīkams tava kalpa cieņas apliecinājums; šis upuris, ko, neskatoties uz savu necienīgumu, es piedāvāju tavas Majestātes skatienam; dari to cienīgu patikt Tev un Tavas žēlsirdības dēļ spējīgu pievilkt tavu labvēlību man pašam un visiem, par ko es to upurēju (Romas Misāle, Lūgšana pirms nobeiguma svētības).

Es uzsveru, ka Mise ir dievišķa - Trīsvienības un nevis cilvēciska darbība. To svinot, priesteris kalpo Kunga nodomam, nododot Viņam savu balsi un ķermeni; viņš nerīkojas savā vārdā, bet in persona et in nomine Christi – Kristus personā un Kristus vārdā.

Pateicoties Trīsvienības mīlestībai pret cilvēkiem, no Kristus klātbūtnes Euharistijā Baznīcai un cilvēcei nāk visas žēlastības. Tas ir upuris, ko pravietoja Malahijs: No saules lēkta līdz saules rietam manam Vārdam jāstāv augstā cieņā pagānu starpā, un visās malās mans Vārds godināms ar kvēpināmo un šķīstu ēdamo upuri (Mal 1,11). Tas ir Kristus upuris, ko Viņš ar Svētā Gara līdzdalību dāvā Tēvam: ziedošanās ar bezgalīgu vērtību, ko vecā likuma upuri nevarēja sasniegt un kas Pestīšanu mums padara mūžīgu.

Svētā Mise kristieša dzīvē

Svētā Mise, jo tā ir īpašā Trīsvienības dāvana Baznīcai, mūs nostāda ticības galveno noslēpumu priekšā. Līdz ar to mēs saprotam, ka Mise ir kristieša garīgās dzīves centrs un avots. Tā ir visu sakramentu galamērķis (sal. Sv. Akvīnas Toms, S. Th. III, q. 65, a. 3). Misē uz savu pilnību virzās žēlastības dzīve, kas caur Kristību ir ielikta mūsos un kas Iestiprināšanas sakramenta stiprināta pieaug,. Svētais Kirils no Jeruzalemes raksta: Piedaloties Euharistijā, mēs pieredzam kā Svētais Gars mūs garīgi dievišķo, ne tikai mūs padarot līdzīgus Kristum, kā tas notiek Kristībā, bet mūs pilnīgi pielīdzina Kristum, iekļaujot mūs Jēzus Kristus pilnībā (Sv. Kirils no Jeruzalemes, Catecheses, 22,3).

Svētā Gara izliešanās mūs padara līdzīgus Kristum un tātad liek mums sevi apzināties par Dieva bērniem. Paraklēts, kas ir mīlestība, mums māca sakausēt visu mūsu dzīvi ar šo tikumu; un, consummati in unum (Jņ 17,23). kļuvuši viens ar Kristu, mēs varēsim citu cilvēku vidū būt tas, ko svētais Augustīns saka par Euharistiju: vienotības zīme, Mīlestības saikne (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 26, 13 (PL 35, 1613)).

Es neatklāšu neko jaunu, sakot, ka pastāv kristieši, kam priekšstats par Svēto Misi ir ļoti nabadzīgs; kaut gan tā nav vienīgi sabiedrisks pienākums, dažiem cilvēkiem tā ir tikai ārējs rits. Tas ir tādēļ, ka mūsu sirdis aiz zemiskuma ir spējīgas pierast pie vislielākās Dieva dāvanas cilvēkam. Misē, šajā Misē, ko mēs tagad svinam, Vissvētākā Trīsvienība darbojas – un es to atkārtoju – īpašā veidā. Lai atbildētu uz tik lielu mīlestību, mums sevi – miesu un dvēseli – jāatdod pilnībā: mēs ieklausāmies Dievā, mēs runājam Viņam, Viņu redzam, Viņu ēdam. Un, kad ar vārdiem vairs nepietiek, mēs iedrošinām savu mēli dziedāt –Pange lingua! –, visas cilvēces klātbūtnē apliecinot Dieva diženumu.

Piedalīties Svētajā Misē nozīmē palikt lūgšanā nepārtraukti, būt pārliecinātam, ka ikvienam no mums tā ir personīga satikšanās ar Dievu: mēs pielūdzam, slavējam, lūdzam, pateicamies un gandarām par saviem grēkiem, mēs šķīstījamies, mēs Kristū jūtamies vienoti ar visu cilvēci.

Varbūt, ka mums ir nācies sev vaicāt, kā lai atbild uz tik lielu mīlestību no Dieva puses; mēs varbūt esam vēlējušies redzēt skaidri izklāstītu kristīgās dzīves programmu. Risinājums ir viegls un pieejams visiem ticīgajiem: ar mīlestību piedalīties Svētajā Misē, mācīties Svētajā Misē veidot attiecības ar Dievu, jo šis upuris sevī ietver visu to, ko Dievs no mums vēlas.

Ļaujiet man jums atgādināt to, ko tik bieži jums ir nācies novērot – kā noris liturģiskās ceremonijas. Ja mēs tās aplūkojam soli pa solim, ir visai iespējams, ka ikvienam no mums Kungs atklās to, kas viņam jāuzlabo, kādi trūkumi jāizrauj no sevis un kādai jābūt mūsu brālīgajai attieksmei pret katru cilvēku.

Priesteris dodas pie Dieva altāra, Dieva, kurš iepriecina mūsu jaunību. Svētā Mise sākas ar priecīgu dziesmu, jo Dievs ir šeit. Tas ir šis prieks, kas ar pateicību un mīlestību izpaužas, noskūpstot altāri – Kristus simbolu un svēto piemiņu, nelielu laukumu, kas svētdarīts, jo šeit piepildās Sakraments, kam ir bezgalīga iedarbība.

Confiteor izceļ mūsu necienīgumu. Nevis abstraktas atmiņas par vainu, bet pavisam konkrētu mūsu grēku un vainu klātbūtni. Tādēļ mēs atkārtojam: Kyrie eleison, Christe eleison, Kungs, apžēlojies par mums; Kristu, apžēlojies par mums. Ja piedošanu, kas mums ir vajadzīga, saņemtu saskaņā ar mūsu nopelniem, šai brīdī mūsu dvēsele piepildītos ar rūgtām skumjām. Bet, pateicoties dievišķajai labestībai, piedošana mums nāk no Dieva žēlsirdības, ko mēs jau tagad slavējam – Gloria! –, jo Vienīgi Tu esi svēts, vienīgi Tu esi Kungs. Tu – visaugstākais, Kungs Jēzu Kristu, ar Svēto Garu: Dieva Tēva godībā.

Tagad mēs ieklausāmies Svēto Rakstu lasījumā, Apustuļu vēstulē un Evaņģēlijā – Paraklēta gaismā, kas runā cilvēku mēlē, lai mūsu prāts varētu saprast un apcerēt, lai griba tiktu stiprināta un rīcība piepildītos. Tādēļ, ka mēs esam viena tauta, kas apliecina vienu ticību, ir viens Credo; tauta, kas sapulcināta Tēva, Dēla un Svētā Gara vienotībā (Sv. Cipriāns, De dominica oratione, 23 (PL 4, 553)).

Tad seko upurdāvanu sagatavošana: cilvēku maize un vīns. Tas nav daudz, bet to pavada lūgšana: Ar pazemības garu un satriektu sirdi, Kungs, pieņem mūs Tavā priekšā. Un, lai upuris, ko šodien Tev ziedojam, Kungs, nonāk pie Tevis tādā veidā, ka, būtu Tev patīkams. No jauna mūs pārņem atmiņas par savu niecību, kā arī vēlme, lai viss, kas tiek dots Kungam, būtu tīrs un šķīstīts: es mazgāšu savas rokas, es mīlu tava nama iekārtojumu.

Kādu brīdi atpakaļ, pirms roku mazgāšanas, mēs piesaucām Svēto Garu un lūdzām svētīt Viņa Svētajam Vārdam sniegto upuri. Kad roku mazgāšana ir pabeigta, mēs vēršamies pie Trīsvienības – suscipe Sancta Trinitas – lai Viņa pieņemtu to, ko mēs pienesam Kristus dzīves, Ciešanu, Augšāmcelšanās un Debeskāpšanas piemiņai un Marijas, mūžam Jaunavas, un visu svēto godam.

Lai upuris kalpo visu pestīšanai – Orate, fratres, lūdz priesteris –, jo mans upuris ir jūsu, visas Baznīcas upuris. Lūdzieties, mani brāļi, pat ja jūsu ir skaitliski nedaudz; pat ja reāli klātesošs ir tikai viens kristietis un pat ja celebrants būtu viens pats: jo ikviena Mise ir vispārējs upuris, visu cilšu, visu valodu, visu tautu un tautību atpirkšana (sal. Atkl 5,9).

Pateicoties svēto sadraudzībai, visi kristieši saņem ikvienas Mises žēlastības - vai tā būtu svinēta tūkstošiem cilvēku vai tikai viena varbūt izklaidīga ministranta priekšā. Visos gadījumos zeme un debesis savienojas, lai ar Kunga eņģeļiem uzsāktu dziedāt: Sanctus, Sanctus, Sanctus…

Es aplaudēju un pievienojos eņģeļu slavēšanai: tas man nenākas grūti, jo, svinot Svēto Misi, es zinu, ka viņi ir man visapkārt. Viņi pielūdz Trīsvienību. Tāpat es arī zinu, ka zināmā mērā un savas dziļās saiknes ar Vissvētāko Trīsvienību dēļ ir klātesoša Vissvētākā Jaunava; un arī tādēļ, ka viņa ir Kristus, Viņa Miesas un Asiņu māte – Jēzus Kristus, pilnīga Dieva un pilnīga Cilvēka, māte. Jēzum Kristum, ko Vissvētā Marija ieņēma bez vīra iejaukšanās un vienīgi Svētā Gara spēkā, ir vienas Asinis ar māti un tās ir šīs Asinis, kas atdotas atpestījošam upurim Golgātā un Svētajā Misē.

Tādējādi, ar bērnu paļāvību, mēs uzsākam Euharistisko lūgšanu, kas mums liek Dievu Mūsu Tēvu saukt par ļoti žēlsirdīgo. Mēs viņu lūdzam par Baznīcu un par visiem tiem, kas pieder Baznīcai: par pāvestu, par mūsu ģimeni, mūsu draugiem un kolēģiem. Un katolis ar savu universālo sirdi lūdz par visu pasauli, jo viņa aizrautīgā dedzība neizslēdz nevienu. Lai mūsu lūgšana tiktu uzklausīta, mēs atceramies savu saikni ar godināmo, mūžam Jaunavu Mariju, kā arī to cilvēku saujiņu, kuri pirmie sekoja Kristum un mira par Viņu.

Quam oblationem… Konsekrācijas brīdis tuvojas. Tagad Misē tas ir Kristus, kurš no jauna darbojas caur priesteri: Tā ir Mana Miesa. Tas ir Manu Asiņu biķeris. Jēzus ir ar mums! Ar Transsubstanciāciju no jauna izpaužas dievišķās Mīlestības bezgalīgais neprāts. Lai tad, kad šodien pienāks šis brīdis, ikviens no mums klusumā spētu pateikt Kungam, ka nekas mūs nevarēs šķirt no Viņa, ka ar Viņa gatavību – Viņš šeit ir neaizsargāts – palikt zem tik trauslajām maizes un vīna zīmēm, Viņš mūs ir padarījis par brīvprātīgiem vergiem: Praesta meae menti de te vivere, et te illi semper dulce sapere (Adoro Te devote), dari, lai es vienmēr dzīvotu no Tevis un lai es vienmēr baudītu Tavas mīlestības maigumu.

Ir arī citas lūgšanas, jo cilvēkiem gandrīz vienmēr ir tieksme ko prasīt: par saviem mirušajiem brāļiem, pašiem par sevi. Šeit klātesošas ir arī visas mūsu neuzticības, visas nepilnības. Tā ir smaga nasta, bet Viņš vēlas to nest mūsu vietā un ar mums. Euharistiskā liturģija nobeidzas ar vēl vienu lūgšanu Svētajai Trīsvienībai: Per Ipsum, et cum Ipso, et in Ipso…, Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā, kurš ir mūsu Mīlestība, Tev Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos.

Jēzus ir Ceļš, Vidutājs; viss ir Viņā, ārpus Viņa nekā nav. Vienotībā ar Kristu, kurš mums to iemācījis, mēs uzdrošināmies Visvareno saukt Mūsu Tēvs: tas, kurš radījis debesis un zemi ir šis mīļais Tēvs, kas gaida, lai mēs pastāvīgi atgrieztos pie Viņa, kā tādi jauni un neatlaidīgi pazudušie bērni.

Ecce Agnus Dei… Domine, non sum dignus… Tūlīt saņemsim Kungu. Svarīgas šīs zemes personas uzņem ar gaismām, mūziku, vakartērpiem. Kā mums ir jāsagatavojas, lai savā dvēselē uzņemtu Kristu? Vai mēs kādreiz esam domājuši kā mēs izturētos, ja pie Komūnijas varētu iet tikai reizi mūžā?

Kad biju bērns, bieži saņemt Komūnija vēl nebija ierasts. Es atceros, kā cilvēki gatavojās Komūnijai: rūpīgi sagatavoja savu dvēseli un miesu. Labākais uzvalks, rūpīgi saķemmēti mati, tīri nomazgājušies un nedaudz varbūt iesmaržoti… Tā bija iemīlējušos, smalku un stipru dvēseļu izsmalcinātība, kuras prata Mīlestībai atdarīt ar mīlestību.

Svēto Misi mēs beidzam ar Kristu dvēselē, un visu dienu Tēva, Dēla un Svētā Gara svētība mūs pavada vienkāršajā un parastajā ikdienas uzdevumā – svētdarīt visus cildenos cilvēka uzsākumus.

Piedaloties Svētajā Misē, jūs iemācīsieties veidot attiecības ar ikvienu no dievišķajām Personām: Tēvu, kurš dzemdina Dēlu. Dēlu, kuru Tēvs dzemdinājis un Svēto Garu, kurš iziet no abiem. Vēršoties pie vienas no trim personām, mēs vēršamies pie viena Dieva; un, vēršoties pie trim - pie Trīsvienības, mēs arī vēršamies pie viena – vienīgā un patiesā – Dieva. Mīliet Misi, mani bērni, mīliet Misi. Ar alkām pieņemiet Komūniju, pat tad, ja jūtaties auksti, pat ja sajūtas klusē. Pieņemiet Komūniju ar ticību, ar cerību un ar kvēlu mīlestību.

Veidot attiecības ar Jēzu Kristu

Tas, kurš nemīl Svēto Misi, kurš necenšas tajā piedalīties ar iekšēju mieru un bez steigas, ar dievbijību, ar sirsnību, tas nemīl Kristu. Mīlestība iemīlējušos dara smalkjūtīgus, delikātus; tā viņiem dažreiz liek atklāt smalkumus – reizēm sīkus un rūpēties par tiem, bet, tāda vienmēr ir dedzīgas sirds izpausme. Šādi mums jāpiedalās Svētajā Misē. Tādēļ es vienmēr esmu aizdomājies, ka tie, kas vēlas dzirdēt īsu un steidzīgi nolasītu Misi, ar šo attieksmi, kas ir arī nekulturāla, pierāda, ka vēl nav izpratuši altāra Upura jēgu.

Mīlestība pret Kristu, kurš sevi dāvā par mums, mudina mūs Mises beigās atrast dažas minūtes personiskai, dziļi iekšējai pateicības lūgšanai, kas sirds klusumā paildzina otro pateicības lūgšanu – Euharistiju. Kā mums vērsties pie Viņa, kā Viņu uzrunāt, kā izturēties?

Kristīgā dzīve nesastāv no sastingušām normām, jo Svētais Gars dvēseles nevada kolektīvi, bet katrai Viņš iedveš tās apņemšanās, iedvesmas un mīlestības jūtas, kas tai palīdzēs uztvert un piepildīt Tēva gribu. Tomēr, es domāju, ka pateicības lūgšanā pēc Mises, mūsu dialoga ar Kristu pavediens daudzreiz varētu būt pārdomas par to, ka Kungs mums ir Karalis, Ārsts, Skolotājs un Draugs.

Viņš ir Karalis un Viņš vēlas valdīt mūsu, Dieva bērnu, sirdīs. Tomēr nedomāsim par cilvēciskām karaļvalstīm; Kristus nedominē, Viņš nemeklē kā sevi uzspiest, jo Viņš nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu (Mt 20,28).

Viņa valstība ir miers, prieks, taisnība. Kristus, mūsu Karalis, no mums negaida tukšu spriedelēšanu, bet rīcību, jo ne katrs, kas Man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstībā, bet kas pilda mana Tēva gribu, tas ieies debesvalstībā (Mt 7,21).

Viņš ir Ārsts un dziedē mūsu egoismu, ja vien mēs ļaujam Viņa žēlastībai aizkļūt līdz mūsu dvēseles dziļumiem. Jēzus mūs brīdina, ka ļaunākā no slimībām ir liekulība, lepnība, kas mums liek slēpt personīgos grēkus. Ar Ārstu nepieciešama pilnīga vaļsirdība, jāizskaidro visa patiesība un jāsaka: Domine, si vis, potes me mundare (Mt 8,2). Kungs, ja Tu gribi, un Tu to vienmēr gribi, Tu vari mani dziedināt. Tu zini manu vājumu; es sajūtu šos simptomus, es ciešu no šādām vājībām. Un mēs Viņam vienkārši parādām brūces; un, ja struto, tad arī strutas. Kungs, Tu, kas esi izārstējis tik daudzas dvēseles, dari, lai, paturot Tevi savā sirdī vai kontemplējot Tevi Tabernākulā, es Tevi atzītu par dievišķo Ārstu.

Viņš ir tādas zinātnes Skolotājs, ko pazīst tikai Viņš vienīgais: tā ir neierobežota mīlestība pret Dievu un Dievā, pret visiem cilvēkiem. Kristus skolā mēs iemācamies, ka mūsu eksistence nepieder mums: Viņš atdeva savu dzīvību visu cilvēku dēļ, un, ja mēs Viņam sekojam, mums jāsaprot, ka mēs nevaram egoistiski piesavināties savējo, nedaloties ar citiem viņu ciešanās. Mūsu dzīve pieder Dievam un mums tā jāizmanto, kalpojot Viņam. Nesavtīgi jārūpējas par dvēselēm, vārdos un ar piemēru parādot tām kristīgo prasību dziļumu.

Jēzus gaida, lai mēs uzturam vēlmi apgūt šo zinātni, lai mums atkārtotu: kam slāpst, lai nāk pie manis un dzer (Jņ 7,37). Un mēs atkārtojam: māci mums aizmirst sevi, lai mēs domātu par Tevi un visām dvēselēm. Šādā veidā ar savu žēlastību, Kungs mums liks doties uz priekšu, kā tad, kad mēs sākām mācīties rakstīt – vai atminaties mūsu bērnības ķeburus, ko vadīja skolotāja roka? Un mēs sāksim izbaudīt prieku parādīt mūsu ticību, šo otru Dieva dāvanu – ar nešaubīgu kristīgu dzīvesveidu, kurā visi varēs salasīt dievišķos brīnumus.

Viņš ir Draugs; īstais Draugs: vos autem dixi amicos (Jņ 15,15), Viņš saka. Viņš mūs sauc par draugiem un tas ir Viņš, kas spēra pirmo soli; Viņš pirmais mūs iemīlēja. Tomēr Viņš neuzspiež savu mīlestību; Viņš to piedāvā. Viņš to parāda ar visskaidrāko draudzības zīmi: jo nevienam nav lielākas mīlestības kā tam, kas atdod savu dzīvību par saviem draugiem (Jņ 15,13). Viņš bija Lācara draugs un tā dēļ Viņš raudāja, redzēdams to mirušu: un Viņš to augšāmcēla. Ja Viņš mūs redz aukstus, bez ilgām, varbūt pat izdziestošas iekšējās dzīves nocietinājumu, Viņa asaras mums dos dzīvību: es tev saku – celies un staigā (sal. Jņ 11,43 ; Lk 5,24), izej ārā no šīs šaurās dzīves, kas nav dzīve.

Mūsu Lielās Ceturtdienas meditācija noslēdzas. Ja Kungs mums ir palīdzējis, un Viņš vienmēr ir tam gatavs – mums tikai jāatver Viņam savas sirdis –, mēs sajutīsim cik steidzami jāatbild uz vissvarīgāko: jāmīl. Un ar dzīvi, kas kalpo, mēs pratīsim šo mīlestību izplatīt citu cilvēku vidū. Es jums devu priekšzīmi (Jņ 13,15), Jēzus atkārto saviem mācekļiem Pēdējo Vakariņu laikā pēc tam, kad ir mazgājis viņu kājas. Attālināsim no savas sirds lepnumu, ambīcijas, vēlmi dominēt, un mums apkārt un mūsos valdīs miers un prieks, kas iesakņots personiskajā upurī.

Nobeigumā - filiāla un mīlestības pilna doma Marijai, Dieva Mātei un mūsu Mātei. Piedodiet man, ja es atkal atstāstīšu kādas atmiņas no bērnības: runa ir par kādu attēlu, kas tika plaši izplatīts manā zemē tad, kad svētais Pijs X ieteica biežu Komūniju. Tas attēloja Mariju, pielūdzam Svēto Hostiju. Šodien, tāpat kā toreiz un kā vienmēr, Dievmāte mums māca veidot attiecības ar Jēzu, Viņu atpazīt un Viņu satikt dažādās ikdienas situācijās, un īpašā veidā šajā vispārākajā brīdī – Mises Svētajā Upurī, kad laiks savienojas ar mūžību. Jēzus ar mūžīgā priestera žestu pievelk pie sevis visas lietas, lai divino afflante spiritu – Svētā Gara iedvesmā – tās noliktu Dieva Tēva klātbūtnē.