Neaizmirsti, mans draugs, ka esam bērni. Jaunava ar saldi skanīgo vārdu Marija ir iegrimusi lūgšanā.

Šajā mājā vari būt, kas vien gribi: draugs, kalps, ziņkārīgais, kaimiņš… – Es pašlaik neuzdrošinos būt par kaut ko. Es paslēpjos aiz tevis un kā pamiris vēroju ainu:

Erceņģelis pasludina savu vēsti… Quomodo fiet istud, quoniam virum non cognosco? - Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu? (Lk 1, 34)

Mūsu Mātes balss kā pretstatu šiem vārdiem man atmiņā atsauc visus cilvēku netikumus, arī manējos.

Un kā es tad ienīstu šīs pasaules nožēlojamo zemiskumu!… Kāda apņemšanās!

Fiat mihi secundum verbum tuum. - Lai man notiek pēc tava vārda. (Lk 1, 38) Šīs jaunavīgās atbildes sajūsmināts, Vārds kļuva par miesu.

Pirmās desmit zīlītes tūlīt beigsies… Vēl man ir laiks kā pirmajam no mirstīgajiem pateikt savam Dievam: Jēzu, es Tevi mīlu.