Tagad apustuļi klausās Skolotāja pamācībās: Viņš tiem ir atvēris prātu, lai tie izprastu Rakstus un lai tie būtu liecinieki Viņa dzīvei un brīnumiem, Viņa ciešanām un nāvei, un Viņa augšāmcelšanās godībai. (sal. Lk 24, 45 un 48)

Tad Viņš tos aizved uz Betāniju, un, Savas rokas pacēlis, tos svētī. – Un tikmēr Viņš no tiem pamazām attālinās un paceļas debesīs (sal. Lk 24, 51), līdz padebess paņem Viņu no to acīm. (sal. Apd 1, 9)

Jēzus ir devies pie Tēva. – Divi Eņģeļi baltās drānās tuvojas mums un saka: Galilejas vīri, ko jūs stāvat, skatīdamies debesīs? (sal. Apd 1, 11)

Pēteris un pārējie atgriežas Jeruzalemē – cum gaudio magno – lielā priekā. (Lk 24, 52) Ir pareizi, ka Kristus Svētais Cilvēcīgums saņem tam pienākošos godināšanu, slavu un pielūgsmi no visiem Eņģeļu koriem un no visiem svētlaimīgo pulkiem Debesīs.

Bet tu un es jūtamies kā bāreņi: mēs esam noskumuši un meklējam mierinājumu pie Marijas.