Kur ir Jēzus? – Kundze, Bērns!… Kur Viņš ir?

Marija raud. – Velti tu un es esam skrējuši no grupas uz grupu, no karavānas uz karavānu: Viņu neviens nav redzējis. – Veltīgi Jāzeps pūlas savaldīt asaras, tagad raud arī viņš… Un tu. Un es.

Es, būdams prasts kalps, raudu aizgūtnēm un vaimanāju pret debesīm un zemi… nožēlā par tām reizēm, kad Viņu pazaudēju savas vainas dēļ un neraudāju.

Jēzu, kaut es Tevi nekad vairs nepazaudētu… Tagad nelaime un sāpes mūs vieno, tāpat kā mēs bijām vienoti grēkā. No mūsu sirds dziļumiem izlaužas dziļas nožēlas nopūtas un kvēli vārdi, kādus spalva nedz spēj, nedz tai vajag pierakstīt.

Kāds mierinājums un prieks, atrodot Jēzu – Viņš bija pazudis trīs dienas! – sēžam dievnamā starp rakstu mācītājiem, tos uzklausot un tiem jautājot (Lk 2, 46), un tavā un manā dvēselē dziļi iegulst pienākums atstāt savas mājas, lai kalpotu mūsu Debesu Tēvam.