Runā Pilāts: Jums ir paraža, ka jums uz Pashas svētkiem atlaiž vienu cietumnieku. Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu, Barabu – zagli, kas ieslodzīts līdz ar citiem par slepkavību – vai Jēzu? (sal. Mt 27, 17) Pūlis, augsto priesteru un vecāko sakūdīts, kliedz, sacīdams: Nost šo un atlaid mums Barabu! (Lk 23, 18)

Pilāts saka atkal: Ko tad man darīt ar Jēzu, kas saucas Kristus? (Mt 27, 22)

— Crucifige eum! — Sit viņu krustā! (Mk 15, 13)

Un Pilāts tiem trešo reizi saka: Ko tad viņš ļaunu darījis? Es nekādas vainas, kas pelna nāvi, pie Viņa neatrodu. (Lk 23, 22)

Bet tie vēl vairāk kliedz: Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā! (Mk 15, 14)

Un Pilāts, vēlēdamies izpatikt ļaudīm, atlaiž tiem Barabu un pavēl šaustīt Jēzu.

Piesiets pie kolonas. Brūcēm klāts.

Švīkst pletnes sitieni pa Viņa saplosīto miesu, pa Viņa neaptraipīto miesu, kas cieš par tavu grēcīgo miesu. – Vēl sitieni. Vēl nežēlīgāk. Vēl un vēl… Tas ir cilvēku nežēlības kalngals.

Visbeidzot, kad tie ir pārguruši, tie atsien Jēzu. – Un Kristus ķermenis sāpju izmocīts saļimst saplosīts un pusdzīvs.

Tu un es, mēs nespējam parunāt. – Vārdi ir lieki. – Uzlūko Viņu, uzlūko… nesteidzies.

Pēc šī visa… vai tu vēl baidies no grēku nožēlošanas?