Autora prologs

Kā senās dienās,

arī šodien Rožukronim jābūt

varenam ierocim,

ar kuru uzvarēt mūsu iekšējā cīņā

un ar kuru palīdzēt visām dvēselēm.

Veltī cildinošus vārdus Jaunavai Marijai:

Kungs sagaida no tevis gandarīšanu

un slavinājumus no tavām lūpām.

Kaut tu prastu un gribētu sēt

mieru un prieku visā pasaulē

ar šo brīnišķīgo mariānisko dievbijību

un savu neatslābstošo tuvākmīlestību.

Romā, 1968. gada oktobrī.

Rožukroņa lūgšana ar noslēpumu apcerēšanu, ar „Tēvs mūsu...” un „Esi sveicināta, Marija...” atkārtošanu, ar Svētās Trīsvienības slavinājumiem un pastāvīgo vēršanos pie Dievmātes - tas ir nepārtraukts ticības, cerības un mīlestības, pielūgsmes un gandarīšanas akts.

Hosemarija Eskriva de Balagers, Romā, 1973. gada 9. janvārī.

Šīs rindas nav rakstītas trauslām jaunkundzītēm. — Tās rakstītas vīriem pašos spēka gados, ļoti pieaugušiem vīriem, kas nešaubīgi kādu reizi savu sirdi ir pacēluši pretī Dievam, saukdami līdz ar psalmistu: Notam fac mihi viam, in qua ambulem; quia ad te levavi animam meam. — Rādi man to ceļu, pa kuru man jāiet, jo es paceļu savu dvēseli uz Tevi! (Ps 143, 8)

Man jāizstāsta šiem vīriem kāds noslēpums, kas var kalpot par ļoti labu sākumu ceļam, pa kuru Kristus vēlas, lai tie ietu.

Mans draugs, ja tu vēlies būt liels, kļūsti mazs!

Lai būtu mazs, jātic tā, kā tic bērni, jāmīl tā, kā mīl bērni, pilnīgi jāpaļaujas, kā paļaujas bērni..., jālūdzas tā, kā lūdzas bērni.

Viss tas ir nepieciešams, lai īstenotu to, ko vēlos tev atklāt šajās lappusēs.

Iesākums ceļam, kas vainagojas ar neprātīgu mīlestību uz Jēzu, ir paļāvības pilna mīlestība uz Svēto Jaunavu Mariju.

— Vēlies mīlēt Svēto Jaunavu? — Tad iepazīsti viņu! - Kā? — Labi lūdzies mūsu Valdnieces Rožukroni.

Bet, skaitot rožukroni..., vienmēr sakām vienu un to pašu! — Vienmēr vienu un to pašu? Bet vai tad mīlētāji viens otram nesaka vienmēr vienu un to pašu? Vai tik tavs Rožukronis nav vienmuļš tādēļ, ka tā vietā, lai izrunātu vārdus kā cilvēks, tu izdod skaņas kā dzīvnieks, kamēr tavas domas atrodas ļoti tālu no Dieva? — Turklāt, ievēro, pirms katrām desmit „Esi sveicināta...” nosauc noslēpumu, kuru apcerēsi.

— Tu... vai esi kādu reizi apcerējis šos noslēpumus?

Kļūsti mazs. Nāc man līdzi, un — tā ir mana noslēpuma, ko tev uzticu, būtība — dzīvosim Jēzus, Marijas un Jāzepa dzīvi.

Katru dienu no jauna kalposim viņiem. Dzirdēsim viņu ģimenes sarunas. Redzēsim uzaugam Mesiju. Apbrīnosim Viņa apslēptās dzīves trīsdesmit gadus... Būsim Viņa Ciešanu un Nāves liecinieki... Būsim Viņa Augšāmcelšanās Godības saviļņoti... Vienā vārdā: mīlestības neprātā (nav lielākas mīlestības kā Mīlestība) apcerēsim visu Jēzus Kristus dzīvi un katru tās mirkli.

PRIEKŠVĀRDS 5. SPĀŅU IZDEVUMAM

Dārgais lasītāj, es sarakstīju „Rožukroni”, lai mēs ar tevi labāk varētu iedziļināties tajā, kad skaitīsim to, lūdzoties un pagodinot mūsu Debesu Māti.

Lai vārdu troksnis netraucētu tev koncentrēties, nelasi tos balsī, bet apceri tēmas klusumā, lai nepazaudētu to radīto tuvību.

Turpretim skaidri un bez steigas skaiti katra noslēpuma „Tēvs mūsu...” un 10 lūgšanas „Esi sveicināta Marija...”. Tā tava mīlestība uz Jaunavu Mariju pieaugs arvien vairāk un vairāk.

Un neaizmirsti palūgties arī par mani.

Autors, Romā, Kunga Prezentācijas dienā, 1952. gada 2. februārī.

PRIEKŠVĀRDS 12. SPĀŅU IZDEVUMAM

Mana priestera pieredze liecina, ka katram cilvēkam ir savs ceļš ejams. Tomēr, dārgo lasītāj, es vēlos dot tev kādu praktisku padomu, kas netraucēs Svētajam Garam darboties tevī, ja tu saprātīgi tam sekosi, proti, pakavējies dažas (trīs vai četras) sekundes klusās pārdomās, apcerot un it kā acīm aplūkojot katru Rožukroņa noslēpumu, un tikai pēc tam skaiti „Tēvs mūsu...” un 10 lūgšanas „Esi sveicināta Marija...”. Es esmu pārliecināts, ka tā tu spēsi labāk iedziļināties un tava lūgšana kļūs auglīgāka.

Un nepiemirsti palūgties par mani.

Autors, Romā, Dievmātes dzimšanas dienā, 1971. gada 8. septembrī.