Priecīgie noslēpumi

Neaizmirsti, mans draugs, ka esam bērni. Jaunava ar saldi skanīgo vārdu Marija ir iegrimusi lūgšanā.

Šajā mājā vari būt, kas vien gribi: draugs, kalps, ziņkārīgais, kaimiņš… – Es pašlaik neuzdrošinos būt par kaut ko. Es paslēpjos aiz tevis un kā pamiris vēroju ainu:

Erceņģelis pasludina savu vēsti… Quomodo fiet istud, quoniam virum non cognosco? - Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu? (Lk 1, 34)

Mūsu Mātes balss kā pretstatu šiem vārdiem man atmiņā atsauc visus cilvēku netikumus, arī manējos.

Un kā es tad ienīstu šīs pasaules nožēlojamo zemiskumu!… Kāda apņemšanās!

Fiat mihi secundum verbum tuum. - Lai man notiek pēc tava vārda. (Lk 1, 38) Šīs jaunavīgās atbildes sajūsmināts, Vārds kļuva par miesu.

Pirmās desmit zīlītes tūlīt beigsies… Vēl man ir laiks kā pirmajam no mirstīgajiem pateikt savam Dievam: Jēzu, es Tevi mīlu.

Tagad, mazais draugs, tu jau esi iemācījies rīkoties patstāvīgi. – Ar prieku pavadi Jāzepu un Svēto Mariju… un ieklausies Dāvida nama vēsturē:

Dzirdēsi stāstu par Elizabeti un Zahariju, tevi aizkustinās Jāzepa tīrā mīlestība, un spēcīgāk sitīsies tava sirds katru reizi, kad pieminēs Bērnu, kurš dzims Betlēmē…

Steigsimies uz kalniem, jūdu pilsētā. (sal. Lk 1, 39)

Esam klāt. – Tas ir nams, kurā piedzims Jānis Kristītājs. – Elizabete pateicībā uzgavilē sava Pestītāja Mātei: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis! – Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? (Lk 1, 42- 43)

Vēl nedzimušais Kristītājs priecīgi sakustas… (sal. Lk 1, 41) – Marija izteic savu pazemību ar Magnificat… – Un tu un es, kas esam lepni, kas bijām lepni, solāmies kļūt pazemīgi.

Ir iznācis ķeizara Augusta rīkojums, kas pavēl uzskaitīt visus iedzīvotājus. Tāpēc katram ir jādodas pierakstīties uz savu dzimto pilsētu. – Jāzeps ir no Dāvida nama, tāpēc viņš līdz ar Jaunavu Mariju dodas no Nācaretes uz Jūdejas pilsētu Betlēmi. (sal. Lk 2, 1-5)

Un Betlēmē piedzimst mūsu Dievs - Jēzus Kristus! – Mājoklī nav vietas - Viņš piedzimst stallī. – Un māte Viņu ietin autiņos un nogulda silītē. (sal. Lk 2, 7)

Aukstums. – Nabadzība. – Es esmu Jāzepa kalps. – Cik Jāzeps ir labs! – Viņš pret mani izturas kā pret dēlu. – Un viņš piedod, ja paņemu Bērnu rokās un stundu pēc stundas pavadu, teicot Viņam maigus un kvēlus vārdus!

Un es Viņu skūpstu – skūpsti arī tu –, un es Viņu aijāju, un es Viņam dziedu, un saucu Viņu par Ķēniņu, Mīlestību, manu Dievu, manu Vienīgo, manu Visu!… Cik skaists ir Bērns… un cik ātri beidzas lūgšanu desmits!

Kad ir pagājušas Mozus Likumā noteiktās Mātes šķīstīšanās dienas, vecākiem jādodas uz Jeruzalemi, lai Bērnu stādītu priekšā Kungam. (sal. Lk 2, 22)

Mans draugs, šoreiz tas esi tu, kurš nes baložu būri. – Vari aptvert? Viņa – Bezvainīgā! – viņa pakļaujas likumam, it kā viņai būtu vajadzīga šķīstīšanās.

Muļķa bērns, vai šis piemērs nemāca tev pildīt Dieva Svēto Likumu, lai kādus arī personīgos upurus tas neprasītu?

Šķīstīties! Tu un es, mums gan ir nepieciešams šķīstīties! – Grēku nožēlošana un daudz vairāk kā grēku nožēla - Mīlestība. – Tāda mīlestība, kas kā nokaitēta dzelzs nodedzina no mūsu dvēseles netīrumus; kas kā uguns iekvēlina dievišķām liesmām mūsu sirds nabadzību.

Kāds taisnīgs un dievbijīgs vīrs, kurš Svētā Gara iedvesmots ir ieradies templī, – viņam bija ticis atklāts, ka viņš nāvi neredzēs, iekams nebūs redzējis Kristu, – paņem rokās Mesiju un saka: Tagad, Kungs, saskaņā ar Taviem vārdiem atlaid savu kalpu mierā…, jo manas acis ir redzējušas Pestītāju. (sal. Lk 2, 25-30)

Kur ir Jēzus? – Kundze, Bērns!… Kur Viņš ir?

Marija raud. – Velti tu un es esam skrējuši no grupas uz grupu, no karavānas uz karavānu: Viņu neviens nav redzējis. – Veltīgi Jāzeps pūlas savaldīt asaras, tagad raud arī viņš… Un tu. Un es.

Es, būdams prasts kalps, raudu aizgūtnēm un vaimanāju pret debesīm un zemi… nožēlā par tām reizēm, kad Viņu pazaudēju savas vainas dēļ un neraudāju.

Jēzu, kaut es Tevi nekad vairs nepazaudētu… Tagad nelaime un sāpes mūs vieno, tāpat kā mēs bijām vienoti grēkā. No mūsu sirds dziļumiem izlaužas dziļas nožēlas nopūtas un kvēli vārdi, kādus spalva nedz spēj, nedz tai vajag pierakstīt.

Kāds mierinājums un prieks, atrodot Jēzu – Viņš bija pazudis trīs dienas! – sēžam dievnamā starp rakstu mācītājiem, tos uzklausot un tiem jautājot (Lk 2, 46), un tavā un manā dvēselē dziļi iegulst pienākums atstāt savas mājas, lai kalpotu mūsu Debesu Tēvam.