Godības noslēpumi

Kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna, Marija, Jēkaba māte, un Salome nopirka smaržīgās eļļas, lai ietu un svaidītu Jēzus mirušo miesu. – Nākamajā dienā, ļoti agri no rīta, saulei lecot, viņas nonāk pie kapa. (sal. Mk. 16 1 un 2) Iegājušas kapā viņas apmulst, jo neatrod tajā Kunga ķermeni. – Baltās drānās tērpts jauneklis viņām saka: Nebīstieties, zinu, ka jūs meklējat Jēzu no Nācaretes: non est hic, surrexit enim sicut dixit – Viņa šeit nav, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā bija sacījis. (sal. Mt 28, 5)

Viņš ir augšāmcēlies! – Jēzus ir augšāmcēlies. Kapā Viņa nav. Dzīvība ir uzvarējusi nāvi.

Viņš parādījās savai Vissvētākajai Mātei. – Viņš parādījās Marijai Magdalēnai, kura ir kā neprātīga aiz mīlestības. - Arī Pēterim un pārējiem apustuļiem. – Un arī tev un man, kas esam Viņa sekotāji un vēl neprātīgāki kā Magdalēna: ko tik visu mēs Viņam neesam teikuši!

Kaut mēs nekad nemirtu grēka dēļ; kaut mūsu garīgā atdzimšana būtu mūžīga. – Un, pirms beidzam šo lūgšanu desmitu, tu esi skūpstījis Viņa kāju brūces…, un es, būdams drosmīgāks, jo esmu vairāk bērns – esmu pieskāries ar lūpām Viņa atvērtajam sānam.

Tagad apustuļi klausās Skolotāja pamācībās: Viņš tiem ir atvēris prātu, lai tie izprastu Rakstus un lai tie būtu liecinieki Viņa dzīvei un brīnumiem, Viņa ciešanām un nāvei, un Viņa augšāmcelšanās godībai. (sal. Lk 24, 45 un 48)

Tad Viņš tos aizved uz Betāniju, un, Savas rokas pacēlis, tos svētī. – Un tikmēr Viņš no tiem pamazām attālinās un paceļas debesīs (sal. Lk 24, 51), līdz padebess paņem Viņu no to acīm. (sal. Apd 1, 9)

Jēzus ir devies pie Tēva. – Divi Eņģeļi baltās drānās tuvojas mums un saka: Galilejas vīri, ko jūs stāvat, skatīdamies debesīs? (sal. Apd 1, 11)

Pēteris un pārējie atgriežas Jeruzalemē – cum gaudio magno – lielā priekā. (Lk 24, 52) Ir pareizi, ka Kristus Svētais Cilvēcīgums saņem tam pienākošos godināšanu, slavu un pielūgsmi no visiem Eņģeļu koriem un no visiem svētlaimīgo pulkiem Debesīs.

Bet tu un es jūtamies kā bāreņi: mēs esam noskumuši un meklējam mierinājumu pie Marijas.

Kungs bija teicis: Es lūgšu Tēvu, un Viņš jums dos citu iepriecinātāju, citu mierinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžīgi. (sal. Jņ 14, 16) – Visi Viņa mācekļi bija sapulcējušies vienā vietā, kad piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stipra vēja pūsma, un piepildīja visu māju, kur tie sēdēja. – Tai pat brīdī viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikviena no viņiem. (sal. Apd 2, 1-3)

Apustuļi bija Svētā Gara pilni, itin kā būtu vīna apreibināti. (sal. Apd 2, 13)

Un Pēteris, pārējo vienpadsmit apustuļu ieskauts, pacēla balsi un runāja. – Mēs, ļaudis no simts zemēm, viņu dzirdam. – Katrs viņu dzird savā dzimtajā valodā.– Tu un es - mūsējā. – Viņš stāsta par Jēzu Kristu, par Svēto Garu un par Tēvu.

Viņu nenomētā ar akmeņiem, viņu nemet cietumā: no tiem, kas viņu dzirdēja, trīs tūkstoši ieticēja un tika kristīti.

Tu un es, pēc tam, kad esam palīdzējuši apustuļiem pie kristībām, slavējam Tēvu par Viņa Dēlu Jēzu un arī jūtamies Svētā Gara apreibināti.

Assumpta est Maria in coelum: gaudent angeli! – Dievs Mariju ar miesu un dvēseli ir uzņēmis Debesīs: un Eņģeļi priecājas!

Tā dzied Baznīca. – Un mēs ar tādām pat prieka gavilēm iesākam šī Rožukroņa noslēpuma apceri.

Dieva Māte ir aizmigusi. – Ap viņas guļvietu sapulcējušies divpadsmit apustuļi. – Jūdasa vietā stājies Matijs.

Un arī mēs tās īpašās laipnības dēļ, kuru visi godā, esam viņai līdzās.

Bet Jēzus vēlas, lai Viņa Māte ar miesu un dvēseli būtu Debesīs. – Un Debesu pavadoņu pulki parādās visā savā krāšņumā, lai laipni uzņemtu Kundzi. – Tu un es –galu galā tikai bērni – satveram Jaunavas krāšņā zilā apmetņa velci un tā varam apcerēt šo brīnumu.

Vissvētākā Trīsvienība uzņem un apber ar pagodinājumiem Dieva Meitu, Māti un Līgavu… Un Kundze ir tik majestātiska, ka Eņģeļi taujā: Kas viņa ir?

Tu visa esi skaista, bez neviena traipa. – Mana māsa, mana līgava, tu esi kā aizkorēts dārzs, kā aizslēgts avots, kā aizzīmogota aka.– Veni: coronaberis – Nāc: tu tiksi kronēta. (Sal. Dz 4, 12 un 8)

Ja tev un man būtu bijusi vara, arī mēs viņu būtu padarījuši par Karalieni un Valdnieci pār visu, ko Dievs ir radījis.

Pie debesīm parādījās liela zīme: sieviete ar divpadsmit zvaigžņu kroni galvā. – Saulē tērpta. – Mēness zem viņas kājām. (Sal. Atkl 12, 1) Marija, Bezvainīgā Jaunava, ir labojusi Ievas grēku: ar savu neaptraipīto pēdu viņa ir saminusi elles čūskas galvu. Dieva Meita, Dieva Māte, Dieva Līgava.

Tēvs, Dēls un Svētais Gars viņu kronē par Visuma Valdnieci.

Un Eņģeļi viņu godina kā padevīgi pavalstnieki… un patriarhi un pravieši, un apustuļi…, un mocekļi, un apliecinātāji, un jaunavas, un visi svētie…, un visi grēcinieki, un tu un es.