Disciplīna

Ir padevīgi jāpaklausa. – Taču tas jādara ar gudrību, mīlestību un atbildības izjūtu. Un tas ne-kādi nenozīmē, ka drīkst tiesāt to, kurš valda.

Veicot savu apustulātu, paklausi un nepievērs uzmanību tam, kādas dotības ir cilvēkam, kurš tev dod rīkojumus, nedz kā viņš to dara. Pretēja rīcība nav tikums. Krusti ir dažādi: no briljantiem, pērlēm, smaragdiem, emaljēti, no ziloņkaula… un arī no koka, tādi kā mūsu Kunga krusts. Tiem visiem pienākas vienāds pagodinājums, jo krusts mums stāsta par cilvēktapušā Dieva upuri. – Piemēro šo apsvērumu paklausībai, neaizmirstot, ka Viņš ar mīlestību (nešauboties!) apskāva savu Krustu un ka, pacelts tajā, Viņš mums ieguva pestīšanu. Vispirms paklausi – jo tādējādi tu apliecināsi, ka tavs nodoms ir neviltots, – un tikai pēc tam brālīgi aizrādi, ņemot vērā attiecīgos nosacījumus, un tā tu stiprināsi vienotību, šo pienākumu izpildot.

Jāpaklausa ar lūpām, sirdi un prātu. – Jāpaklausa nevis cilvēkam, bet Dievam.

Tu nemīli paklausību, ja no tiesas nemīli pašu pavēli, ja no tiesas nemīli to, ko tev pavēl.

Daudzus sarežģījumus var atrisināt uzreiz, citus – ne tik ātri. Tomēr viss nokārtosies, ja būsim uzticīgi: ja paklausīsim un izpildīsim to, kas paredzēts.

Kungs no tevis gaida ļoti konkrētu apustulātu – kā tā zveja, kad tika noķertas simt piecdesmit trīs lielas zivis (tieši tādas, nevis citas), metot tīklu pa labi no laivas. Un tu man jautā: kā tas ir iespējams, ka, apzinoties sevi par cilvēku zvejnieku, dzīvojot saskarē ar daudziem biedriem un spējot saprast, kurā virzienā man jāraida savs apustulāts, es tomēr neko nenozvejoju? … Vai man trūkst mīlestības? Vai man trūkst iekšējās dzīves? Ieklausies atbildē, kas nāk no Pētera lūpām citas brīnumainas zvejas laikā: „Mācītāj, esam strādājuši visu nakti un neko neesam noķēruši, bet Tavā vārdā es izmetīšu tīklu.“ Jēzus Kristus vārdā sāc vēlreiz. – Stiprināts. Prom šo vājumu!

Paklausi bez daudzām nevajadzīgām raizēm… Ja tu izrādi skumjas vai negribēšanu attiecībā pret to, kas no tevis tiek prasīts, tā ir liela kļūda. Taču, ja tu tā vienīgi jūties, bet neko vairāk, tad ne tikai tu neesi ne pie kā vainīgs, bet, gluži otrādi, tā var būt iespēja sevi nopietni pārvarēt, tas var būt varonīga ticības akta vainagojums. Es to neesmu izdomājis pats. Atceries? Evaņģēlijs stāsta par ģimenes tēvu, kas abiem dēliem lika izpildīt vienu un to pašu uzdevumu… Un Jēzus priecājas par to dēlu, kurš, par spīti iebildumiem, ar kuriem bija nācis klajā, izpildīja uzdoto. Viņš priecājas, jo disciplīna ir mīlestības auglis.

Lielākā daļa nepaklausības rodas no tā, ka mēs nemaz neesam „saklausījuši“ pavēli, bet tas patiesībā nozīmē, ka trūkst pazemības vai arī vēlēšanās kalpot.

Tu gribi, lai tava paklausība ir pilnīga?… Tādā gadījumā klausies kārtīgi, lai saprastu, kāda nozīmība un gars piemīt tam, ko tev liek, un, ja kaut ko nesaproti, jautā.

Paklau, kad tu reiz pārliecināsies par to, ka tev ir jāpaklausa! … Un tu neesi paklausīgs, ja tā vietā, lai izpildītu dzīves plānu, tu zaudē laiku. Ikvienai tavai minūtei ir jābūt piepildītai: darbs, mācīšanās, prozelītisms, iekšējā dzīve.

Līdzīgi, kā Baznīcas aizvien rūpīgā attieksme pret liturģiju mums ļauj nojaust ticības noslēpumu skaistumu un palīdz tos vairāk mīlēt, tāpat arī mums ir jāpauž – bez izlikšanās – konkrēta, šķietami pasaulīga attieksme, apliecinot, ka mēs dziļi – arī ārēji – cienām Vadītāju, kurš ar savu muti mums dara zināmu Dieva gribu.

Esot pie varas, vispirms jādomā par kopīgo labumu, kā arī jārēķinās ar to, ka gan garīgajā, gan pilsoniskajā jomā ir grūti pieņemt tādu normu, kas vismaz dažiem nebūtu nepatīkama.

– Visiem neizpatiksi, apgalvo tautas paruna. Bet tā nav likuma vaina – par to esi drošs –, bet gan šo dažu cilvēku nepamatotās lepnības vai egoisma dumpīgums.

Kārtība, autoritāte, disciplīna… – Tie un tās, kas aizbildinās, ka aizstāv savu brīvību, to dzird – ja vien dzird! – un ciniski smaida. Tie ir tie paši, kas vēlāk iedomājas, ka mums vajadzētu cienīt viņu neceļus vai pielāgoties tiem. Viņi nesaprot – un cik bezgaumīga ir šī protestēšana! –, ka viņu uzvedības normas nav – un nevar būt! – pieņemamas pārējo patiesajai brīvībai.

Tiem, kas vada garīgas norises, ir jāinteresējas par visu cilvēcisko, lai to paceltu līdz pārdabiskam līmenim un to dievišķotu.

Bet tas, ko nav iespējams dievišķot, – neļauj sevi pievilt! – vispār nav cilvēcisks, tas drīzāk ir kaut kas „dzīvniecisks“, tāds, kas neatbilst domājošajai radībai.

Autoritāte. – Tas nenozīmē, ka tas, kurš ir augšā, „kliedz“ uz to, kurš atrodas zemāk, bet tas savukārt – uz to, kurš ir pašā apakšā. Saskaņā ar šādu principu, kas ir autoritātes karikatūra un turklāt acīmredzams tuvākmīlestības pārkāpums, notiek galvenokārt tas, ka priekšnieks pakāpeniski attālinās no saviem padotajiem; viņš tiem nekalpo, gluži pretēji – viņš tos izmanto!

Neesi viens no tiem, kas, neprotot saimniekot paša mājās, cenšas iejaukties otra mājas pārvaldībā.

Kā… Vai tu patiešām domā, ka visu zini vienkārši tāpēc, ka tevi iecēluši par priekšnieku?

– Ieklausies manī kārtīgi: labs priekšnieks „zina“ to, ka viņš var mācīties no citiem – un ka viņam tas ir jādara!

Sirdsapziņas brīvība – nē! – Cik daudz ļaunuma tautām un cilvēkiem ir nesusi šī nožēlojamā kļūda, kas ļauj rīkoties pretrunā savām iekšējām prasībām. Brīvība, lai sekotu savai sirdsapziņai – jā! Jo tas nozīmē pienākumu sekot šīm iekšējām prasībām… ak, taču tikai pēc tam, kad ir iegūta kārtīga izglītošanās!

Vadīt nenozīmē mērdēt!

Tev, kas ieņem šo vadošo posteni. Apdomā – pat paši stiprākie un efektīvākie instrumenti, ja pret tiem izturas slikti, ieplīst, nolietojas un kļūst nederīgi.

Vadības lēmumi, ko neapdomīgi pieņem viens cilvēks, vienmēr – vai gandrīz vienmēr – rodas problēmu vienpusīga redzējuma ietekmē.

– Lai arī cik izcila būtu tava sagatavotība un tavs talants, ir jāuzklausa tie, kas kopā ar tevi ir līdzdalīgi šajā vadības uzdevumā.

Nekad neklausies anonīmās apsūdzībās: tā rīkojas zemiski cilvēki.

Labas vadības nosacījums: cilvēciskais materiāls ir jāpieņem tāds, kāds tas ir, un jāpalīdz tam kļūt labākam, taču nekad to nenicinot.

Man šķiet ļoti apsveicami, ka tu ik dienas centies padziļināt savas patiesās rūpes par padotajiem, jo apziņa, ka viņus ieskauj un sargā priekšnieka sirsnīga sapratne, var būt efektīvais līdzeklis, kas nepieciešams cilvēkiem, kuriem tev ir jākalpo, viņus vadot.

Kādu žēlumu raisa daži, kas iecelti par priekšniekiem, bet spriež un runā neapdomīgi, neiepazinušies ar lietu, par personām vai tēmām, ko viņi nepārzina, izsakot kategoriskus apgalvojumus… un pat „stereotipiskus spriedumus“, kas pauž viņu lojalitātes trūkumu.

Ja autoritāte pārvēršas par diktatorisku autoritārismu un šāda situācija ieilgst, tiek zaudēta vēsturiskā kontinuitāte, mirst vai noveco vadītāji, tie, kam nav pieredzes vadīšanā, sasniedz brieduma vecumu, bet jaunatne – tik nepieredzējusi un nemiera pilna – vēlas ķerties pie grožiem. Cik daudz ļaunuma! Un cik daudz Dieva apvainojumu – gan personisku, gan svešu – pieskaitāmi tam, kurš tik slikti izmanto autoritāti!

Ja vadītājs ir tāds, kurš skatās pesimistiski uz visu un nekam neuzticas, viņš viegli kļūst par tirānu.

Centies būt godprātīgs un objektīvs savā vadītāja darbā. Izvairies no tendences, kas sliecas drīzāk (vai pat vienīgi) redzēt to, kas nesanāk, to, kur ir kļūdas.

– Piepildi sevi ar prieku, būdams drošs, ka Kungs katram ir devis spēju kļūt svētam, tieši cīnoties ar saviem paša trūkumiem.

Alkas pēc jauninājumiem var novest pie sliktas pārvaldības.

– Ir nepieciešami jauni noteikumi, tu saki… – Vai tu domā, ka cilvēka ķermenis kļūtu labāks, ja tam būtu cita nervu vai asinsvadu sistēma?

Cik ļoti daži cilvēki piepūlas, lai visus pārvērstu par masu! Vienotību viņi dara par amorfu vienveidību, apslāpējot brīvību. Šķiet, ka viņi neko nezina par to, cik iespaidīgi sakārtots cilvēka ķermenis, kurā katrs tā loceklis ir tik dievišķi atšķirīgs no citiem, bet, pildot savu funkciju, dod savu ieguldījumu visa ķermeņa veselībai.

– Dievs nav vēlējies, ka visi būtu vienādi, nedz arī to, ka mēs visi vienādi soļotu pa vienīgo īsto ceļu.

Cilvēkiem ir jāmāca strādāt (turklāt nepārspīlējot ar iepriekšēju sagatavotību – arī „darot“ var iemācīties) un jau iepriekš ir jāpieņem, ka trūkumi ir neizbēgami, jo vislabākais ir labā ienaidnieks.

Nekad nepaļaujies vienīgi uz organizēšanu.

Labajam ganam nav nepieciešams iebaidīt savas avis. Tāda rīcība raksturīga sliktiem valdniekiem. Tāpēc nevienu nepārsteidz, ka viņi ņem galu ienīsti un vieni.

Vadīt bieži vien nozīmē prast „vilkt“ cilvēkus, ar pacietību un mīlestību.

Laba pārvaldība neizslēdz nepieciešamo elastīgumu, taču tā nekad nenolaižas līdz prasību samazināšanai.

„Kamēr vien man neliek grēkot!“ – Skarbs komentārs, ko izteica tā nabaga radība, ko spēcīgie ienaidnieki bija gandrīz iznīcinājuši gan personiskajā dzīvē, gan cilvēka un kristieša ilgās.

– Apdomā un mācies! Kamēr tev neliek grēkot!

Ne visi pilsoņi ir aktīvā armijā. Taču, ja sākas karš, piedalās visi… Un Kungs ir sacījis: „Neesmu nācis nest mieru, bet gan šķelšanos.“

„Es biju partizāns,“ viņš man raksta, „un es pārvietojos pa kalniem, izšaudams, kad vien man tas ienāca prātā. Taču es vēlējos pieteikties kā karavīrs, jo sapratu – karā vieglāk uzvar organizētas armijas un ievērojot disciplīnu. Nabaga nošķirts partizāns nevar ieņemt veselas pilsētas, nedz arī iekarot pasauli. Pakāru savu bisi – tā šķiet tik vecmodīga! – un tagad esmu labāk bruņots. Tajā pašā laikā saprotu, ka nevaru vairs atlaisties kalnos, koka paēnā un sapņot, ka viens pats uzvarēšu karā.“

– Svētīga disciplīna un svētīga mūsu svētās mātes Baznīcas vienība!

Es tik daudziem dumpīgiem katoļiem pateiktu, ka viņi nepilda savu uzdevumu: tiem, kas tā vietā, lai turētos pie disciplīnas un paklausības leģitīmai autoritātei, pārvēršas par partiju, nenozīmīgiem grupējumiem, nesaskaņu tārpiem; konspirantiem un baumotājiem; muļķīgu personisku cīniņu veicinātājiem, kā arī tiem, kas auž skaudības un krīzes tīklus.

Maigs vējiņš un viesulis nav viens un tas pats. Pirmajam pretoties var kurš katrs – tā ir bērnu spēle, cīņas parodija.

– Sīki šķērslīši, vajadzībiņas, grūtībiņas… Tu to visu līksmi panesi un pie sevis priecīgs domāji: nu gan strādāju Dievam, jo krusts ir klātesošs! Nē, mans nabaga bērns, klāt ir viesulis, un tagad tu jūti tādu kratīšanu un triecienus, kas varētu izraut ar saknēm simtgadīgus kokus. Un tas attiecas gan uz iekšējo, gan ārējo… Paļaujies! Šis viesulis nevarēs izraut tavu Ticību un tavu Mīlestību, nedz arī nostumt tevi no tava ceļa… ja vien tu nenošķirsies no savas „galvas“, ja vien jūti vienotību.

Ar kādu vieglumu tu neizpildi dzīves plānu vai arī paveic lietas tik slikti, ka labāk tās nebūtu darījis vispār! … – Vai tā tu esi iecerējis aizvien vairāk iemīlēties savā ceļā un arī citiem likt pārņemt šo mīlestību?

Tiecies tikai pēc viena: pēc tiesībām izpildīt savu pienākumu.

Ak tad nasta ir smaga? – Nē un tūkstoškārt nē! Šie pienākumi, ko esi labprātīgi uzņēmies, ir spārni, kas tevi paceļ pāri kaislību zemiskajiem dubļiem. Vai tad putni jūt savu spārnu svaru? Nogriez tos un noliec svaru kausos: jā, tiem ir gan svars! Bet vai putns var lidot, ja šos spārnus viņam atņem? Viņam tie ir nepieciešami, un arī putns savu spārnu smagumu neapzinās, jo tie viņu paceļ pāri citām radībām. Arī tavi „spārni“ kaut ko sver! Taču, ja tev tos atņemtu, tu iekristu visnetīrākajos muklājos.

„Marija paturēja visas šīs lietas savā sirdī…“ Ja dzīvo skaidrā un patiesā mīlestībā, tad disciplīna, pat ja tā kaut ko prasa, nav nekāda nasta, jo tā vieno ar Mīļoto.

Šī nodaļa citā valodā