Darbs

Darbs ir cilvēka sākotnējais aicinājums, Dieva svētība, un tie, kas darbu uzskata par sodu, smagi kļūdās. Kungs, kas ir vislabākais starp tēviem, nolika pirmo cilvēku Paradīzē, ut operatur – lai viņš strādātu.

Mācīšanās, darbs – tie ir katra kristieša pienākumi, no kuriem nevar izvairīties. Tie ir instrumenti, ar kuru palīdzību mēs varam aizstāvēties pret Baznīcas ienaidniekiem un ar savu profesionālo prestižu pievilkt daudzas citas dvēseles, kas, būdamas krietnas, cīnās izolētas. Tie ir paši galvenie ieroči cilvēkam, kurš vēlas būt apustulis pasaulē.

Es lūdzu Dievu, lai tev par paraugu kalpo arī Jēzus pusaudža gadi un jaunība – gan laiks, kad Viņš apspriedās ar Rakstu zinātājiem, gan laiks, kad Viņš strādāja Jāzepa darbnīcā.

Trīsdesmit trīs Jēzus gadi! … Trīsdesmit no tiem tika pavadīti klusumā un apslēptībā, pakļaujoties un strādājot…

Kāds brašs puika man rakstīja: „Mans ideāls ir tik liels, kas tas var ietilpt vienīgi jūrā.“ – Es viņam atbildēju: „Un tabernākuls, kas ir tik ‘mazs’! Un Nācaretes ‘parastā’ darbnīca?“

– Parasto lietu lielumā mūs gaida Viņš!

Dieva priekšā neviena darbība pati par sevi nav liela vai maza. Viss iegūst vērtību atkarībā no mīlestības, ar kādu tas tiek veikts.

Varonība darbā nozīmē to, ka ikviens uzdevums tiek izpildīts „līdz galam“.

Es uzstāju: sava parastā darba vienkāršībā un ikdienas monotonajos sīkumos tev jāatklāj noslēpums, kas tik daudzu acīm paliek apslēpts, kas it visu dara lielu un jaunu: mīlestība.

Tu man apgalvo, ka tev ļoti palīdz šī doma: cik gan daudzi tirgotāji ir kļuvuši svēti kopš pirmkristiešu laikiem! Un tu vēlies pierādīt, ka tas ir iespējams joprojām… – Kungs tevi šajos centienos nepametīs.

Arī tev ir profesionālais aicinājums, kas tev traucējoši „dzeļ“. – Tad, lūk! Šis „dzelonis“ ir āķis, ar ko zvejot cilvēkus.

Tāpēc šķīstī savu nodomu un pieliec pūles, lai iegūtu cik iespējams labu profesionālo prestižu, lai kalpotu Dievam un dvēselēm. Kungs rēķinās arī ar „šo“.

Lai kaut ko paveiktu līdz galam, vispirms tas ir jāiesāk.

– Tas šķiet banāli, taču tik daudzkārt tev pietrūkst šā vienkāršā lēmuma! … Un cik ļoti sātans priecājas par to, ka esi neefektīvs!

Nav iespējams svētdarīt darbu, kas, no cilvēciskā viedokļa raugoties, ir haltūra, jo mēs nevaram veltīt Dievam slikti paveiktus uzdevumus.

Ja nepievērš uzmanību sīkumiem, kļūst iespējams apvienot darbu bez atpūtas un dzīvi kā īstam kundziņam.

Tu man jautāji, ko vari piedāvāt Kungam. – Man nemaz nav jāapdomājas, lai tev atbildētu, – to pašu, ko vienmēr, taču labāk paveiktu un pieliekot tajā mīlestības rozīni, lai tas tevi mudinātu mazāk domāt par sevi un vairāk domāt par Viņu.

Lūk, kāda varonīga misija, kas aizvien ir aktuāla parastajam kristietim – ir svēti jāīsteno visdažādākie pienākumi, pat tie, kas šķiet nenozīmīgi.

Strādāsim. Strādāsim daudz un labi, neaizmirstot, ka mūsu labākais ierocis ir lūgšana.

Tāpēc es nepagurstu atkārtot, ka pasaulē mums ir jābūt kontemplatīvām dvēselēm, kas cenšas pārvērst savu darbu lūgšanā.

Tu man raksti, būdams virtuvē, netālu no plīts. Nāk vakars. Ir auksti. Tev līdzās tava mazā māsa (viņa, kas pēdējā atklājusi dievišķo neprātu, ar kādu ir līdz galam jāizdzīvo savs kristīgais aicinājums) mizo kartupeļus. Šķietami, tu pie sevis domā, viņas darbs ir tāds pats kā iepriekš. Tomēr atšķirība ir tik liela!

– Tā ir tiesa – agrāk viņa „vienkārši“ mizoja kartupeļus. Tagad viņa sevi svētdara, mizojot kartupeļus.

Tu apgalvo, ka pamazām saproti, ko nozīmē „priesteriska dvēsele“… Neapvainojies, ja es tev atbildēšu, ka darbi rāda – tu to saproti tikai teorijā. – Katru dienu ar tevi notiek viens un tas pats: vakarā, veicot sirdsapziņas izmeklēšanu, tevi piepilda visdažādākās vēlmes un apņemšanās, bet no rīta un pēcpusdienā, kad esi darbā, vairs ir tikai aizbildinājumi un attaisnojumi. Vai tā tu dzīvo „svēto priesterību, lai veltītu garīgus, patīkamus upurus Dievam caur Jēzu Kristu“?

Ķeroties no jauna pie saviem ikdienišķajiem uzdevumiem, tev izspruka kaut kas līdzīgs protesta saucienam – vienmēr viens un tas pats!

Un es tev sacīju – jā, vienmēr viens un tas pats. Taču šim parastajam uzdevumam (tāpat kā tam, ko veic tavi darbabiedri) jākļūst tev par nemitīgu lūgšanu, kurā katru dienu ir tie paši tik labi pazīstamie un personiskie vārdi, taču mūzika – katrreiz cita. Tāda ir mūsu misija – pārvērst dzīves prozu par episku, varonīgu dzeju.

Stultorum infinitus est numerus – bezgalīgs ir nelgu skaits, šos vārdus mēs lasām Rakstos. Un šķiet, ka šis skaits kļūst jo dienas, jo lielāks.

– Cik gan daudz izklaidības un spriestspējas trūkuma tev būs jāsastop visdažādākajos posteņos un visdažādākajās situācijās, nomaskētus ar ieņemamā amata prestižu vai pat „tikumiem“! Taču es nespēju sev izskaidrot, kāpēc tu zaudē dzīves pārdabiskās jēgas izjūtu un paliec vienaldzīgs. Tavs iekšējais stāvoklis ir ļoti zems, ja tu paciet šādas situācijas (un citas izvēles kā paciest jau tev nav!) cilvēcisku motīvu dēļ… Ja tu viņiem nepalīdzēsi ieraudzīt ceļu, pateicoties savam atbildīgi un labi paveiktajam – svētdarītajam! – darbam, tad vai nu tu kļūsi tāds pats nelga kā viņi, vai arī būsi viņu līdzzinātājs.

Tas ir labi, ka tu raujies melnās miesās, ka tu smagi strādā… Katrā ziņā ierādi profesionālajiem pienākumiem to īsto vietu. Tie ir tikai līdzekļi, ar kuru palīdzību sasniegt mērķi, un nekad, nekādā gadījumā tos nevar uzskatīt par būtiskāko. Cik gan daudz šāda „darbaholisma“ aizkavē vienotību ar Dievu!

Piedod, ka joprojām uzsveru to pašu, – instruments, līdzeklis nevar pārvērsties par mērķi. – Ja kaplis sava parastā svara vietā svērtu simts kilogramu, strādnieks nevarētu kaplēt ar šādu instrumentu un iztērētu visu savu spēkus, lai to pārvietotu, un sēkla nelaistu saknes, jo tā paliktu neizmantota.

Aizvien notiek viens un tas pats. Lai cik godprātīga un skaidra būtu kāda cilvēka darbība, tas, kurš strādā, vienmēr viegli izraisīs greizsirdību, aizdomas, skaudību. – Ja tu ieņem vadošu amatu, tad atceries, ka dažu darbinieku nepatika pret kādu kolēģi nav pietiekams iemesls, lai „vaininieku“ nostumtu pie malas, bet gan drīzāk norāda uz to, ka viņš var būt noderīgs vēl svarīgākiem uzdevumiem.

Šķēršļi? … – Reizēm tādi ir. – Taču nereti tu pats tos izgudro, lai būtu ērtāk vai arī gļēvuma dēļ.

– Cik meistarīgi velns noformulē šo aizbildinājumu ārējo veidolu, lai tikai panāktu, ka tu nestrādā…!, jo viņš labi zina, ka slinkums ir visu netikumu māte.

Tu nepaguris darbojies. Taču tu nerīkojies sakārtoti, un tāpēc tava darbība nav efektīva. – Tu man atgādini ko tādu, ko reiz dzirdēju no ļoti augsti stāvošas personas mutes. Vēlējos paslavēt kādu padoto viņa priekšniecības klātbūtnē un piebildu – cik daudz viņš strādā! Saņēmu atbildi – labāk sakiet, cik daudz viņš rosās!

– Tu nepaguris neauglīgi darbojies… Cik daudz tu rosies!

Lai padarītu otra paveikto darbu maznozīmīgāku, tu nočukstēji – viņš izdarīja tikai to, kas bija viņa pienākums. Un es atbildēju – vai tas tev šķiet maz? … Kungs mums dāvā Debesis par to, ka pildām savu pie-nākumu: „Euge serve bone et fidelis… intra in gaudium Domini tui – labi, krietnais un uzticīgais kalps, ieej sava Kunga priekā!“

Tās ir Kunga tiesības – un tas ir mūsu pienākums – „ik brīdi“ Viņu pagodināt. Tāpēc, ja mēs izniekojam laiku, tādējādi laupām Dieva godu.

Tu skaidri zini, ka darbs ir steidzams un ka minūte, kam tu atļauj aizritēt savā vaļā, nozīmē minūti, kas ir nolaupīta Dieva godam. – Ko tad tu vēl gaidi, kāpēc neizmanto katru mirkli pēc labākās sirdsapziņas? Turklāt es tev ieteiktu padomāt, vai šīs minūtes, kuras dienas gaitā tev paliek pāri (un kuras, kopā saskaitot, pārvēršas stundās!), neliecina par to, ka esi nekārtīgs vai slaists.

Skumjas un nemiers ir proporcionāli zaudētajam laikam. – Kad jutīsi svētu nepacietību izmantot katru minūti, tevi piepildīs prieks un miers, jo tu nedomāsi par sevi.

Raizes? … – Man nav raižu, es tev sacīju, jo man ir daudz darāmā.

Tu šķērso kritisku posmu. Mazliet neskaidru baiļu. Grūtības īstenot dzīves plānu. Nogurdinošs darbs, jo tev nepietiek ar divdesmit četrām stundām diennaktī, lai izpildītu visus savus pienākumus…

– Vai tu esi mēģinājis sekot apustuļa padomam „dariet visu pienācīgi un kārtīgi“? Tas nozīmē – Dieva klātbūtnē, ar Viņu, Viņā un vienīgi Viņam.

Kad tu plāno savu laiku, tev ir jāiedomājas arī par to, kā tu aizpildīsi brīvos brīžus, kas neparedzēti parādīsies.

Vienmēr esmu uzskatījis, ka atpūta ir attālināšanās no ikdienas pārejošajām lietām un nekad tās nav vaļošanās dienas. Atpūta nozīmē uzkrāt, sakopot spēkus, ideālus, plānus… Īsi sakot, mainīt nodarbošanos, lai vēlāk ar jaunu spēku atgrieztos pie parastajiem darbiem.

Tagad, kad tev ir daudz ko darīt, ir zudušas visas „tavas problēmas“… – Esi vaļsirdīgs – tā kā tu nolēmi strādāt Viņam, tev vairs nepaliek laika, lai domātu par savu egoismu.

Šautru lūgšanas nekavē darbu, tāpat kā sirdspuksti netraucē ķermeņa kustībām.

Svētdarīt savu darbu nav kāda mītiska iedoma, bet gan katra kristieša misija… tava un mana.

– Tā to atklāja atslēdznieks, kurš sacīja: „Es kļūstu vai traks no prieka par pārliecību, ka, strādājot pie virpas un dziedot, daudz dziedot gan dzirdami, gan savā sirdī, es varu kļūt svēts… Cik mūsu Dievs ir labs!“

Darbs tev sāk šķist nepateicīgs, it īpaši, ja palūkojies uz to, cik maz Dievu mīl tavi kolēģi un kā viņi vienlaikus bēg no žēlastības un no visa tā labā, ko vēlies viņiem dot. Tev jācenšas kompensēt visu to, ko viņi neizdara, atdodot sevi Dievam arī darbā (kā tu līdz šim nedarīji), pārvēršot darbu par lūgšanu, kas par visu cilvēci paceļas pretī Debesīm.

Strādāt ar prieku nav tas pats, kas stādāt „vieglprātīgi“, sekli, it kā cenšoties atbrīvoties no ne-patīkamas nastas.

– Pielūko, lai aiz apjukuma vai vieglprātīgas pieejas tavas pūles nezaudē vērtību un galu galā nesanāk, ka esi spiests stāties Dieva priekšā tukšām rokām.

Ir cilvēki, kas darbā rīkojas aizspriedumaini. Viņi neuzticas nevienam principa pēc un visādā ziņā atsakās saprast, kāpēc būtu jātiecas svētdarīt savu darbu. Ja tu ar viņiem runā, tie atbild, lai taču nepievieno vēl vienu nastu tam, ko jau rada darbs pats, ko viņi jau panes negribīgi, kā smagumu.

– Šī ir viena no miera cīņām, kurās ir noteikti jāuzvar. Atrast Dievu darbā un kalpot citiem kopā ar Viņu un kā Viņš.

Tu nobīsties no grūtībām un atkāpies. Vai zini, kā varētu rezumēt tavu uzvedību? Ērtība, ērtība un ērtība! Tu sacīji, ka esi gatavs tērēt sevi, turklāt tērēt sevi neierobežoti, bet te nu tu man paliec varoņa mācekļa līmenī. Rīkojies ar briedumu!

Student, ķeries pie savām grāmatām ar apustuļa garu, būdams iekšēji pārliecināts, ka šīs nebeidzamās stundas ir (jau tagad!) Dievam veltīts garīgs upuris, kas nāk par labu cilvēcei, tavai valstij, tavai dvēselei.

Tev ir kara zirgs, ko sauc par studijām. Tūkstošiem reižu tu esi apņēmies labi izmantot savu laiku, tomēr kura katra lieta tevi dara izklaidīgu. Reizēm tu nogursti pats no sevis, jo izrādi tik maz gribasspēka, kaut arī katru dienu visu sāc no jauna. Vai esi mēģinājis veltīt savas studijas konkrētos apustuliskos nodomos?

Knosīties ir vieglāk nekā mācīties, bet tas ir mazāk efektīvi.

Ja tu zini, ka studijas ir apustulāts, un aprobežojies tikai ar to, ka mācies, lai kaut kā tiktu cauri, ir acīmredzams, ka ar tavu iekšējo dzīvi kaut kas nav kārtībā. Ar šādu nolaidību tu zaudē labo garu un, tāpat kā tas notika ar līdzībā minēto strādnieku, kas izmanīgi paslēpa saņemto talentu, tāpat arī tu, ja nelabosies, vari pats sevi izslēgt no draudzības ar Kungu, lai nogrimtu savos aprēķinos par ērtību.

Ir jāmācās… Taču ar to nav gana. Ko panāks tāds, kas lien vai no ādas laukā, lai barotu savu egoismu, vai arī tas, kura vienīgais mērķis ir nodrošināt sev mierīgu dzīvi pēc dažiem gadiem? Jāmācās ir tāpēc…, lai uzvarētu pasauli un iekarotu to Dievam. Tāpēc celsim mūsu piepūles līmeni augstāk, cenšoties, lai paveiktais darbs pārvēršas par tikšanos ar Dievu un kalpo par pamatu pārējiem, tiem, kas sekos pa mūsu ceļu…

– Tādējādi studijas kļūs par lūgšanu.

Pēc tam, kad esmu iepazinis tik daudzas varonīgas dzīves, kas tiek dzīvotas Dievam, neizceļoties citu acīs, esmu nonācis pie šāda secinājuma – strādāt katolim nenozīmē pildīt pienākumu, tas nozīmē mīlēt!, ar prieku un vienmēr izdarīt vairāk gan attiecībā uz pienākumu, gan attiecībā uz upuri.

Kad sapratīsi, kas ir šis ideāls – strādāt brālīgi Kristus dēļ, tu sajutīsies lielāks, nelokāmāks un tik laimīgs, cik vien tas iespējams šajā pasaulē, kuru tik daudzi vēlas pārvērst par tādu, kura ir sagruvusi un kurā valda rūgtums, jo tie seko tikai un vienīgi savam ego.

Svētums sastāv no varonīgas rīcības. – Tāpēc darbā no mums tiek prasīta varonība, labi paveicot uzdevumus, kas mums uzticēti, „līdz galam“, dienu pēc dienas, kaut arī atkārtotos vienas un tās pašas darbības. Ja ne, tad mēs ne-vēlamies būt svēti!

Tas priesteris, mūsu draugs, mani pārliecināja. Viņš man stāstīja par savu apustulisko darbību un apliecināja, ka nav nenozīmīgu nodarbju. Zem šīs rozēm nosētās pļavas, tā viņš sacīja, slēpjas tik daudzu dvēseļu klusējošie pūliņi, kas ar savu darbu un lūgšanu, ar savu lūgšanu un darbu ir panākušas no Debesīm žēlastību lietus straumes, kas visu dara auglīgu.

Liec uz sava galda, savā istabā, savā makā… Dievmātes attēlu un pievērs viņai skatienu, uzsākot savu darbu, pa to laiku, kamēr strādā, un darbu pabeidzot. Viņa tev izlūgs – galvu ķīlā lieku! – spēku pārvērst darbu par mīlestības pilnu dialogu ar Dievu.