Vieglprātība

Kad ar skaidru prātu apdomā šīs zemes dzīves postu un pretstata šādu panorāmu bagātībām, ko sniedz dzīve Kristū, manuprāt, te der tikai viens vārds, kurā skaidri un nepārprotami nodēvēt ceļu, ko izvēlas cilvēki: muļķība, muļķība, muļķība. Nav jau tā, ka mēs, lielākā cilvēku daļa, vienkārši kļūdāmies. Ir runa par ko daudz sliktāku – mēs caur un cauri esam muļķi!

Skumji, ka tu nevēlies paslēpties kā stūrakmens, lai balstītu ēku. Taču tu pārvērties par akmeni, pret kuru pārējie klūp… Tā rīkoties, man šķiet, ir noziedzīgi!

Neesi sašutis, ka ir slikti kristieši, kas sarosās, bet nepraktizē. Apustulis raksta, ka Kungs „katram atmaksās pēc viņa darbiem“. Tev – saskaņā ar taviem darbiem, man – ar manējiem.

– Ja tu un es nolemsim uzvesties labi, tajā brīdī pasaulē kļūs par diviem palaidņiem mazāk.

Kamēr tu necīnīsies ar frivolitāti, tava galva līdzināsies krāmu bodītei. Tajā būs tikai utopijas, sapņi… un vecas grabažas.

Tev piemīt liela uzdrīkstēšanās! Ja tu to liktu lietā pārdabiskā plāksnē, kļūtu par lielisku kristieti… – Taču, izmantojot to tā, kā to dari tagad, tu neesi nekas vairāk par lielisku pārgalvi.

Ar savu vieglprātīgo pieeju tu man atgādini kādu vecu anekdoti. Dabaszinātnieku brīdinājuši: „Lauva nāk!“ – bet dabaszinātnieks savā vientiesībā atbildējis: „Un kas man par daļu? Es taču ķeru tauriņus!“

Bīstams ir nezinošs cilvēks, kas vienlaikus ir arī nenogurdināmi strādīgs. Uzturi sevī vēlmi aizvien mācīties, pat ja esi sagumis zem vecuma svara.

Egoistiska un frivola cilvēka cienīgs aizbildinājums: „Man nepatīk uzņemties nekādas saistības.“

Tu negribi ne vienu – labo, ne otru – ļauno… Un tā, klibojot ar abām kājām, tu izvēlējies nepareizu ceļu, turklāt tavu dzīvi piepilda tukšums.

„In medio virtus…“ „Vidū ir tikums,“ apgalvo gudrs sakāmvārds, lai mūs novērstu no galējībām. – Taču nekļūdies, pārvēršot šo padomu par eifēmismu, kas piesegtu tavas ērtības,

izveicību, remdenību, bezkaunību, ideālu trūkumu un prastumu. Apdomā šos Svēto Rakstu vārdus: „Kaut tu būtu auksts vai karsts! Taču, tā kā tu esi remdens, nevis auksts vai karsts, es tevi izspļaušu no savas mutes.“

Tu nekad netiec līdz būtiskākajam, vienmēr paliec pie otršķirīgā! – Ļauj man tev atkārtot Svēto Rakstu vārdus: „Tu nedari neko, izņemot „tukšu runāšanu“!“

Neizturies kā tie, kas, dzirdējuši sprediķi, tā vietā, lai to piemērotu paši sev, nospriež – cik ļoti tas ir piemērots tam un tam!

Daži reizēm uzskata, ka nomelnošana notikusi bez slikta nolūka: var pieņemt, viņi apgalvo, ka nezinātājs skaidro to, ko nezina vai nesaprot, lai izliktos par informētu. Taču šāda nomelnošana ir divkārt slikta: gan tāpēc, ka trūkst zināšanu, gan tāpēc, ka tā ir melīga.

Nerunā tik bezatbildīgi… Vai tad tu nesaproti, ka, tikko metīsi pirmo akmeni, tā pārējie anonīmi noorganizēs nomētāšanu ar akmeņiem?

Vai tu pats radi šo neapmierinātības atmosfēru tajos, kas ir ap tevi? – Tādā gadījumā piedod, ka man tev tas jāsaka, bet tu esi ne tikai ļauns, bet arī… muļķis.

Tad, kad notikusi nelaime vai pieļauta kļūda, sacīt: „Es taču to zināju!“ – ir skumjš gandarījums. Tas nozīmē, ka tev bija vienaldzīgas svešas likstas, jo tev būtu vajadzējis tās novērst, ja to izdarīt bija tavos spēkos.

Ir daudz veidu, kā sēt apjukumu… – Pietiek, piemēram, pasludināt izņēmumu par vispārīgu noteikumu.

Tu apgalvo, ka esi katolis… – Tieši tāpēc izjūtu skumjas, kad redzu, ka tava pārliecība nav pietiekami nelokāma, lai tevi pamudinātu šo katolicismu dzīvot darbībā, bez pārtraukuma un bez izņēmumiem.

Ja tas nebūtu tik sāpīgi, tad nāktu smiekli, redzot naivumu, ar kādu tu aiz vieglprātības, nezināšanas, mazvērtības kompleksiem u.tml. pieņem pašas vulgārākās muļķības.

Muļķi, bezkauņas un liekuļi uzskata, ka pārējie ir tādi paši kā viņi… Un vissāpīgākais ir tas, ka viņi arī izturas pret citiem tā, it kā tas tā būtu.

Būtu ļoti slikti, ja tu zaudētu laiku, kas nav tavējais, bet Dieva – laiks, kas veltījams Viņa godam. Taču, ja turklāt tu panāc, ka arī citi zaudē laiku, tad, no vienas puses, tu zaudē savu cieņu un, no otras, vēl palielini Dievam pienākošā goda laupīšanu.

Tev trūkst brieduma un gara sakopotības, kas raksturīgi tiem, kas dzīvo pārliecināti par kādu ideālu, par kādu mērķi. – Lūdz Vissvētāko Jaunavu, lai iemācītos paaugstināt Dievu ar visu savu dvēseli, bez jebkāda veida izklaidības.