Josemaría Escrivá Obras
648

Tas, kurš uzstājīgi lūdz no mazāka attāluma, panāk vairāk… Tādēļ tuvojies Dievam. Centies kļūt svēts.


649

Man patīk salīdzināt iekšējo dzīvi ar apģērbu, ar kāzu tērpu, par kuru runā Evaņģēlijs. Audums sastāv no visiem dievbijīgajiem ieradumiem, kas kā šķiedras audumu veido. Un, tāpat kā apģērbu, kas vienā vietā pārplīsis, nomet malā, pat ja viss pārējais tērps ir labā stāvoklī, tāpat, ja tu lūdzies un strādā…, bet negandari (vai arī otrādi), tava iekšējā dzīve, ja tā var sacīt, nav pilnīga.


650

Kad tu beidzot sapratīsi, ka tavs vienīgais ceļš ir nopietni svētuma meklējumi! Neapvainojies: pieņem lēmumu, ka uztversi Dievu nopietni. Tava vieglprātība, ja tu pret to necīnīsies, var pārvērsties par skumju un zaimojošu parodiju.


651

Reizēm tu ļauj vaļu savam sliktajam raksturam: jau vairākkārtīgi tas ir sevi parādījis ar nepamatotu skarbumu. Citreiz savukārt tu necenties darīt laipnāku savu sirdi un prātu, lai tie kļūtu par tīkamu mājokli Svētajai Trīsvienībai… Un tā aizvien – tu jau atkal attopies diezgan tālu no Jēzus, kuru pazīsti tik slikti…

– Ja tā turpināsies, tev nekad nebūs iekšējās dzīves.


652

Iesus Christus, perfectus Deus, perfectus Homo. Jēzus Kristus, patiess Dievs un patiess cilvēks. Ir daudz kristiešu, kas seko Kristum, Viņa dievišķības pārņemti, taču aizmirst par Viņu kā par cilvēku… Un viņi cieš neveiksmi, vingrinoties pārdabiskajos tikumos (par spīti veselam lērumam ārējas dievbijības izpausmju), jo tie nedara neko, lai iegūtu cilvēciskos tikumus.


653

Personiskais svētums ir atrisinājums visam!

– Tādēļ svētie ir bijuši miera, spēka, prieka un pārliecības pilni…


654

Līdz šim tu nebiji sapratis vēsti, ko mēs, kristieši, nesam pārējiem cilvēkiem: šo apslēpto brīnumu, kas ir iekšējā dzīve. Gluži jaunu pasauli tu noliec viņu priekšā!


655

Cik daudz jauna tu esi atklājis! – Tomēr reizēm tu esi naivs un domā, ka jau esi visu redzējis un par visu informēts… Pēc tam tu ar savām rokām pieskaries unikālajai un neizsmeļamajai Kunga dārgumu bagātībai – un Kungs tev vienmēr rādīs „ko jaunu”, ja vien tu atbildēsi ar mīlestību un smalkjūtību. Tad tu saproti, ka esi ceļa sākumā, jo svētums pastāv tajā, ka ir jālīdzinās Dievam, mūsu Dievam, kas ir bezgalīgs un neizsmeļams.


656

„Dieva lietas” var saprast vairāk ar mīlestību nekā ar pētīšanu. Tāpēc tev ir jāstrādā, jāmācās, jāpieņem slimība, jāpraktizē mērenība… mīlot!


657

Jautājumi tavai ikdienas sirdsapziņas izmeklēšanai: vai esmu ļāvis paiet kādai stundai, nesarunājoties ar Dievu, manu Tēvu? … Vai esmu sarunājies ar Viņu dēla mīlestībā? – Jo to taču tu vari!


658

Nemānīsim sevi… – Dievs nav ēna, tāla būtne, kas mūs rada un pēc tam pamet. Viņš nav saimnieks, kas dodas prom un vairs neatgriežas. Kaut arī to netveram ar saviem jutekļiem, Viņa eksistence ir daudz patiesāka nekā visas realitātes, kam pieskaramies un ko redzam. Dievs ir šeit, ar mums, klātesošs, dzīvs. Viņš mūs redz, dzird, vada un uzlūko katru mūsu vissīkāko rīcību, mūsu slēptākos nodomus. Mēs tam ticam…, taču dzīvojam tā, it kā Dieva nebūtu! Jo neveltām Viņam ne domu, ne vārdu. Jo nepaklausām Viņam un necenšamies valdīt pār savām kaislībām. Jo neizrādām Viņam mīlestību un negandarām…

– Vai mēs turpināsim dzīvot ar mirušu ticību?


659

Ja tevī būtu Dieva klātbūtne, cik bieži tu izbēgtu no „neizbēgamas” rīcības.


660

Kā gan lai tu dzīvotu Dieva klātbūtnē, ja vienīgais, ko dari, ir skatīties uz visām pusēm? …

– Tu esi it kā piedzēries tukšības!


661

Iespējams, ka vārds „meditācija” tevi baida. – Tas tev atgādina vecas grāmatas melnos vākos, klusi izskanošas nopūtas vai lūgšanas, kas ir kā apnikuši meldiņi… Taču tā nav meditācija. Meditēt nozīmē apsvērt, kontemplēt to, ka Dievs ir tavs Tēvs un tu esi Viņa bērns, kuram nepieciešama palīdzība, un pēc tam pateikties par visu, ko Viņš tev jau ir devis, un par visu, ko Viņš tev dos.


662

Vienīgais veids, kā iepazīt Jēzu, ir būt attiecībās ar Viņu! Viņā tu vienmēr atradīsi Tēvu, Draugu, Padomdevēju un Līdzstrādnieku visām savas ikdienas dzīves darbībām…

– Un no šīm attiecībām dzims mīlestība.


663

Ja tu esi pietiekami nelokāms, lai ik dienas apmeklētu nodarbības tikai tāpēc, ka tur vari gūt zināšanas, kas ir… ļoti ierobežotas, kā gan tev nepiemīt pastāvība, lai apmeklētu Skolotāju, kas vienmēr ilgojas tev mācīt iekšējās dzīves zinātni, kam ir mūžības garša un saturs?


664

Ko gan vērts pasaules lielākais cilvēks vai balva, salīdzinot ar Jēzu Kristu, kas vienmēr tevi gaida?


665

Mirklis ikdienas meditācijas – vienotība, draudzība ar Dievu – raksturo cilvēkus, kuri prot taisnīgi izmantot savu dzīvi. Tie ir apzinīgi kristieši, kas rīkojas konsekventi.


666

Iemīlējušies neprot pateikt ardievas – aizvien viņi ir kopā.

– Tu un es – vai mēs tāpat mīlam mūsu Kungu?


667

Vai neesi ievērojis, kā tie, kas viens otru mīl, uzpošas, lai patiktu un izskatītos labi? … –Tieši tā tev ir jāuzpoš un jāsakārto sava dvēsele!


668

Žēlastība parasti darbojas tāpat kā daba – pakāpeniski. – Mēs nevaram tiešā veidā apsteigt žēlastības darbību, tomēr, cik tas no mums atkarīgs, mums ir jāsagatavo augsne un jāsadarbojas ar žēlastību, kad Dievs to piešķir. Ir jāpanāk, lai dvēseles mērķētu ļoti augstu, – tās ir jāpagrūž pretī Kristus ideālam. Tās ir jāaizved līdz tālākajām sekām, nemeklējot ne-kādus atvieglojošus apstākļus vai atsāpinošus līdzekļus; tomēr tāpat nedrīkst aizmirst, ka vispirmām kārtām svētums nav panākams ar

spēku. Parasti žēlastībai tīk darboties savā laikā, tā nemīl tikt steidzināta. Ļauj sevī augt svētai nepacietībai… taču nezaudē pacietību.


669

Tu man jautā, vai atbilde dievišķajai žēlastībai ir atkarīga no taisnīguma…?, dāsnuma…?

– Tā vienmēr ir mīlestības lieta!


670

Tu man saki: „Tieši vismazāk piemērotajos brīžos manā galvā sāk vārīties visdažādākie pienākumi…” Tāpēc es tev ieteicu censties atrast iekšējā klusuma brīžus… Un mācīties pakļaut savus jutekļus, gan iekšējos, gan ārējos.


671

„Paliec ar mums, jo ir jau vēls…” Kleofasa un viņa ceļabiedra lūgšana bija efektīva.

– Cik tas būtu žēl, ja tu un es neprastu aizturēt Jēzu, kas iet garām! Cik tas ir sāpīgi, ja nelūdzam Viņu palikt!


672

Ik dienu atvēlēt kādas minūtes Jaunās Derības lasīšanai, ko tev ieteicu (censties patiešām iejusties ikvienā ainā, piedalīties tajā kā vēl viens tās dalībnieks), – šī prakse ir domāta tam, lai tu iemiesotu, „piepildītu” Evaņģēliju savā dzīvē… un lai tu „mudinātu to piepildīt”.


673

Agrāk tev bija daudz „izklaižu”… – Taču tagad tu nes sevī Kristu, kas ir piepildījis tavu dzīvi ar patiesu un lipīgu prieku. Tāpēc tu pievelc citus.

– Esi vēl biežāk kopā ar Viņu, lai spētu nokļūt pie visiem!


674

Uzmanību, tev jārīkojas ļoti smalki! – Gādā, lai pat to laiku, kamēr tu cel temperatūru vidē ap tevi, nekrītas tā, kas ir tevī pašā.


675

Lai par tavu ieradumu kļūst visu attiecināt uz Dievu.


676

Vai neesi ievērojis, kā daudzi tavi biedri prot izrādīt ļoti lielu smalkjūtību un jūtīgumu cilvēkiem, kurus mīl, – savai līgavai, sievai, bērniem, ģimenei…?

– Pasaki viņiem – un pieprasi no sevis to pašu! –, ka Kungs nav pelnījis mazāk. Pret Viņu ir jāizturas šādi! Turklāt dod šiem cilvēkiem padomu, lai viņi turpina rīkoties tikpat smalkjūtīgi un sirsnīgi, taču lai to izdzīvo kopā ar Kungu un ar Viņa starpniecību, un tie sasniegs laimi, par kādu nevarēja pat iedomāties, jau šeit, virs zemes.


677

Kungs ir iesējis tavā dvēselē labu sēklu. Un, lai iesētu šo mūžīgās dzīves sēklu, Viņš izmantoja vareno lūgšanas instrumentu, jo tu nevari noliegt, ka daudzkārt, kad atrodies pretī tabernākulam, aci pret aci, Viņš tev lika dvēseles dziļumos sadzirdēt, ka vēlas tevi sev, ka tev ir jāpamet viss… Ja tagad tu to noliedz, tu esi nožēlojams nodevējs, un, ja tu to esi aizmirsis, tad esi nepateicīgs.

Tāpat Viņš izmantoja – par to nešaubies, tāpat kā neesi šaubījies līdz šim, – padomus un pārdabiskos mājienus, ko tev deva tavs garīgais tēvs, kurš aizvien no jauna atkārtoja vārdus, ko nav iespējams laist gar ausīm; turklāt sākumā Viņš izmantoja – jau atkal, lai tavā dvēselē sētu labo sēklu – to cildeno, vaļsirdīgo draugu, kurš tev pateica skarbas, Dieva mīlestības piepildītas patiesības.

Taču ar naivu pārsteigumu tu esi atklājis, ka ienaidnieks tavā dvēselē ir sējis nezāli. Un ka viņš turpina to sēt, kamēr tu ērti guli un ļauj, lai tava iekšējā dzīve atslābst. – Tieši tas un nekas cits ir iemesls tam, kāpēc atrodi savā dvēselē staipīgos, pasaulīgos augus, kas, kā reizēm šķiet, nosmacēs labo kviešu graudu, ko esi saņēmis…

Izrauj tos reizi par visām reizēm! Tev pietiek ar Dieva žēlastību. Nebaidies, ka tie varētu atstāt tukšu vietu, ievainojumu… Kungs tur ieliks jaunu savu sēklu: mīlestību pret Dievu, brālīgu mīlestību pret tuvāko, ilgas pēc apustulāta… Un, kad paies laiks, nepaliks ne miņas no nezālēm, ja tu tās tagad, kamēr vēl ir laiks, izrausi ar saknēm. Un labāk būs, ja tu negulēsi un pa nakti uzraudzīsi savu lauku.


678

Laimīgas svētīgās dvēseles, kas, dzirdot runājam Jēzu – un Viņš ar mums runā nemitīgi –, uzreiz Viņu pazīst kā Ceļu, Patiesību un Dzīvību!

– Vari būt drošs, ka, ja mēs neesam līdzdalīgi šajā laimē, tas ir tāpēc, ka mums ir trūcis apņēmības, lai Viņam sekotu.


679

Vēl reizi tu sajuti Kristu pavisam tuvu. – Un vēl reizi tu saprati, ka tev jādara viss Viņa dēļ.


680

Tuvojies Kungam vēl vairāk… Vairāk! – Kamēr Viņš kļūs par tavu Draugu, tavu uzticības Personu, tavu Vadītāju.


681

Ar katru dienu tu jūties esam aizvien dziļāk Dievā, tā tu man saki. – Tādā gadījumā tu ar katru dienu būsi arī tuvāk saviem brāļiem.


682

Ja līdz šim, pirms satiki Viņu, tu vēlējies skriet pa dzīvi ar atvērtām acīm, lai visu ievērotu, tad, sākot no šī brīža,… steidzies ar tīru skatienu!, lai kopā ar Viņu redzētu to, kas patiešām attiecas uz tevi.


683

Ja ir iekšējā dzīve, tad jebkuru grūtību priekšā cilvēks steidzas pie Dieva tikpat spontāni, kā asinis pieplūst atvērtai brūcei.


684

„Šī ir mana miesa…”, un Jēzus sevi upurēja, apslēpjot sevi zem maizes zīmēm. Tagad Viņš ir tur, ar savu Miesu un Asinīm, ar Dvēseli un Dievišķību, tāds pats kā dienā, kad Toms ielika pirkstus Viņa godības pilnajās brūcēs. Tomēr tik daudzos gadījumos tu paej Viņam garām, pat nepamājot īsu vienkāršas pieklājības sveicienu, kā tu dari ar jebkuru pazīstamu cilvēku, ko satiec pa ceļam.

– Tev ir daudz mazāk ticības nekā Tomam!


685

Ja tāpēc, lai atbrīvotu tevi, cietumā būtu ieslodzīts tev tuvs draugs, vai tu necenstos viņu apmeklēt, brīdi parunāt, aiznest viņam dāvanas, draudzības siltumu, mierinājumu?… Un, ja nu sarunāšanās ar šo cietumnieku būtu vajadzīga, lai glābtu tevi no ļaunuma un sagādātu tev labumu? … Vai tu to pamestu? Un, ja tā vietā, lai runātu par draugu, būtu runa par tavu paša tēvu vai brāli?

– Nu tātad!


686

Jēzus ir palicis svētajā Hostijā mūsu dēļ! Lai paliktu mums līdzās, lai mūs atbalstītu, lai mūs vadītu. – Un mīlestību var atmaksāt vienīgi ar mīlestību.

– Kā lai mēs ik dienas kaut uz pāris minūtēm ne-nāktu tabernākula priekšā, lai aiznestu Viņam savus sveicienus un savu dēlu un brāļu mīlestību?


687

Vai esi redzējis šādu ainu? – Šādam tādam seržantam vai zema ranga leitnantelim tuvojas labi noaudzis jauniesauktais, kas ir nesalīdzināmi labākā kondīcijā nekā virsnieki, taču viņš neaizmirst pasveicināt un otrs – atbildēt.

– Apdomā šo kontrastu: no baznīcas tabernākula Kristus, patiess Cilvēks un patiess Dievs, kas ir miris par tevi pie krusta un kas tev dod visu, kas tev nepieciešams, tev tuvojas… Bet tu paej garām, pat nepaskatoties.


688

Esi uzsācis ik dienas apmeklēt tabernākulu… – Man nemaz nešķiet dīvaini, ka tu saki – esmu sācis neprātīgi mīlēt tabernākula gaismu.


689

Lai ne dienas no tavām lūpām neiztrūkst vismaz viens apliecinājums „Jēzu, es Tevi mīlu” un vismaz garīga Komūnija, lai gandarītu par visu profanāciju un zaimiem, ko Viņš pacieš tāpēc vien, lai būtu ar mums.


690

Vai gan ar visiem tuvajiem cilvēkiem nesveicinās, vai pret viņiem neizturas ar sirsnību?

– Tad nu tu un es daudzreiz dienā pasveicināsim Jēzu, Mariju un Jāzepu, kā arī savu sargeņģeli.


691

Izjūti dziļu dievbijību pret mūsu Māti. Viņa tik ļoti smalkjūtīgi prot atbildēt uz dāvanām, ko viņai pasniedzam. Turklāt, ja tu ik dienas ticības un mīlestības garā lūgsies Rožukroni, Dievmāte parūpēsies, lai aizvestu tevi tālu pa viņas Dēla ceļiem.


692

Kā lai mēs izturētu ikdienas cīniņus bez mūsu Mātes palīdzības? – Vai tu to nemitīgi meklē?


693

Sargeņģelis mūs vienmēr pavada kā pats galvenais aizstāvības liecinieks. Viņš būs tas, kas tavā personiskajā tiesāšanā atgādinās par smalkjūtības žestiem, kādi tev bija pret mūsu Kungu visas dzīves garumā. Vēl vairāk: kad šausmīgo ienaidnieka apsūdzību dēļ tu jutīsies kā pazudis, tavs eņģelis nāks klajā ar tām dziļajām jūtām, par kurām tu varbūt pats esi aizmirsis, atgādinās mīlestības pierādījumus, ko paudi Dievam Tēvam, Dievam Dēlam un Dievam Svētajam Garam. Tāpēc nekad neaizmirsti par savu sargeņģeli, un šis Debesu princis neaizmirsīs par tevi nedz tagad, nedz arī izšķirīgajā brīdī.


694

Tavas Komūnijas bija ļoti aukstas. Tu veltīji maz uzmanības Kungam un kļuvi izklaidīgs kura katra sīkuma dēļ… – Taču, kopš tu apdomā, ka šajā personiskajā sarunā ar Dievu ir klātesoši eņģeļi, tava attieksme ir mainījusies… „Lai viņi mani tādu neredz!” tu sev saki… – Un paskat, kā, pamatojoties uz „ko teiks citi” – bet šoreiz tas ir uz labu –, tu esi mazliet pavirzījies pretī mīlestībai.


695

Kad apzinies, ka tava sirds ir sausa, un nezini, ko teikt, ar paļāvību vērsies pie Jaunavas. Saki viņai: „Mana bezvainīgā Māte, aizlūdz par mani.” Ja tu viņu piesauksi ticībā, viņa pat šādā sausumā ļaus tev baudīt Dieva tuvumu.


Iepriekšējais Nākamais