Josemaría Escrivá Obras
696

Lūk, kāds ir efektivitātes un laimes noslēpums: izraut ar sakni patmīlību un iedēstīt tās vietā mīlestību pret Jēzu Kristu.


697

Kaut arī tu apgalvo, ka seko Viņam, tādā vai citā veidā tu aizvien centies, lai tas būtu „tu”, kas darbojas, lai viss notiek saskaņā ar „taviem” plāniem un vienīgi „tavu” spēku sasniegts. – Taču Kungs ir teicis: „Sine me nihil!” Bez manis tu nevari neko.


698

Netika ņemtas vērā tās, ko tu sauci par savām „tiesībām” un ko es tev pārtulkoju kā tavas „tiesības uz lepnību”… Nabaga vientiesi! – Tā kā tu nespēji aizstāvēties, jo uzbrucējs bija spēcīgs, tu izjuti sāpes, it kā būtu saņēmis simts pļaukas. – Un tomēr tu neiemācījies sevi pazemināt. Tagad tava sirdsapziņa tevi apsūdz, ka esi lepns… un gļēvs. – Pateicies Dievam, jo pamazām tu sāc saskatīt savu „pazemības pienākumu”.


699

Tu esi pilns ar sevi, sevi, sevi… – Tu nebūsi efektīvs, pirms nepiepildīsies ar Viņu, Viņu, Viņu, darbojoties in nomine Domini – Dieva vārdā un ar Dieva spēku.


700

Kā gan tu iedomājies sekot Kristum, ja rotē vienīgi pats ap sevi?


701

Nepacietīgas un nesakārtotas rūpes par to, kā ātrāk kāpt pa karjeras kāpnēm, var slēpt patmīlību aiz „kalpošanas dvēselēm” aizsega. Mēs esam liekuļi – es tiešām saku: liekuļi –, kad attaisnojam sevi, sakot, ka nedrīkst palaist garām zināmas izdevības, zināmus labvēlīgus apstākļus… Pievērs savas acis Jēzum: Viņš ir „Ceļš”. Arī Viņam apslēpto gadu laikā bija izdevības un ļoti „labvēlīgi apstākļi”, lai ātrāk uzsāktu savu publisko dzīvi. Piemēram, divpadsmit gadu vecumā, kad Rakstu zinātāji brīnījās par Viņa jautājumiem un atbildēm… Taču Jēzus Kristus pilda sava Tēva gribu un nogaida: Viņš paklausa!

– Nezaudējot savas svētās alkas vest visu pasauli pie Dieva, tad, kad sevi liek manīt šāda veida personiskās iniciatīvas (un – kas zina? – tā var būt arī vēlēšanās visam atmest ar roku), atceries, ka arī tev ir pienākums paklausīt un veltīt sevi šim tumšajam uzdevumam, kuram trūkst spozmes, kamēr vien Kungs tev nelūgs veikt ko citu. Viņam ir savs laiks un savi ceļi.


702

Visi tie, kas ļaunprātīgi izmanto savu priviliģēto stāvokli (ko sniedz nauda, izcelsme, pakāpe, ieņemamais amats vai zināšanas…), lai pazemotu tos, kam paveicies mazāk, pauž savu muļķību un lepnību.


703

Agrāk vai vēlāk lepnība citu priekšā pazemo to, kurš jūtas „vairāk cilvēks” nekā pārējie, jo viņš darbojas kā tukšību pilna, bezsmadzeņu marionete, kas kustas ar sātana raustītu auklu palīdzību.


704

Pārāk augstas domas par sevi vai vienkārši tukšība: daudzi atbalsta „melno tirgu”, lai mākslīgi celtu savas personiskās vērtības.


705

Amati… Augšā vai lejā? – Kāda tev starpība! … Tu – tā vismaz pats apgalvo – esi nācis, lai būtu noderīgs, lai kalpotu un būtu pilnīgi pieejams. Tad nu atbilstoši arī rīkojies.


706

Tu runā, kritizē… Tā vien šķiet, ka bez tevis labi netiek izdarīts nekas.

– Man tev jāsaka – neapvainojies par to –, ka tu uzvedies kā iedomīgs despots.


707

Ja kāds labs draugs, lojāls un mīlošs, aci pret aci tev norāda kādus aspektus, kas aptraipa tavu uzvedību, tevī rodas pārliecība, ka viņš kļūdās, ka viņš tevi nesaprot. Ar šo kļūdaino pārliecību, kas ir tavas lepnības auglis, tu nekad neizlabosi savas kļūdas.

– Tu mani sāpini! Tev trūkst apņēmības, lai tiektos pēc svētuma.


708

Nekrietns, aizdomu pilns, sarežģīts, tāds, kas neuzticas, skaudīgs… Tie visi ir epiteti, kurus esi pelnījis, kaut arī tev tie nepatīk.

– Labojies! Kāpēc tu iedomājies, ka visi citi aizvien ir slikti…, bet tu – labs?


709

Tu esi viens…, tu kurni…, it viss tevi apgrūtina. – Tas tāpēc, ka tavs egoisms tevi nošķir no taviem brāļiem, un tāpēc, ka tu netuvojies Dievam.


710

Tu vēlētos, lai tevi vienmēr ņem vērā un lai tas ir acīmredzami! … Bet it īpaši tu gribētu, lai tevi ņem vērā vairāk nekā citus!


711

Kāpēc tu iedomājies, ka visam, ko tev saka, ir kāds zemteksts? … Ar savu pārspīlēto jūtīgumu tu nemitīgi ierobežo žēlastības darbību; žēlastība tevi sasniedz (par to nešaubies) ar to cilvēku vārdu starpniecību, kuri cīnās, lai pielīdzinātu savu rīcību Kristus ideālam.


712

Kamēr būsi pārliecināts, ka citiem ir jādzīvo, aizvien turot tevi uzmanības centrā, kamēr neizlemsi kalpot – apslēpt sevi un izzust –, tavas attiecības ar brāļiem, kolēģiem un draugiem būs nemitīgu nepatīkamu pārsteigumu, slikta garastāvokļa un… lepnības avots.


713

Nīsti izrādīšanos. – Noraidi tukšību. – Cīnies pret lepnību ik dienas, katru brīdi.


714

Nabaga mazie augstprāši cieš par tūkstoš sīkumiem, ko viņu patmīlība neizmērojami audzē, bet citi pat neievēro.


715

Vai tu domā, ka citi nekad nav bijuši divdesmit gadus veci? Vai tu domā, ka ģimene pret viņiem nekad nav izturējusies tā, it kā viņi būtu nepilngadīgi? Vai tu domā, ka viņi ir tikuši sveikā cauri, nepiedzīvojot sīkas un ne tik sīkas nebūšanas, ar kurām jāsaskaras tev? … Nē. Viņi ir šķērsojuši tos pašus apstākļus, ko tu piedzīvo tagad, un ar žēlastības palīdzību ir nobrieduši, ar dāsnu neatlaidību minot kājām savu „es”, piekāpjoties, kur bija iespējams piekāpties, un paliekot uzticīgi, taču bez uzpūtības un neievainojot, ar rāmu pazemību, kad tas nebija iespējams.


716

Ideoloģiski tu esi ļoti katolisks. Tev patīk rezidences vide… Žēl tikai, ka Mise nav divpadsmitos un nodarbības pēcpusdienā, tad tu varētu mācīties pēc vakariņām, izgaršojot vienu vai divas glāzītes konjaka! – Šis tavs „katolicisms” neatbilst patiesībai, tas nav nekas vairāk par vienkāršu mietpilsonību.

– Vai tu nesaproti, ka tavā vecumā tādi uzskati vairs nepiedien? Beidz slinkot un pielūgt savu ego... Piemērojies pārējo vajadzībām, realitātei, kas tev apkārt. Tad tu katolicismu uztversi nopietni.


717

„ Šis svētais,” sacīja kāds cilvēks, kas bija uzdāvinājis šī svētā gleznu, kura bija izlikta godināšanai, „… ir man parādā visu, kas viņš ir.” Nedomā, ka tā ir karikatūra. Tu uzskati tieši tāpat, vismaz tā šķiet, spriežot pēc tavas uzvedības. Tev liekas, ka savus pienākumus pret Dievu esi izpildījis, jo valkā pāris medaljonus vai izpildi dažas dievbijības prakses, kas jau vairāk vai mazāk kļuvušas par rutīnu.


718

Lai redz manus labos darbus! … – Bet vai tu nesaproti? – izskatās, ka tu tos nes krāmu grozā, lai visi varētu aplūkot tavas labās īpašības. Turklāt neaizmirsti Jēzus pavēles otro daļu: „Un lai viņi slavē jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.”


719

„Veltīts man pašam, dziļā apbrīnā, ko esmu sev parādā.” – Tā kāds cilvēks bija ierakstījis grāmatas titullapā. Un tieši to pašu varētu iespiest daudzi citi nabadziņi savas dzīves grāmatas pēdējā lappusē. Cik žēl, ja tu un es dzīvotu vai beigtu dzīvi šādi!

– Mums ir nepieciešama nopietna sirdsapziņas izmeklēšana.


720

Nekad nekļūsti pašpārliecināts attiecībā pret Baznīcu, nedz arī attiecībā pret cilvēkiem, kas ir tavi brāļi… Turpretī sabiedriskajā dzīvē, kad ir jāaizstāv Dieva un dvēseļu intereses, šāda attieksme var būt vajadzīga, jo tad runa nav par pašpārliecinātību, bet gan par ticību un spēku, ko dzīvosim ar rāmu un pazemīgu pārliecību.


721

Tas nav taktiski, tas pat ir bērnišķīgi un muļķīgi – teikt laipnus vārdus un slavēt to cilvēku labās īpašības, kuri ir klāt.

– Tādā veidā tiek veicināta tukšība un rodas risks, ka tiek „laupīts” gods Dievam, kuram mēs par visu esam parādā.


722

Raugi, lai tavu labo nodomu vienmēr pavada pazemība. Jo bieži vien labie nodomi savienojas ar skarbumu spriedumos un teju ar neiespējamību piekāpties, kā arī zināmu personisku, nacionālu vai grupas lepnību.


723

Nezaudē dūšu savu kļūdu priekšā, rīkojies.

– Neauglība nav tik daudz kļūdu – it īpaši, ja cilvēks tās nožēlo, – kā lepnības rezultāts.


724

Ja esi pakritis, celies ar vēl lielāku cerību… Tikai patmīlība nesaprot, ka kļūda, ja tā tiek izlabota, palīdz sevi pazīt un pazemināt.


725

„Mēs nekam neesam derīgi.” – Cik šis apgalvojums ir pesimistisks un nepatiess! – Ja vien ir vēlēšanās, ar Dieva žēlastības palīdzību, kas ir galvenais priekšnosacījums, var kļūt par labu instrumentu, kas kalpo daudzām iecerēm.


726

Es aizdomājos par skarbo, taču patieso repliku, ko izteica kāds Dieva vīrs, kurš, vērojot kāda cilvēka augstprātīgo attieksmi, sacīja: „Tas tērpjas paša velna ādā, kas ir lepnība.” Un kontrastam manā dvēselē ienāca patiesa vēlēšanās tērpties tikumā, ko sludināja Jēzus Kristus, quia mitis sum et humilis corde – Es esmu lēnprātīgs un pazemīgu Sirdi; tas ir tikums, kas piesaistīja Vissvētākās Trīsvienības skatienu Viņa Mātei un mūsu Mātei, – pazemība, apziņa un izjūta, ka neesam nekas.


Iepriekšējais Nākamais