Draudzība

Kad tev ir grūti paust laipnību vai izdarīt pakalpojumu kādam cilvēkam, padomā, ka viņš ir Dieva bērns un ka Kungs mums pavēlēja mīlēt citam citu.

– Vēl vairāk: katru dienu padziļini šī evaņģēliskā priekšraksta izpratni, nepaliec virspusē. Izdari secinājumus – tas ir diezgan vienkārši – un pie-lāgo savu ik brīža uzvedību šīm prasībām.

Cilvēki dzīvo tādā steigā, ka kristīgā mīlestība mūsu pasaulē kļuvusi par savādu retumu, lai arī vismaz vārdos tiek sludināts Kristus…

– Es tev piekrītu, taču, ko tu pats dari? Tev, katolim, vajadzētu Viņam līdzināties un sekot Viņa pēdās. Jo Viņš mums norādīja, ka mums ir jāmāca Viņa doktrīna visām tautām – visām! – un visos laikos.

Vēsturē vienmēr ir noticis tā, ka cilvēki apvienojas, lai pildītu kolektīvu misiju un dalītu vienu likteni.

– Vai tad šodienas vīriešiem un sievietēm „vienīgais“ mūžīgās svētlaimes mērķis būtu maznozīmīgāks?

Lai izprastu draudzības jēgu, tev bija jāsajūtas kā maza ganāmpulka ganam: tu to biji pametis, bet nu atkal centies sapulcēt kopā, veltot sevi tam, lai kalpotu visiem un katram.

Tu nevari būt vienīgi pasīvs elements. Tev jākļūst par patiesu draugu saviem draugiem, „jāpalīdz“ viņiem. Pirmkārt, ar savas uzvedības paraugu. Un pēc tam ar savu padomu un ar ietekmi, ko rada tuva pazīšana.

Tevī raisīja entuziasmu brālīguma un biedriskuma gars, ko negaidīti atklāji… – Kas gan tur neparasts: tas bija kas tāds, par ko tu allaž biji sapņojis, taču nekad nebiji redzējis. Tu to nebiji redzējis, jo cilvēki aizmirst, ka ir brāļi Kristum, šim mūsu mīļajam Brālim, kurš atdeva savu dzīvību par mums – par visiem un par katru, bez nosacījumiem.

Tev ir bijusi liela laime, ka esi atradis patiesus skolotājus, īstus draugus, kas tev bez atlikuma iemācījuši visu, ko vēlējies uzzināt. Tev nebija jāizmanto nekāda viltība, lai „nolaupītu“ viņu zināšanas, – viņi labprāt tev rādīja vieglāko ceļu, kuru tie paši atrada, pateicoties lielām pūlēm un ciešanām… Tagad ir pienākusi tava kārta darīt tāpat – gan attiecībā pret šo cilvēku, gan attiecībā pret to, gan pret visiem!

Apdomā labi un attiecīgi rīkojies: cilvēki, kuriem tu tik ļoti nepatīc, pārstās tā domāt, kad sapratīs, ka tu viņus „patiešām“ mīli. Viss ir atkarīgs no tevis.

Nepietiek ar to, ka esi labs. Tev tādam arī jāizskatās. Ko tu teiktu par rožukrūmu, kurā varētu atrast tikai ērkšķus?

Lai sasildītu remdenos, ir nepieciešams, lai viņus ieskauj entuziasma uguns. Daudzi varētu mums uzsaukt: „Beidziet žēloties par manu stāvokli! Parādiet man ceļu, pa kuru izkļūt no šīs situācijas, kas jūs tik ļoti apbēdina!“

Veicot brālības pienākumu pret visām dvēselēm, tu, šīm dvēselēm to pat nemanot, veiksi „mazo lietu apustulātu“. Lai tevī ir dedzīga vēlēšanās tām kalpot, lai darītu viņu ceļu tīkamāku.

Cik gan šaura dvēsele ir tiem, kas sirdīgi glabā savu „pārestību sarakstu“! … Ir neiespējami sadzīvot ar šiem nelaimīgajiem! Patiesa tuvākmīlestība ne tikai neskaita „nemitīgos un nepieciešamos“ pakalpojumus, kurus sniedz, bet arī nepieraksta apvainojumus, kurus pacieš (omnia suffert – tā panes visu).

Tavs dzīves plāns ir ļoti prasīgs: tu agri celies, lūdzies, pieņem sakramentus, daudz strādā vai mācies, praktizē mērenību, mērdējies…, taču jūti, ka kaut kā tomēr pietrūkst! Cel šo jautājumu savā dialogā ar Dievu: tā kā svētums – cīņa par to, lai svētumu sasniegtu, – ir mīlestības pilnība, tev ir jāpārskata sava mīlestība pret Dievu un Viņa dēļ – mīlestība pret citiem. Varbūt tad tu savā dvēselē atklāsi lielus trūkumus, ar kuriem pat neesi cīnījies: to, ka neesi labs dēls, labs brālis, labs biedrs, labs draugs, labs kolēģis un, tā kā pats mīli „savu svētumu“ ar nesakārtotu mīlestību, tu esi skaudīgs. Tu „upurējies“ ļoti daudzās „personiskās“ detaļās, tāpēc esi pieķēries savam „es“, savai personai un patiesībā nedzīvo ne Dievam, ne pārējiem, vienīgi pats sev.

Tu uzskati sevi par draugu, jo nesaki neviena slikta vārda. – Tā ir tiesa. Taču tāpat tu neveic nevienu labu darbu, kas kalpotu kā paraugs un būtu pakalpojums…

– Šādi ir paši sliktākie starp draugiem.

Vispirms tu nodari pāri… Un, pirms kāds ir paspējis iebilst, tu kliedz: „Un tagad lai starp visiem valda tuvākmīlestība!“

– Ja tu sāktu no šī „tagad“, tu nekad nenonāktu līdz „vispirms“.

Neesi šķeltnieks kā tas puisis, par kuru viņa paša māte sacīja: „Iepazīstiniet viņu ar saviem draugiem, un viņš parūpēsies par to, lai šie draugi ar jums sastrīdas.“

Man nemaz nešķiet kristīga brālība, ar kādu plātās draugs, kurš tevi brīdina: „Kāds man par tevi stāstīja vājprātīgu nepatiesību, tāpēc neuzticies vienam no tev tuviem cilvēkiem…“ Man tas nešķiet kristīgi, jo šim „brālim“ pietrūkst kāda cildena refleksa: vispirms vajadzēja apklusināt nomelnotāju un pēc tam ļoti godīgi atklāt tev viņa vārdu.

– Ja viņam nepietiek rakstura, lai sevi piespiestu tā rīkoties, šis „brālis“ pakļauj tevi riskam, ka tu varētu dzīvē palikt viens, – viņš tevi mudina nevienam neuzticēties un rīkoties bez tuvākmīlestības pret visiem.

Tev nepiemīt ne kripatas pārdabiska skatījuma, un pārējos tu redzi vienīgi kā cilvēkus ar labāku vai sliktāku sociālo stāvokli. Tu pilnīgi neatceries par dvēselēm un tām nekalpo. Tieši tāpēc tu neesi dāsns… Un dzīvo ļoti tālu no Dieva ar savu neīsto dievbijību, kaut arī daudz lūdzies. Skolotājs ir runājis gana skaidri: „Ejiet prom no manis mūžīgajā ugunī, jo Es biju izsalcis… Es biju izslāpis… Es biju cietumā… un jūs mani neapmeklējāt.“

Nav iespējams savietot pilnīgu mīlestību pret Dievu un ļaušanos tam, lai pār tevi valda egoisms – vai apātija – attiecībās ar tuvāko.

Patiesa draudzība nozīmē arī sirsnīgu piepūli saprast mūsu draugu pārliecību, pat ja mēs tai nepiekritīsim un nebūsim tajā līdzdalīgi.

Nekad nepieļauj, ka draudzības ceļš ieaug ne-zālēs, esi uzticams.

Attiecībā uz draudzību ir jāizdara šāda nelokāma apņemšanās: savās domās, ar saviem vārdiem un saviem darbiem es neizrīkošos pret savu tuvāko kā līdz šim, lai kas viņš būtu. Nekad es nepārstāšu praktizēt tuvākmīlestību un nekad savā dvēselē nedošu vietu vienaldzībai.

Tavai tuvākmīlestībai ir jāatbilst un jātiek pielāgotai pārējo vajadzībām…, nevis tavējām.

Mēs esam Dieva bērni! Šis stāvoklis mūs paceļ gluži jaunā līmenī – mēs neesam tikai cilvēki, kas cits citu pacieš. Ieklausies mūsu Kungā: „Vos autem dixi amicos!“ Mēs esam Viņa draugi, kas tāpat kā Viņš ar prieku atdod savu dzīvi cits par citu gan liktenīgā stundā, gan ikdienas sadzīvē.

Kā gan var cerēt, ka tie, kam nepiemīt mūsu ticība, tuvosies svētajai Baznīcai, ja viņiem jāredz nicinošā attieksme, kas valda starp tiem, kas sauc sevi par Kristus mācekļiem?

Tavas patīkamās attieksmes pievilcībai ir jāaug gan kvalitātes, gan kvantitātes ziņā. Citādi tavs apustulāts apdzisīs inertās un slēgtās grupās.

Ar savu draudzību un savu doktrīnu – palabošu sevi: pateicoties Kristus mīlestībai un vēstij, – tu pamudināsi daudzus nekatoļus tev nopietni līdzdarboties, lai darītu labu visiem cilvēkiem.

Es liku aiz auss vārdus, ko izteica kāds entuziasma pilns strādnieks pēc sanāksmes, ko biji noorganizējis: „Es nekad nebiju dzirdējis runājam par cildenumu, godīgumu, laipnību un dāsnumu tā, kā tas notika šeit…“ – Un pārsteigts viņš secināja: „Pretstatā kreiso vai labējo materiālismam, lūk, te ir patiesā revolūcija!“

– Jebkura dvēsele saprot brālību, ko iedibinājis Jēzus Kristus. Pieliksim pūles, lai mēs nesakropļotu šo doktrīnu!

Reizēm tu vēlies attaisnoties, apgalvojot, ka esi aizmāršīgs, izklaidīgs vai arī ka pēc rakstura esi sauss, rezervēts. Un piebilsti, ka tāpēc nemaz pa īstam nepazīsti cilvēkus, ar kuriem kopā dzīvo.

– Paklau, vai nav tiesa, ka šāds aizbildinājums tev nesniedz mieru?

„Pieliec pamatīgu pārdabiska skatījuma devu visiem savas ikdienas dzīves sīkumiem,“ tādu padomu es tev devu. Un tūliņ piebildu: „Dzīve kopā ar citiem dienas gaitā tev piedāvā tik daudz jauku iespēju.“

Dzīvot tuvākmīlestībā nozīmē cienīt pārējo cilvēku mentalitāti, piepildīties ar prieku par viņu ceļu pretī Dievam… neuzstājot, lai viņi domātu kā tu un lai viņi tev pievienotos.

– Man ienāca prātā, ka likšu tev apdomāt šādu apsvērumu: šie tik atšķirīgie ceļi ir paralēli. Ikviens nonāks pie Dieva, ejot pa savu paša ceļu… Neapmaldies salīdzinājumos, nedz arī ilgās saprast, kurš ticis tālāk, – tas nav svarīgi. Uz tevi attiecas tikai tas, lai visi sasniegtu mērķi.

Ak, tuvākais ir trūkumu pilns! Labi… Taču, pirmām kārtām, pilnīgie mājo Debesīs, un, otrkārt, arī tev ir savi trūkumi, tomēr tevi pacieš. Vēl vairāk – tevi vērtē augstu, jo tevi mīl ar mīlestību, ko Jēzus Kristus dāvāja savējiem, kuriem arī netrūka dažādu vājību!

– Ņem to vērā!

Tu žēlojies, ka brālis nav saprotošs… – Esmu pārliecināts, ka viņš dara visu iespējamo, lai tevi saprastu. Bet tu? Kad tu kaut mazliet papūlēsies, lai saprastu viņu?

Labi!, es atzīstu – šis cilvēks ir izturējies slikti, viņa uzvedība ir nosodāma un necienīga, tai pilnīgi trūkst izsmalcinātības.

Cilvēciski runājot, šī persona ir pelnījusi vislielāko nicinājumu!, tu piebildi.

Labi, es tevi saprotu, taču neatbalstu tavu pēdējo apgalvojumu. Šī ļaunā dzīvība ir svēta.

Kristus ir miris, lai viņu atpirktu! Ja Viņš šo cilvēku nenicināja, tad kāpēc to uzdrošinies tu?

Ja tava draudzība nolaižas tik zemu, lai pārvērstos par svešu vājību līdzzinātāju, tad to var reducēt uz skumju vienošanos, kas nepelna ne mazāko atzinību.

Tik tiešām, dzīve, kas jau pati par sevi ir tik šaura un nedroša, reizēm kļūst grūta. – Taču tas tev palīdzēs kļūt pārdabiskākam un ieraudzīt Dieva roku – un tā tu kļūsi cilvēcīgāks un saprotošāks pret tiem, kas ir tev apkārt.

Piedošana ir proporcionāla autoritātei. Vienkāršam tiesnesim, pat atzīstot vainu mīkstinošus apstākļus, ir jāpiespriež sods apsūdzētajam, kas ir notiesāts un atzinis sevi par vainīgu. Kādas valsts suverēnā vara reizēm piešķir amnestiju vai apžēlošanu. Satriektai dvēselei Dievs piedod vienmēr.

„Ar jūsu palīdzību es ieraudzīju Dievu, kas aizmirsa par manu neprātu un maniem apvainojumiem un mani uzņēma ar Tēva mīlestību.“ Tā savējiem rakstīja kāda satriekta dvēsele, atgriezusies Tēva mājās, divdesmitā gadsimta pazudušais dēls.

Tev ļoti grūti nācās likt pie malas un aizmirst savas nenozīmīgās raizītes, savus personiskos sapņus, kas bija nabadzīgi un mazskaitlīgi, taču dziļi iesakņojušies. – Turpretī tagad tu esi drošs, ka tavs sapnis un tavas rūpes ir tavi brāļi un vienīgi viņi, jo tuvākajā tu esi iemācījies atklāt Jēzu Kristu.

„Simtkārtīgi!“ … Kā tu atcerējies par šo Kunga solījumu pirms pāris dienām!

– Vari būt drošs, ka brālībā, kas tiek izdzīvota ar taviem apustulāta biedriem, tu sastapsies ar šo „simtkārtīgi“.

Cik daudz baiļu un cik daudz briesmu var kliedēt patiesa starp brāļiem valdoša mīlestība, kas netiek saukta vārdā (vai gan tad nerodas iespaids, ka tā tiktu apgānīta?), taču atmirdz ik sīkumā!

Ar drošu pārliecību ik dienas vērsies pie Vissvētākās Jaunavas. Gan tava dvēsele, gan tava dzīve tajā gūs stiprinājumu. – Viņa tev ļaus kļūt līdzdalīgam dārgumos, ko glabā savā sirdī, jo „nekad nav dzirdēts par to, ka būtu kāds, kas meklējis viņas aizsardzību, bet nebūtu ticis uzklausīts“.