Šķīstība

Šķīstība, ko cilvēks dzīvo saskaņā ar savu aicinājumu un stāvokli – vai viņš ir neprecējies, precējies, atraitnis, priesteris –, ir triumfējošs mīlestības apliecinājums.

Šķīstības „brīnumam“ ir šādi atbalsta punkti – lūgšana un mērdēšanās.

Jo kārdinājums pret šķīstību ir apslēptāks, jo tas ir bīstamāks: tā kā tas piekļūst ar viltu, tad vieglāk piemāna.

– Nepiekāpies! Pat ne ar aizbildinājumu, ka ne-vēlies „šķist dīvains“!

Svētā šķīstība – tā ir miesas pazemība. Tu lūdzies: „Kungs, liec manai sirdij septiņas slēdzenes!“ Un es tev devu padomu lūgt ne tikai septiņas slēdzenes sirdij, bet arī astoņdesmit nopietnības gadus tavai jaunībai. Turklāt esi modrs… tāpēc, ka vieglāk ir nodzēst dzirksteli nekā ugunsgrēku; bēdz…, jo šajā jomā

būt „drosmīgam“ ir nekrietns gļēvums; lai tavas acis nešaudās uz visām pusēm…, jo tas nevis liecina par apķērīgu prātu, bet gan ir sātana lamatas. Taču visa cilvēciskā piesardzība, mērdēšanās, astru krekls, šaustīšanās instrumenti un gavēnis – cik maza tam visam nozīme bez Tevis, mans Dievs!

Lūk, kādiem vārdiem kāds biktstēvs darīja galu iekārei, ko piedzīvoja kāda jūtīga dvēsele, kas atzinās dažās ziņkārībās. – „Nekas! Tēviņu un mātīšu instinkti.“

Tiklīdz labprātīgi tiek pieļauts šāds dialogs, kārdinājums atņem dvēselei mieru, tāpat kā labprātīgi pieņemta nešķīstība iznīcina žēlastību.

Viņš devās pa nešķīstības ceļu ar visu savu miesu un… ar visu savu dvēseli. – Viņa ticība pamazām apdzisa… Kaut arī viņš joprojām skaidri apzinās, ka problēma nav ticībā.

„Jūs man teicāt, ka ar savu pagātni es varu kļūt par „jaunu“ svēto Augustīnu. Man par to nav nekādu šaubu, un šodien vēl vairāk nekā vakar vēlos to pierādīt.“ Taču tev pašā saknē bezbailīgi jānogriež vecā dzīve, tāpat kā to paveica svētais Hiponas bīskaps.

Jā, ar satriektu sirdi lūdz piedošanu un bagātīgi gandari par visu nešķīsto savā pagājušajā dzīvē, taču nemēģini to atcerēties.

Šī netīrā saruna… nāk no kloākas!

– Nepietiek ar to, ka tu to neatbalsti. Asi izrādi savu riebumu!

Tā vien šķiet, ka „gars“ sarūk, samazinās, līdz paliek vien punktiņš… Bet miesa uzmilzt, pieaug, līdz valda. – Svētais Pāvils tev rakstīja: „Es sodu un paverdzinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.“

Kādas skumjas raisa tie, kas, balstoties uz savu bēdīgo pieredzi, apgalvo, ka, dzīvojot un strādājot pasaulē, nav iespējams būt šķīstam!

– Domājot tik neloģiski, viņiem nevajadzētu ņemt ļaunā to, ja citi apgāna viņu vecāku, brāļu, laulātā drauga vai draudzenes piemiņu.

Kāds mazliet skarbs, taču pieredzējis biktstēvs apturēja kādas neprāta izpausmes un tās pa-kļāva kārtībai ar šādu apgalvojumu: „Tagad tu ej pa govju ceļu, vēlāk tev pietiks ar to, ka varēsi iet pa kazu taku, un vēlāk… vienmēr būsi kā dzīvnieks, kas neprot pacelt skatu uz debesīm.“

Tu varbūt esi… tas, kas tu esi, – dzīvnieciņš.

– Taču tu esi spiests atzīt, ka citi ir viengabalaini un šķīsti. Ak, un neniknojies vēlāk, kad ar tevi nerēķinās vai tevi neievēro. Šie vīrieši un sievietes īsteno savus cilvēciskos plānus ar personām, kam piemīt miesa un dvēsele… nevis ar dzīvniekiem.

Ir cilvēki, kas laiž pasaulē bērnus sava ģimenes uzņēmuma labuma dēļ, savam labumam, savam egoismam… Un neatceras, ka tie ir brīnišķīga Kunga dāvana, par kuru viņiem būs jādod īpašs norēķins. Radīt bērnus, tikai lai turpinātu sugu, prot – nedusmojies – arī dzīvnieki.

Kristīgs laulāts pāris nevar vēlēties nosprostot dzīvības avotu. Jo viņu mīlestības pamatā ir Kristus mīlestība, un tā ir dāvāšana un upuris… Turklāt laulātiem jāzina tas, ko Tobijs atgādināja Sārai, – ka viņi ir „svēto bērni un nevar savienoties tā kā pagāni, kas nepazīst Dievu“.

Kad mēs bijām mazi, tad pieķērāmies savai mātei, ejot pa tumšiem ceļiem vai vietām, kur bija suņi. Tagad, izjūtot miesas kārdinājumus, mums cieši jāpieķeras savai Debesu Mātei, izmantojot viņas tuvo klātbūtni un ar šautru lūgšanu palīdzību.

– Viņa mūs sargās un vedīs turp, kur ir gaisma.

Ne jau dzīvojot šādu nesakārtotu dzīvi, var augt savā vīrišķībā vai sievišķībā.

Acīmredzot tie, kas tā domā, savu personas ideālu saskata ielasmeitās, transseksuāļos un izvirtuļos.… Tajos, kuru sirds ir sapuvusi un kuri nevarēs ieiet Debesu valstībā.

Atļauj man dot kādu ikdienā īstenojamu padomu. Kad sirds tev liek manīt par savām zemiskajām nosliecēm, lēnām šādi lūdzies bezvainīgo Jaunavu: „Uzlūko mani ar līdzcietību, mana Māte!“

– Un iesaki tā lūgties arī citiem.