Viņpus

Patiess kristietis vienmēr ir gatavs stāties Dieva priekšā. Jo, ja vien viņš cīnās par to, lai dzīvotu kā Kristus cilvēks, viņš ik brīdi ir gatavs pildīt savu pienākumu.

Mierīgu nāves priekšā! – Tādu es vēlos tevi redzēt. – Nevis ar stoisko pagānu mieru, bet gan ar Dieva bērna dedzību, jo viņš zina, ka dzīve pārvēršas, nevis izdziest. – Mirt? … Tas nozīmē dzīvot!

Viņš bija jurisprudences un filozofijas doktors, viņš gatavojās ieņemt amatu katedrā Madrides Universitātē. Divas spožas studiju programmas, kas pabeigtas ar izcilību. Saņēmu no viņa ziņu: viņš bija slims un vēlējās, lai viņu apmeklēju. Es ierados pansijā, kur šis cilvēks dzīvoja. – „Tēvs, es mirstu,“ bija viņa sveiciens. Ar mīlestību viņu iedrošināju. Viņš vēlējās veikt vispārīgo grēksūdzi. Un tajā naktī nomira.

Kāds arhitekts un kāds ārsts man palīdzēja viņu apmazgāt. – Un, redzot šo jauno miesu, kas ātri vien sāks trūdēt… mēs visi trīs bijām vienisprātis, ka divas studiju programmas universitātē nav neko vērtas, salīdzinot ar to galīgo laba kristieša studiju programmu, kuru viņš bija tikko pabeidzis.

Visu var atrisināt, izņemot nāvi… Un nāve atrisina visu.

Nāve nepielūdzami pienāk. Cik liela tukšība tāpēc ir koncentrēšanās uz šīszemes dzīves eksistenci! Paskaties, kā tā sāp tik daudzām un daudziem! Vieniem tāpēc, ka dzīve beidzas, ir sāpīgi to atstāt, otrus dzīve garlaiko ar to, ka nebeidzas… Nekādā gadījumā nedrīkstam attaisnot kļūdaino ideju, ka mūsu ceļojums virs šīs zemes pats par sevi ir mērķis. Ir jāiziet no šīs loģikas un jānoenkurojas citā – mūžīgajā. Nepieciešamas totālas izmaiņas, jāiztukšo sevi no sevis, no egocentrisma un saviem uzskatiem, kas ir novecojuši, lai atdzimtu Kristū, kas ir mūžīgs.

Kad domā par nāvi, nebaidies, par spīti taviem grēkiem… Jo Viņš jau zina, ka tu Viņu mīli… un no kāda materiāla esi veidots.

– Ja tu Viņu meklēsi, Viņš tevi uzņems kā pazudušo dēlu. Taču tev Viņš ir jāmeklē!

Non habemus hic manentem civitatem – še mums nav paliekamas mājvietas. – Un, lai mēs to neaizmirstu, reizēm šī patiesība parādās visā savā skarbumā nāves stundā: nesaprašana, vajāšana, nicinājums… – Un vienmēr vientulība, jo, kaut arī mūs ieskauj mīlestība, katrs cilvēks nomirst viens pats.

– Atraisīsim reiz visus trošu galus! Nemitīgi gatavosimies šai pārejai, kas mūs aizvedīs Vissvētākās Trīsvienības mūžīgajā klātbūtnē.

Laiks ir mūsu dārgums, „nauda“, par ko nopirkt mūžību.

Tu sevi mierināji ar domu, ka dzīvot nozīmē tērēt sevi un ka dzīvi nepieciešams sadedzināt, kalpojot Dievam. – Tādējādi, pilnīgi iztērējoties Viņa dēļ, nāve pienāks kā atbrīvošana, nesot sev līdzi piederību Dzīvībai.

Kāds draugs priesteris strādāja, domājot par Dievu, un, pieķēries Dieva tēvišķajai rokai, viņš arī citiem palīdzēja pieņemt šīs galvenās idejas. Tāpēc viņš sev varēja sacīt: „Kad nomirsi, viss joprojām būs labi, jo par visu turpinās rūpēties Viņš.“

Netaisi no nāves traģēdiju! Jo tā tāda nav. Tikai bērniem, kas savus vecākus nemīl, tikšanās ar tiem var nesagādāt nekādu prieku.

Viss, kas rodams šeit, virs zemes, ir tikai sauja pīšļu. Padomā par miljoniem „nozīmīgu“ un „nesen dzīvojušu“ cilvēku, kuri nomira un par kuriem neviens neatceras.

Lūk, kāda bijusi lielā kristīgā revolūcija: pārvērst sāpes par auglīgām ciešanām, padarīt ļaunu par labu. Mēs esam atņēmuši velnam šo ieroci… un ar to iekarosim mūžību.

Tiesa izrādīsies barga tiem, kas, perfekti zinādami ceļu un to mācīdami un pieprasīdami no citiem, paši nebūs pa to gājuši.

– Dievs viņus tiesās un sodīs ar viņu pašu vārdiem.

Šķīstītava ir Dieva žēlsirdība, lai iztīrītu trūkumus tiem, kas vēlas līdzināties Viņam.

Tikai elle ir sods par grēku. Nāve un tiesa ir vienīgi sekas, no kurām nebīstas tie, kas dzīvo Dieva žēlastībā.

Ja kādu reizi tevi dara nemierīgu doma par mūsu māsu nāvi (jo redzi savu niecību!), saņem dūšu un apdomā: kādas būs Debesis, kas mūs gaida, kad viss skaistums un varenība, visa laime un Dieva bezgalīgā mīlestība piepildīs nabaga māla trauku, kas ir cilvēciskā būtne, un viņu piesātinās mūžīgi, ar vienmēr jaunu laimi?

Sastopoties ar šīs dzīves rūgto netaisnību, taisnīga dvēsele tik ļoti līksmojas, domājot par sava mūžīgā Dieva mūžīgo taisnību!

– Un, iepazīstot pašas postu, viņa nereti pār lūpām ļauj izlauzties Pāvila saucienam, ko pavada dedzīgas ilgas: „Non vivo ego – vairs nedzīvoju es!“ Tas ir Kristus, kas manī dzīvo un dzīvos mūžīgi!

Cik laimīgs var nomirt cilvēks, kas varonīgi dzīvojis katru savas dzīves minūti! – Es tev to varu apliecināt, jo esmu bijis liecinieks priekam, ko izjūt tie, kas ar rāmu nepacietību gadu gadiem gatavojušies šim tikšanās brīdim.

Lūdz, lai neviens no mums nepieviļ Kungu.

– Tas nebūs grūti, ja vien nerīkosimies vientiesīgi. Mūsu Tēvs mums palīdz it visā: pat tajā, ka Viņš šo trimdu pasaulē ir darījis par pagaidu stāvokli.

Doma par nāvi tev palīdzēs izkopt tuvākmīlestības tikumu, jo varbūt šis konkrētais kopdzīves brīdis ir pēdējais, kad tu būsi kopā ar to vai citu cilvēku… Viņi, tu vai es varam zust jebkurā brīdī.

Kāda dvēsele, kas alka pēc Dieva, sacīja: „Par laimi, mēs, cilvēki, neesam mūžīgi!“

Manī raisīja pārdomas ziņa par to, ka ik gadus nomirst piecdesmit viens miljons cilvēku, bet minūtē – deviņdesmit septiņi cilvēki. Jau Mācītājs sacīja, ka zvejnieks izmet savus tīklus, bet Debesu valstība ir pielīdzināma traļa tīklam… Un no tā tiks izlasīti krietnie, bet ļaunie, tie, kas neatbilst prasībām, tiks izmesti uz mūžīgiem laikiem! Gadā nomirst piecdesmit viens miljons cilvēku un minūtē deviņdesmit septiņi. Pasaki to citiem arī.

Mūsu Māte tika paaugstināta Debesīs ar miesu un dvēseli. Atkārto viņai, ka, būdami bērni, mēs nevēlamies no viņas šķirties… Viņa tevi uzklausīs!