Mēle

Valodu dāvana, spēja nodot tālāk zināšanas par Dievu: tas ir neaizstājams instruments tam, kuram jābūt par apustuli. – Tāpēc ik dienas es lūdzu Dievu, mūsu Kungu, lai Viņš piešķir šo dāvanu ikvienai un ikvienam no saviem bērniem.

Iemācies pateikt „nē“, bez vajadzības neievainojot savu sarunas biedru un neķeroties pie strupas noraidīšanas, kas plosa tuvākmīlestību.

– Atceries, ka tu vienmēr esi Dieva priekšā!

Tev ir apnicis, ka es aizvien vienādi uzstāju uz vienām un tām pašām būtiskajām lietām? Ka neņemu vērā modes tendences? – Paklau, gadsimtiem ilgi taisni definē vienā un tajā pašā veidā, jo šāds veids ir visskaidrākais un visīsākais. Cita definīcija būtu neskaidrāka un sarežģītāka.

Iemācies runāt sirsnīgi par visu un par visiem, it īpaši par tiem, kas strādā Dieva godam.

Un, kad tas nav iespējams, – klusē! Arī bez aplinkiem izteikti vai pārāk brīvi komentāri var būt uz robežas ar mēlnesību vai neslavas celšanu.

Kāds jauneklis tūdaļ pēc tam, kad bija vēl ciešāk sevi veltījis Dievam, sacīja: „Tagad man trūkst tikai tā, ka es mazāk runātu, apmeklētu slimos un gulētu uz zemes.“

– Attiecini šo liecību uz sevi!

Par Kristus priesteriem jārunā, tikai lai viņus slavētu!

– Es no visas sirds ilgojos, kaut mēs un mani brāļi to ņemtu vērā savā ikdienas uzvedībā.

Meliem ir daudzas sejas: neuzticēšanās, intrigas, kurnēšana… – Taču tie vienmēr ir gļēvuļu ierocis.

Nedrīkst būt tā, ka tu ļauj, lai tevi iespaido pirmā vai pēdējā saruna! Klausies ar cieņu, ar interesi. Uzticies cilvēkiem… Taču izsijā savu viedokli Dieva klātbūtnē.

Viņi baumo. Un pēc tam paši parūpējas par to, lai kāds nekavējoties ierastos un tev pastāstītu, ka „runā“… – Zemiski? – Bez šaubām. Taču nezaudē mieru, jo viņu mēles nespēs tev nodarīt nekādu ļaunumu, ja strādāsi godprātīgi… – Padomā, cik viņi ir dumji, cik netaktiski, cik nelojāli attiecībā pret saviem brāļiem… taču it īpaši pret Dievu! Un tu pats neļaujies mēlnesībai, sevi attaisnojot ar pārprastām tiesībām uz aizstāvību. Ja tev jārunā, tad izmanto brālīgo aizrādījumu, kā iesaka Evaņģēlijs.

Neraizējies par šīm pretrunām, šīm baumām. Mēs, protams, strādājam dievišķu darbu, taču esam cilvēki… Un ir loģiski, ja ejot liekam celties ceļa putekļiem. To, kas tev traucē un kas tevi ievaino… izmanto savas dvēseles šķīstīšanai un, ja nepieciešams, tam, lai tu labotos.

Aprunāt, tā tiek sacīts, esot ļoti cilvēciski. – Es atbildēju, ka mums ir jādzīvo dievišķā veidā. Ļauns vai vieglprātīgs vārds, ko izsaka viens vienīgs cilvēks, var būt par pamatu veselas sabiedrības viedoklim, kas vēlāk izveidojas, vai pat kļūt par paradumu sacīt sliktu par kādu… Vēlāk šī mēlnesība paceļas no lejas, sasniedz augstumus un, iespējams, kondensējas melnos mākoņos.

– Taču, ja vajātais ir Dieva cilvēks, mākoņi pārvēršas auglīgā lietū, lai notiek, kas notikdams, un Kungs parūpējas par to, lai šis cilvēks tiktu paaugstināts tajā, kur citi viņu bija cerējuši pazemot vai nomelnot.

Tu nevēlējies tam ticēt, bet tev tomēr nācās pa-skatīties patiesībai acīs, izbaudīt to uz savas ādas: apgalvojumus, kurus tu visā vienkāršībā biji izsacījis saskaņā ar patiesi katoliskiem uzskatiem, ticības ienaidnieki ar ļaunu nolūku bija sagrozījuši. Tā tas ir: mums jābūt „bez viltus kā baložiem… un gudriem kā čūskām“. Nerunā nedz nelaikā, nedz nevietā.

Tāpēc, ka tu neproti vai nevēlies atdarināt šī cilvēka cildeno rīcību, tava slepenā skaudība tevi mudina padarīt viņu smieklīgu.

Aprunāšana ir skaudības meita, un skaudība ir neauglīgo patvērums. Tāpēc, saskaroties ar šādu neauglību, pārbaudi savus nolūkus: ja tu strādā un tevi netraucē tas, ka arī citi strādā un ievāc augļus, tad šī neauglība ir tikai šķietama, arī tu ievāksi ražu savā laikā.

Varētu domāt, ka ir tādi cilvēki, kas uzskata sevi par dīkdieņiem, ja nenodara citiem kaitējumu vai viņus nemērdē.

Reizēm es domāju, ka kurnētāji ir kā mazi apsēstie… – Jo ļaunais gars vienmēr par sevi liek manīt kritikā, kas vērsta pret Dievu vai Dieva sekotājiem.

„Kādas muļķības!“ tu ar nicinājumu nokomentē.

– Bet vai tu maz zini, par ko ir runa? Nē? – Tad kāpēc tu izsakies par to, kas tev nav zināms?

Runātājam atbildi: es to pastāstīšu vai pārrunāšu ar iesaistīto personu.

Kāds mūsdienu autors rakstīja: „Baumošana vienmēr ir necilvēcīga, tā liecina par viduvējību; tā ir nepieklājības pazīme; tā norāda uz izsmalcinātu jūtu trūkumu; tā ir kristieša necienīga.“

Vienmēr izvairies no žēlošanās, kritikas, kurnēšanas… Par katru cenu izvairies no visa tā, kas var radīt nesaskaņas starp cilvēkiem.

Tu, kas esi iecelts ļoti augstā amatā, neesi neapdomīgs un neuztver kā piekrišanas zīmi, ja tie, kas tevī klausās, klusē. Padomā par to, ka tu viņiem nemaz neļauj izteikt savus priekšlikumus un jūties aizvainots, ja viņi uzdrīkstas tevi ar šiem priekšlikumiem iepazīstināt. – Tev jālabojas!

Tavai attieksmei pret nomelnošanu ir jābūt šādai: pirmkārt, piedot, jau pašā pirmajā brīdī un no sirds dziļumiem. – Pēc tam mīlēt: lai tev negadās bilst neviena paša vārda, kurā trūktu tuvākmīlestības; vienmēr atbildi ar mīlestību!

– Taču, ja uzbrūk tavai Mātei Baznīcai, drosmīgi to aizstāvi. Mierīgi, taču ar nepiekāpības pilnu viengabalainību nepieļauj, ka to aptraipa vai liek kavēkļus ceļā, pa kuru jādodas dvēselēm, kas vēlas piedot un atbildēt ar mīlestību, lai arī tās pacieš personiskus apvainojumus.

Kāds no aprunāšanas paguris cilvēks atzīmēja, ka pašam mazākajam ciemam būtu jābūt kā galvaspilsētai.

Šis nabaga vīrs nezināja, ka tur notiek tas pats.

Aiz mīlestības pret Dievu un pret tuvāko neiekrīti tik laucinieciskā… un nekristīgā trūkumā.

Par pirmajiem Kristus sekotājiem sacīja: paskatieties, kā viņi cits citu mīl! Vai to pašu jebkurā brīdī var pateikt par tevi, par mani?

Apustuliskā darba kritika mēdz būt divējāda: vieni to attēlo kā kaut ko neaptverami sarežģītu…, bet citi to uzskata par ērtu un vieglu uzdevumu. Būtībā šis „objektīvais vērtējums“ nav nekas cits kā ļoti šaurs skatījums ar labu devu pļāpīga slinkuma. – Neļaujies dusmām, bet pajautā viņiem: un jūs paši, ar ko nodarbojaties jūs?

Izjust simpātijas pret tavas ticības baušļiem? Varbūt tas viņiem ir par daudz prasīts, taču noteikti tev ir jāuzstāj uz cieņu.

Tie, kas tev stāstīja ļaunu par kādu uzticamu Dieva draugu, ir tie paši, kas aprunās tevi, kad izlemsi rīkoties krietnāk.

Ir tādi komentāri, kas var ievainot vienīgi tos, kuri jūt, ka viņus tas aizskar. Tāpēc tie, kas ar visu savu prātu un visu savu sirdi seko Kungam, uzskata kritiku par šķīstīšanu un par pamudinājumu pielikt soli.

Vissvētākā Trīsvienība vainagoja mūsu Māti.

– Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars mums liks atskaitīties par katru lieku vārdu. Vēl viens iemesls, kāpēc mums jālūdz Jaunavai Marijai, lai viņa mums iemāca runāt, apzinoties, ka vienmēr esam Kunga klātbūtnē.

Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Šī nodaļa citā valodā