Josemaría Escrivá Obras
52

Virs zemes neviens nav laimīgs, kamēr neizlemj tāds nebūt. Lūk, kāds ir ceļš: sāpes (kristiešu valodā!) nozīmē krustu; Dieva gribu, mīlestību; un laimi šeit, lejā, un vēlāk, mūžībā.


53

Servite Domino in laetitia! Kalpošu Kungam ar prieku! Ar prieku, kas būs manas Ticības, Mīlestības un Cerības auglis. Tam jābūt nemitīgam, jo, kā apliecina apustulis: Dominus prope est! … – Kungs mani pavada tuvu klāt. Tātad es staigāšu kopā ar Viņu drošībā, jo Kungs ir mans Tēvs… Un ar Viņa palīdzību izpildīšu Viņa mīļo gribu, kaut arī man tas nenāktos viegli.


54

Viens padoms, ko jums esmu atkārtojis līdz apnikumam: esiet priecīgi, vienmēr priecīgi. – Lai noskumuši ir tie, kas sevi neuzskata par Dieva bērniem!


55

Es nopūlos vaiga sviedros, lai maniem mazajiem brāļiem iet būtu viegli, staigājot „pa mīkstu paklāju”, kā jūs mums sakāt. Ir tik liels prieks uzņemties šāda veida „grūtības”!


56

Kāds ticības cilvēks man rakstīja: „Kad vajadzības spiests cilvēks ir viens pats, tad var pilnībā izjust brāļu palīdzību. Kad apdomāju, ka tagad man viss ir jāpanes „vienam”, bieži vien domāju, ka es nespētu saglabāt to optimismu, kas mani piepilda, ja nebūtu šī „kopība, ko veidojam no attāluma,” – svētīgā Svēto Sadraudzība!”


57

Neaizmirsti, ka reizēm sev blakus ir nepieciešamas smaidošas sejas.


58

„Jūs visi esat tik priecīgi, un tas ir pilnīgi negaidīti,” tādu komentāru es dzirdēju. Kristus ienaidnieku dēmoniskā cenšanās ir jau sena, viņi nebeidz kurnēt, ka Dievam veltītie cilvēki staigā „drūmi”. Un par nožēlu jāatzīst – daži no tiem, kas vēlas būt „krietni”, viņiem piebalso ar saviem „skumjajiem tikumiem”.

Kungs, mēs Tev pateicamies, ka Tu esi izvēlējies mūsu dzīvi, kas ir neaprakstāmi priecīga, lai dzēstu šo nepatieso karikatūru.

Tev lūdzu arī, lai mēs to neaizmirstam.


59

Lai neviens neredz ne skumjas, ne sāpes tavā sejā, kad tu pasaules vidē izplati sava upura smaržu. Dieva bērniem vienmēr ir jābūt miera un prieka sējējiem.


60

Dieva vīrieša priekam, Dieva sievietes priekam ir jābūt pāri plūstošam: mierīgam, lipīgam, ar āķi… Īsāk sakot, tam ir jābūt tik pārdabiskam, tik lipīgam un tik dabiskam, ka tas aizrautu arī citus doties līdzi pa kristīgajiem ceļiem.


61

„Vai tu esi laimīgs?” – Jautājums man lika aizdomāties.

– Vēl nav izgudroti vārdi, lai izteiktu visu to, ko sirdī un gribā jūt cilvēks, kas zina, ka ir Dieva bērns.


62

Ziemassvētki. Tu man raksti: „Sekojot Marijas un Jāzepa svētajai gaidīšanai, arī es ar nepacietību gaidu Bērnu. Cik laimīgs es būšu Betlēmē! Nojaušu, ka mani piepildīs bezgalīgs prieks. Ak, un kopā ar Viņu arī es vēlos piedzimt no jauna…”

– Kaut šī tava vēlēšanās piepildītos!


63

Godīga apņemšanās: darīt patīkamu un vieglu ceļu citiem, jo dzīvē jau tā pietiek rūgtuma.


64

Cik brīnišķīgi ir pievērst ticībai neticīgos un iegūt dvēseles! …

– Tomēr tikpat un vēl vairāk Dievam patīkami ir panākt, ka dvēseles neiet pazušanā.


65

Atkal ļaujies saviem vecajiem gājieniem! … Un pēc tam, kad atgriezies, jūti maz prieka, jo tev trūkst pazemības. Varētu domāt, ka tu ietiepīgi nevēlies atzīt līdzības par pazudušo dēlu otro daļu un joprojām esi pieķēries nožēlojamai sēnalu laimei. Tavs vājums tevi ievainoja lepnības dēļ, un tu neizšķiries lūgt piedošanu un neuzskati, ka tad, ja pazemosies, tevi sagaida Dievs Tēvs, kurš tevi līksmi uzņems un rīkos svētkus par godu tam, ka tu atgriezies un sāc visu no jauna.


66

Taisnība, ka neesam neko vērti, neesam nekas, neko nespējam un mums nekā nav. Un vienlaikus ikdienas dzīves mutulī netrūkst šķēršļu un kārdinājumu… Taču tavu brāļu „prieks” kliedēs visas grūtības, tikko tiksieties, jo tu redzēsi, ka viņu stingrais pamats ir Viņš: „quia Tu es Deus fortitudo mea” – jo Tu esi Kungs, mans stiprums.


67

Atkārtojās tas pats, kas aprakstīts līdzībā ar lūgtajiem viesiem. Vieniem – bail, otri – aizņemti, diezgan daudz… pasaciņu un dumju aizbildinājumu. Viņi pretojas. Tā viņiem iet. Viņi jūt apnikumu, dzīvē valda pilnīgs apjukums, vairs neko negribas, tie ir garlaikoti un sarūgtināti. Cik gan viegli būtu pieņemt katra brīža dievišķo aicinājumu un dzīvot priecīgi un laimīgi!


68

Ir ļoti ērti pateikt – es nederu, man nesanāk, mums nesanāk, kā vajag. – Neskaitot to, ka tā nav taisnība, šāds pesimisms sakņojas lielā slinkumā… Ir lietas, ko tu paveic labi, un tādas, ko paveic slikti. Priecājies un piepildi sevi ar cerību par pirmajām.

Un, nenolaižot rokas, ķeries klāt otrajām, lai tās labotu, – un tev izdosies.


69

„Tēvs, es smejos par savu postu, kā jūs man ieteicāt, bet nepiekāpjos tam, un tad es jūtos daudz priecīgāks. Un otrādi, ja muļķības pēc ļaujos skumjām, rezultātā jūtos tā, it kā būtu nogājis no ceļa.”


70

Tu jautāji, vai man ir krusts. Un es tev atbildēju, ka jā, ka mums vienmēr ir krusts. – Taču tas ir godības pilns krusts, dievišķais zīmogs, Dieva bērnu stāvokļa autentiskuma garantija. Tāpēc ar krustu vienmēr dzīvojam laimīgi.


71

Tu jūti vairāk prieka. Taču šoreiz runa ir par nervozu prieku, mazliet nepacietīgu, tādu, ko pavada skaidra sajūta, ka tev kaut kas tiek prasīts kā upuris. Ieklausies manī uzmanīgi: šeit, virs zemes, nav pilnīgas laimes. Tāpēc tagad, nekavējoties, bez vārdiem un neizliekoties par upuri, velti Dievam sevi kā upurdāvanu, dāvājot sevi pilnīgi un absolūti.


72

Tu piedzīvo liela prieka dienas, kad dvēseli ir paplašinājusi saule un krāsas. Un, lai cik dīvaini tas būtu, tava prieka cēloņi ir tie paši, kas citreiz lika zaudēt drosmi. Tas tā ir vienmēr. Viss ir atkarīgs no skatupunkta. – „Laetetur cor quaerentium Dominum!”

Tiem, kas meklē Dievu, sirds vienmēr ir prieka piepildīta.


73

Cik liela atšķirība starp šiem neticīgajiem cilvēkiem, kas ir skumji un neizlēmīgi savas tukšās eksistences dēļ, kā vējrāži pakļauti apstākļu „mainībai”, un mūsu dzīvi, ko pavadām paļāvīgi kā kristieši, – tā ir priecīga, noteikta un stabila, tādēļ ka mēs zinām savu pārdabisko likteni un esam par to pilnīgi pārliecināti!


74

Tu neesi laimīgs tāpēc, ka visu aplūko tā, it kā tu vienmēr būtu centrs, – vai tev sāp vēders, vai esi noguris, vai tev kāds pateica to un šito...

– Vai esi mēģinājis domāt par Viņu un Viņa dēļ par citiem?


75

Miles”, karavīrs, tā apustulis sauc kristieti. Tad nu šajā svētīgajā un kristīgajā miera un mīlestības cīņā par visu dvēseļu laimi Dieva karaspēka rindās ir noguruši, izsalkuši, ievainojumu samalti karavīri, taču… priecīgi: viņi sirdī nes uzvaras drošu gaismu.


76

„Tēvs, es jums sūtu apņemšanos vienmēr smaidīt. Lai sirds ir smaidīga, kaut arī man tajā durtu ar nazi.”

– Šāda apņemšanās man šķiet vietā. Lūdzos, lai tu to spēj izpildīt.


77

Ir brīži, kad tevi nomāc grūtsirdības aizmetņi, kas satriec visus tavus sapņus un ko ar grūtībām spēj uzvarēt, liekot lietā cerības aktus. – Tam nav nozīmes! Tas ir īstais brīdis, lai lūgtu vairāk žēlastības Dievam, – un uz priekšu! Atjauno savu cīņas prieku, kaut arī esi zaudējis vienā kaujā.


78

Pār tevi savilkušies negribēšanas un bezcerības mākoņi. Nolijušas skumju lietusgāzes, un ir skaidra sajūta, ka esi sasaistīts. Un kā pēdējais piliens tevi uzrauga mazdūšība, kas rodas no vairāk vai mazāk objektīvas realitātes: tu cīnies jau tik daudzus gadus… Un joprojām esi tik tālu aizmugurē. Tas viss ir nepieciešams, un Dievs ar to rēķinās. Lai sasniegtu „gaudium cum pace” – patieso mieru un prieku –, mums sava pārliecība par to, ka esam Dieva bērni, – pārliecība, kas mūs pilda ar optimismu, – ir jāpapildina ar sava vājuma atzīšanu.


79

Tu esi palicis jaunāks! Tiešām, tu jūti, ka attiecības ar Dievu īsā laika posmā tevi ir aizvedušas atpakaļ uz vienkāršo un laimīgo jaunības laiku un pat uz to pārliecību un prieku – bez samākslotības – kas raksturīga garīgajai bērnībai… Tu palūkojies sev apkārt un redzi, ka ar citiem notiek tas pats: iet gadi kopš viņu tikšanās ar Kungu, bet līdz ar briedumu nostiprinās neizdzēšama jaunība un prieks. Viņi ne tikai šķiet jauni. Viņi ir jauni un priecīgi!

Šī iekšējās dzīves realitāte pievelk, nostiprina un apbur dvēseles. Pateicies par to katru dienu „ad Deum qui laetificat iuventutem”, Dievam, kas piepilda tavu jaunību ar prieku.


80

Tev netrūkst Dieva žēlastības. Tāpēc, ja tu tai atbildi, vari būt par sevi pārliecināts. Izdošanās ir atkarīga no tevis. Tavs spēks un uzņēmība kopā ar šo žēlastību ir pietiekams iemesls, lai tev sniegtu tādu optimismu, kāds piemīt cilvēkam, kurš ir drošs par uzvaru.


81

Varbūt vakar tu biji viens no tiem cilvēkiem, kas sarūgtināti un vīlušies redz sagrautus savus sapņus un nodotas savas cilvēciskās ilgas. Šodien, kopš Viņš ir ienācis tavā dzīvē – paldies, mans Dievs! –, tu smejies un dziedi, un nes smaidu, Mīlestību un laimi, lai kur tu ietu.


82

Daudzi jūtas nelaimīgi tieši tāpēc, ka viņiem visa kā ir par daudz. – Kristieši, ja viņi patiešām dzīvo kā Dieva bērni, pacietīs neērtības, karstumu, nogurumu, aukstumu… Taču viņiem nekad netrūks prieka, jo to visu – visu! – vai nu pieļauj, vai kārto Viņš, kurš ir patiesās laimes avots.


83

Uzlūkojot cilvēkus, kam nav ticības un cerības, uzlūkojot smadzenes, kas drudžaini darbojas, būdamas uz izmisuma robežas, meklējot dzīvei jēgu, tu atradi mērķi – Viņu!

Un šis atklājums nepārtraukti piešķirs tavai eksistencei jaunu prieku, tas tevi pārveidos un ik dienas rādīs neskaitāmas skaistas lietas, kas tev nebija zināmas un kas atklāj priekpilno vērienu plašajam ceļam, kas tevi ved pie Dieva.


84

Tava laime virs zemes ir identiska tam, kāda ir tava uzticība ticībai, šķīstībai un ceļam, ko Kungs tev nospraudis.


85

Pateicies Dievam, ka esi laimīgs un ka tevī ir dziļš prieks, kam nav nepieciešams izpausties ar ārēju trokšņainību.


86

Ar Dievu, tā es sākumā domāju, katra diena man šķiet arvien pievilcīgāka. Es dzīvoju „pa drusciņai”. Vienu dienu man šķiet lielisks kāds sīkums, otru – atklāju horizontus, ko agrāk nebiju ievērojis… Tādā garā dzīvojot, es nezinu, kas ar laiku notiks. Vēlāk sajutu, kā Viņš mani iedrošina: ar katru dienu tu būsi arvien laimīgāks, jo laidīsies arvien dziļāk un dziļāk tajā dievišķajā piedzīvojumā, lielajā „ķezā”, kurā esmu tevi licis. Un tu pārliecināsies, ka Es tevi neatstāju.


87

Prieks ir veltīšanās auglis. Tas apstiprinās ar katru ūdensrata apgriezienu.


88

Kādu nemainīgu mieru tevī rada tas, ka esi veltījis sevi Dievam! … Un kādas raizes un ilgas tev jāizjūt par to, lai visi kļūtu līdzdalīgi tavā priekā!


89

Viss, kas tev tagad sagādā raizes, ir ietilpināms vienā smaidā, kas iezīmēts Dieva mīlestības dēļ.


90

Optimisms? Vienmēr! Un pat tad, kad šķiet – lietas virzās slikti. Varbūt tieši tas ir īstais brīdis, lai pilnā balsī sāktu dziedāt Gloria, jo tu esi patvēries Viņā un no Viņa vari saņemt tikai labo.


91

Cerēt nenozīmē sākt saskatīt gaismu, bet gan paļauties, kaut aizvērtām acīm, uz to, ka Kungam gaisma pieder pilnībā un ka Viņš dzīvo šajā gaismā. Gaisma ir Viņš pats.


92

Katra kristieša pienākums ir nest mieru un laimi dažādajās šīs pasaules vidēs, tas ir stipruma un prieka krusta karš, kas aizkustina pat noskumušas un samaitātas sirdis un paceļ tās līdz Viņam.


93

Ja tu jau saknē nogriezīsi katru skaudības aizsākumu un no sirds priecāsies par citu panākumiem, tavs prieks nezudīs.


94

Pienāca kāds draugs, sakot: „Man stāstīja, ka tu esot iemīlējies.” – Biju ļoti pārsteigts, un vienīgais, kas man ienāca prātā, bija pajautāt, no kā viņš tādu ziņu dzirdējis. Draugs atzinās, ka to izlasījis manās acīs, kuras mirdzot no prieka.


95

Kāds izskatītos Jēzus priecīgais skatiens! Tāds pats, kāds mirdzēja Viņa Mātes acīs, kad viņa savu prieku nespēja noturēt sevī: – „Magnificat anima mea Dominum!” – un viņas dvēsele pagodināja Kungu, kopš brīža, kad viņa sāka To nest sevī un sev līdzās. Ak, Māte! Lai mūsu prieks ir tāds kā tavējais – par to, ka mēs esam kopā ar Viņu un Viņš – mūsos.


Iepriekšējais Nākamais