Josemaría Escrivá Obras
945

Ja mēs, kristieši, patiešām dzīvotu saskaņā ar savu ticību, tad notiktu visu laiku lielākā revolūcija… Līdzpestīšanas efektivitāte ir atkarīga arī no katra no mums! – Apdomā to!


946

Tu apzināsies savu atbildību, kad sapratīsi, ka Dieva priekšā tev ir vienīgi pienākumi. Un tas ir Viņš, kas piešķirs tev tiesības!


947

Kaut tu iemācītos ik dienas rūpēties par citiem ar tādu devību, ka aizmirstu pat par savu eksistenci!


948

Lūk, doma, kas tev palīdzēs grūtos brīžos: jo uzticīgāks būšu, jo lielāks būs pienesums tam, lai arī citi pieaug šajā tikumā. – Ir tik patīkami just, ka mēs cits citu atbalstām!


949

Nekļūsti par „teorētiķi”! Mūsu dzīvei ir jābūt tai, kas katru dienu grandiozos ideālus pārvērš par varonīgu un auglīgu ikdienas realitāti.


950

Tik tiešām, senais ir pelnījis cieņu un pateicību. Lai mācītos – jā. Lai ņemtu vērā šo pieredzi – arī. Taču nepārspīlēsim. Katrai lietai ir savs laiks. Vai tad mēs tagad valkājam vestes ar izšuvumiem un šauras zīda bikses līdz ceļiem un liekam galvā pūderētas parūkas?


951

Nedusmojies, bieži vien bezatbildīga uzvedība liecina par saprāta vai sagatavotības, nevis par labas gribas trūkumu. No skolotājiem un vadītājiem ir jāpieprasa, lai viņi aizpilda šos robus ar savu pienākumu atbildīgu izpildi.

– Un tev būs jāizdara sirdsapziņas izmeklēšana… ja arī tu esi viens no tiem, kas ieņem šādu amatu.


952

Tu ļoti riskē, ja ļaujies apmierinājumam par to, ka dzīvo – vai domā, ka tev tā jādzīvo, – kā „paklausīgs bērns”, kas dzīvo sakārtotā mājā, nepazīst problēmu un bauda vienīgi laimi. Tā ir Nācaretes mājas karikatūra. Kristus, kas nesa laimi un kārtību, devās dāvāt šos dārgumus visu laiku vīriešiem un sievietēm.


953

Tavas alkas pēc tā, lai visa cilvēce iepazītu Kristu, man šķiet loģiskas. Taču iesāc ar atbildību par to, lai izglābtu dvēseli tiem, kas dzīvo kopā ar tevi, un lai svētdarītu katru savu darba vai studiju biedru… – Tā ir galvenā misija, ko Kungs tev uzticējis.


954

Izturies tā, it kā no tevis un vienīgi no tevis būtu atkarīga gaisotne vidē, kurā tu strādā. Tai jābūt videi, kurā valda strādātgriba, prieks, Dieva klātbūtne un pārdabisks redzējums.

Es nesaprotu tavu gribas trūkumu. Ja sastopies ar grupu mazliet nepatīkamāku darbabiedru – kas varbūt ir tādi kļuvuši, jo esi viņus pametis novārtā, – tu neliecies par viņiem ne zinis, atstum un izvairies no viņiem, un domā, ka viņi ir tikai traucēklis, balasts, kas stājas ceļā taviem apustuliskajiem sapņiem, un ka viņi tevi nesapratīs…

Kā gan lai viņi tevi dzird, ja tu ne tikai viņus nemīli un viņiem nekalpo ar savu lūgšanu un mērdēšanos, bet arī ar viņiem nerunā?

Cik daudz pārsteigumu tevi sagaida dienā, kad izlemsi sazināties ar vienu no viņiem, tad ar vēl vienu un vēl vienu…! Turklāt, ja tu nemainīsies, viņi pamatoti varēs sacīt, norādot uz tevi ar pirkstu: „Hominem non habeo!” Man nav neviena, kas palīdzētu!


955

Paklausies, svētas lietas, kad uz tām svēti skatās un kad tās ik dienas svēti izdzīvo… nepārvēršas par „ikdienišķām lietām”. Viss, ko Jēzus Kristus darīja virs šīs zemes, bija cilvēcisks… un dievišķs!


956

Tu apgalvo, ka nespēj samierināties un dzīvot ar masu ticību. – Tik tiešām, tev ir vajadzīga personiska ticība, ar atbildības apziņu.


957

Vissvētākā Trīsvienība tev piešķir savu žēlastību un gaida, ka tu to atbildīgi izmantosi. Tāda ieguvuma priekšā ir nevietā staigāt ar ērtu, lēnu un slinku attieksmi… jo turklāt tevi gaida dvēseles.


958

Tev, kas esi sastapies ar šo lielo problēmu: ja jautājumu kārtīgi aplūko, tas ir, raugās uz to ar rāmu un atbildīgu, pārdabisku skatījumu, tad risinājums atrodas vienmēr.


959

Ņemot rokās bērnus, mātes – krietnas mātes – raugās, lai pie apģērba nav piespraustas kniepadatas, kas varētu mazos savainot… Kontaktējoties ar dvēselēm, mums ir jāpieliek viss maigums… un visa nepieciešamā enerģija.


960

Custos, quid de nocte! Naktssargs, esi nomodā! Kaut arī tas kļūtu par tavu ieradumu: nedēļas laikā atrast sev sardzes dienu – dienu, kad veltīties vēl vairāk, kad ar mīlošāku uzraudzību izdzīvot ik sīkumu, kad lūgties un mērdēties mazliet vairāk. Skaties: svētā Baznīca ir kā liela armija kaujas gatavībā. Un tu šajā armijā aizsargā „fronti”, kur ir uzbrukumi, cīņas un pretuzbrukumi. Saproti? Šāda nostāja, tev tuvojoties Dievam, tevi pamudinās pārvērst visas tavas dienas par sardzes dienām.


961

Katra „izniekota” aicinājuma vai noraidošas atbildes uz žēlastības nemitīgajiem pamudinājumiem vienā pusē ir jāsaskata Dieva pieļaujošā griba. – Protams. Taču, ja esam vaļsirdīgi, tad varam būt droši, ka tas nav ne atbrīvojums, ne vainu mīkstinošs apstāklis, jo otrā pusē izšķiram dievišķās gribas nepildīšanu. Dievs mūs meklēja sev un nesastapa atbildi.


962

Ja tu patiešām mīlētu savu tēviju – un esmu drošs, ka tu to mīli, – tu, ne mirkli nešaubīdamies, ierakstītu savu vārdu brīvprātīgo sarakstā, lai aizstāvētu dzimteni no tūlītējām briesmām. Briesmu brīžos noderīgi ir visi, es jau tev rakstīju: vīrieši un sievietes, sirmgalvji, pusmūža cilvēki, jaunieši un pat pusaudži. Ārpusē paliek vienīgi invalīdi un bērni. Katru dienu tiek izsludināta vairs ne brīvprātīga pieteikšanās – tas ir par maz –, bet gan vispārēja dvēseļu mobilizācija, lai aizstāvētu Kristus valstību. Un pats Karalis Jēzus ir aicinājis tevi, saukdams vārdā. Viņš lūdz, lai tu cīnies Dieva cīņās, liekot lietā viscildenāko, kas ir tavā dvēselē: tavu sirdi, tavu gribu, tavu prātu, visu tavu būtni.

– Paklausies, ņemot vērā tavas dzīves šķīstību un it īpaši Jaunavas Marijas aizsardzību, miesa nav nekāda problēma. – Vai tu būsi tik gļēvs, ka centīsies tikt vaļā no sava aicinājuma, aizbildinoties, ka tev ir slima sirds, griba vai prāts?

… Vai tu domā attaisnoties un palikt palīgstrādniekos?

– Kungs vēlas no tevis izveidot instrumentu, ko likt pirmajās rindās (un tu jau tāds esi). Un, ja tu no tā novērsīsies, tad nepelnīsi vairāk kā žēlumu, jo būsi nodevējs!


963

Ja laiks būtu vienīgi nauda… tu varbūt varētu to zaudēt. – Bet laiks ir dzīve, un tu nezini, cik daudz tev ir palicis.


964

Kungs Pēterim, kas Viņu bija trīs reizes noliedzis, palīdzēja atgriezties, neizsakot tam nevienu pārmetumu, tikai ar mīlestības skatienu.

– Jēzus mūs uzlūko ar tādām pašām acīm pēc katra mūsu kritiena. Kaut mēs varētu teikt, kā teica Pēteris: „Kungs, Tu visu zini, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” – un mainīt dzīvi.


965

Viņi uzskata, ka tuvākmīlestības vārdā rīkojas smalkjūtīgi un ar sapratni pret tiem, kuri rupji uzbrūk.

– Es lūdzu Dievu, kaut šī smalkjūtība un sapratne nemaskētu… viņu cilvēciskos apsvērumus (viņu ērtību!), lai pieļautu, ka tiek izdarīts ļaunums. Jo tādā gadījumā… viņu smalkjūtība un sapratne būtu tikai līdzzināšana Dieva apvainošanai.


966

Nav pieņemams veicināt vienas dvēseles atgriešanos uz tā rēķina, ka kļūst iespējams novērst no Dieva daudzas citas.


967

Ja kāds piekristu, ka starp avīm tiek audzēti vilki… tad var viegli iedomāties, kāds liktenis skartu viņa avis.


968

Kad autoritāte piešķirta viduvējiem cilvēkiem, tiem, kuru inteliģence ir viduvēja un kristīgais gars tāpat, viņi ap sevi sapulcina nelgas, kuru tukšības viņus pārliecina – nepamatoti! –, ka tie nekad nezaudēs varu. Apdomīgie turpretī ap sevi sapulcina izglītotos, kas sevī apvieno zināšanas ar dzīves skaidrību un pārvērš viņus par vadības cilvēkiem. Apdomīgos nepiemāna viņu pazemība, jo, paaugstinot citus, viņi paši tiek paaugstināti.


969

Nav prātīgi paaugstināt nezināmus cilvēkus līdz svarīgam vadības darbam, lai paskatītos, kas notiks. – It kā kopējo labumu varētu pakļaut tam, kāda loze tiks izvilkta!


970

Tu esi iecelts vadošā amatā un darbojies saskaņā ar to, ko teiks cilvēki? – Vecais sakārni! – Vispirms tev jādomā par to, ko teiks Dievs, un tikai otrajā vietā – bet reizēm nemaz – tev jāapsver tas, ko varētu domāt citi. Kungs saka: „Katru, kas mani atzīs cilvēku priekšā, arī Es atzīšu sava Debesu Tēva priekšā. Un to, kas mani noliegs cilvēku priekšā, arī Es noliegšu sava Debesu Tēva priekšā.”


971

Tu, kas esi atbildīgā amatā, pildot savu uzdevumu, atceries: personiskais iet bojā kopā ar cilvēku, kas sevi padara neaizstājamu.


972

Labas pārvaldes pamatnorma ir sadalīt atbildību, bet tā, lai tas nenozīmē ne ērtību, ne anonimitāti. Uzstāju – sadalīt atbildību: katram pieprasot dot norēķinu par to, kas viņam bija uzticēts, lai varētu „dot norēķinu” Dievam un arī dvēselēm, ja nepieciešams.


973

Risinot jautājumus, centies nekad tā nepārspīlēt ar taisnīgumu, ka tev aizmirstos tuvākmīlestība.


974

Ķēdes izturība tiek mērīta pēc tās visvājākā posma.


975

Ne par vienu no saviem padotajiem nesaki, ka viņš nekam neder.

– Tas, kurš nekam neder, esi tu, jo neproti šo cilvēku nolikt vietā, kur viņš var būt noderīgs.


976

Noraidi alkas pēc pagodinājumiem. Turpretī apdomā, kādi ir instrumenti, pienākumi un efektivitāte. – Tā tu nealksi pēc augstiem amatiem un, ja tie tev tiks doti, tos uzlūkosi pareizi, kā slogu, kas tev uzlikts, lai kalpotu dvēselēm.


977

Krusta izsmiekla stundā Jaunava ir tur, sava Dēla tuvumā, nolēmusi pieņemt to pašu likteni. – Zaudēsim bailes uzvesties kā atbildīgi kristieši, kad tas nav ērti vidē, kurā esam. Viņa mums palīdzēs.


Iepriekšējais Nākamais