Cilvēku zvejnieki

Kamēr runājāmies, apskatījām tā kontinenta valstis. – Tavās acīs iedegās gaisma, tavu dvēseli piepildīja nepacietība, un, domās atrodoties pie turienes tautām, tu man teici: „Vai ir iespējams, ka otrpus šai jūrai Kristus žēlastība nebūtu iedarbīga?“ Pēc tam tu pats atbildēji: „Viņš savā bezgalīgajā žēlastībā vēlas izmantot paklausīgus instrumentus.“

Kādu līdzjūtību tevī raisa šīs dvēseles! … Tu vēlētos viņām izkliegt, ka tās zaudē laiku… Kāpēc viņas ir tik aklas un neredz to, ko tu, nožēlojamais, esi redzējis? Kāpēc lai viņas nedotu priekšroku pašam labākajam?

– Lūdzies, mērdējies un vēlāk – tas ir tavs pienākums! – pamodini katru no tām, izskaidrojot – tieši tāpat, katrai personiski –, ka viņas tāpat kā tu var atrast dievišķo ceļu, nepametot vietu, ko ieņem sabiedrībā.

Tu uzsāki ļoti enerģiski. Taču maz pamazām esi noplacis… Un viss beigsies ar to, ka tu noslēgsies savās nožēlojamajās bruņās, ja turpināsi sašaurināt savu apvārsni.

– Ar katru reizi tev jāpaplašina sava sirds ar apustulāta izsalkumu! Mūs interesē simt dvēseles no simta.

Pateicies Kungam par nemitīgo tēvišķo un mātišķo gādību, ar kādu Viņš pret tevi izturas. Tu, kas vienmēr sapņoji par lieliem piedzīvojumiem, esi iesaistīts brīnišķīgā darbā… kas tevi aizvedīs uz svētumu. Es uzstāju: pateicies par to Dievam ar apustulisku dzīvi.

Kad meties apustulātā, vari būt pārliecināts, ka runa vienmēr ir par to, lai darītu cilvēkus laimīgus, ļoti laimīgus. Patiesība un īsts prieks ir nešķirami.

Dažādu tautu un rasu cilvēki, no dažādām vidēm un profesijām… Stāstot viņiem par Dievu, tu pieskaries sava apustuliskā aicinājuma cilvēciskajai un pārdabiskajai vērtībai. Ir tā, it kā tu no jauna izdzīvotu Kunga mācekļu pirmās sprediķošanas brīnumu visā tā realitātē: svešvalodā teiktie vārdi, kas parāda jaunu ceļu, katra sirdī tiek sadzirdēti viņa paša valodā. Un caur tavu galvu, iegūstot jaunu dzīvību, izskrien aina, kur „partieši, mēdieši un elamīti…“ laimīgi pietuvojušies Dievam.

Ieklausies manī uzmanīgi un atbalso to, ko teikšu, – kristietība ir Mīlestība. Attiecības ar Dievu galvenokārt ir apliecinošs dialogs. Rūpes par citiem – apustulāts – nav kaut kāda luksus prece, nodarbošanās tikai dažiem.

– Tagad, kad tu to zini, lai tevi piepilda prieks, jo tava dzīve ir ieguvusi pilnīgi jaunu jēgu; un esi konsekvents.

Dabiskums, vaļsirdība, prieks: tie ir neaizstājami apustuļa nosacījumi, lai piesaistītu cilvēkus.

Veids, kā Jēzus aicināja pirmos divpadsmit sekotājus, nevarēja būt vienkāršāks: „Nāc un seko man.“ Tev, kas meklē tik daudz attaisnojumu, kāpēc neturpināt veikt šo uzdevumu, atbilst kā cimds rokai atziņa, ka pirmo mācekļu cilvēciskās zināšanas bija ļoti niecīgas, un tomēr – kā viņi satricināja tos, kuri viņus klausījās!

– Neaizmirsti par to! Tas ir Viņš, kas turpina darboties ar mūsu katra starpniecību.

Apustuliskos aicinājumus sūta Dievs. Tomēr tev no savas puses ir jādara viss, kas atkarīgs no tevis: lūgšana, mērdēšanās, mācīšanās vai darbs, draudzība, pārdabiskais redzējums… iekšējā dzīve!

Kad tev stāstu par „draudzības apustulātu“, es ar to domāju „personisku“, upurēties gatavu, patiesu draudzību, aci pret aci, no sirds uz sirdi.

Draudzības un uzticēšanās apustulāta pirmais solis ir sapratne, kalpošana… un svēta nepiekāpība Baznīcas mācības jautājumos.

Tie, kas satikuši Kristu, nevar noslēgties savā vidē. Šāda veida ieraušanās sevī būtu kaut kas ļoti skumjš! Ir pilnībā jāatveras, lai sasniegtu visas dvēseles. Katram ir jārada – un jāpaplašina – to draugu loks, kurus var ietekmēt ar savu profesionālo prestižu, uzvedību, draudzību, raugot, lai Kristus ietekmē dvēseles ar šī profesionālā prestiža, šīs uzvedības, šīs draudzības starpniecību.

Tev jābūt kvēlojošai oglei, kas pieliek uguni it visam. Un tur, kur vide nav spējīga degt, ir jāpaaugstina tās garīgā temperatūra.

– Citādi tu nožēlojami zaudē laiku un liec to zaudēt arī tiem, kas ir ap tevi.

Kad ir dedzība par dvēselēm, vienmēr atrodas labi cilvēki, vienmēr atrodas auglīga zeme. Attaisnojuma nav!

Vari būt drošs – arī tur ir daudz cilvēku, kas var saprast tavu ceļu, dvēseles, kas apzināti vai neapzināti meklē Kristu un Viņu neatrod. Taču „kā lai tie dzirdētu runājam par Viņu, ja neviens tiem nesludina“?

Nestāsti, ka tu kop savu iekšējo dzīvi, ja tev nav intensīva, nerimtīga apustulāta. Kungs, ar kuru tu sarunājies, kā man to apliecini, vēlas, lai visi cilvēki tiek izglābti.

Viņš tev sacīja, ka šis ceļš ir grūts. Un, to izdzirdējis, tu lepni piekriti, atceroties, ka krusts ir patiesā ceļa drošā zīme… Taču tavs draugs uzlūkoja tikai ceļa skarbo pusi, neņemot vērā Jēzus solījumu: „Mans jūgs ir patīkams.“ Atgādini viņam to! Varbūt viņš sevi veltīs, kad to uzzinās.

Viņam nav laika? … Vēl labāk! Kristu interesē tieši tie, kuriem nav laika.

Apdomājot to, ka ir daudz cilvēku, kas neizmanto lielo izdevību un ļauj, ka Jēzus paiet garām, padomā – no kurienes manī radies tik skaidrs, tik providenciāls aicinājums, kas man parādīja ceļu?

– Pārdomā to ik dienas! Apustulim ir jābūt otram Kristum, pašam Kristum.

Neesi pārsteigts un nezaudē drosmi, ja kāds tev pārmet, ka esi viņu nostatījis aci pret aci ar Kristu, nedz arī tad, ja viņš sašutis piebilst: „Vairs nespēju mierīgi dzīvot, kamēr nebūšu pieņēmis lēmumu…“ Aizlūdz par viņu… Ir veltīgi censties tādu cilvēku nomierināt. Varbūt virspusē pacēlies kāds sens nemiers, viņa sirdsapziņas balss.

Vai cilvēki ir sašutuši, kad tu runā par sevis veltīšanu ar tiem, kuri nekad nav domājuši par tādu jautājumu? … – Nu un kas? Tev taču ir apustuļu apustuļa aicinājums.

Tu netiec cilvēkiem klāt, jo runā svešā „valodā“. Iesaku tev būt dabiskam. Ak, šī tava tik mākslotā audzināšana!

Tu vilcinies runāt par Dievu, kristīgu dzīvi, aicinājumu… jo nevēlies sagādāt ciešanas? … Tu aizmirsti, ka tas neesi tu, kas aicina, bet gan Viņš, ego scio quos elegerim, Es labi zinu, kurus esmu izvēlējies. Turklāt man ļoti nepatiktu, ja aiz šīs neīstās cieņas slēptos ērtība vai remdenība. Vai tad vēl joprojām tu dod priekšroku draudzībai ar cilvēku, nevis draudzībai ar Dievu?

Tev bija saruna ar vienu, ar otru un vēl ar to, jo tevi ir pārņēmusi dedzība par dvēselēm. Pirmajam bija bail, otrais pakonsultējās ar kādu „apdomīgo“, kas viņam deva sliktu padomu…

– Neatlaidies, lai nevienam vēlāk nav attaisnojuma, apgalvojot, quia nemo nos conduxit – ka neviens mūs nav aicinājis.

Es saprotu tavu svēto nepacietību, taču vienlaikus atceries, ka dažiem cilvēkiem ir nepieciešams kārtīgi apdomāties, bet otri atbildēs laika gaitā… Gaidi viņus atplestām rokām, papildini savu svēto nepacietību ar pārpilnīgu lūgšanu un mērdēšanos. – Viņi ieradīsies jaunāki un dāsnāki, viņi būs tikuši vaļā no savas viduvējības un būs drosmīgāki. Kā Dievs viņus gaida!

Ticība ir neaizstājams apustulāta nosacījums. Tā bieži atklājas pastāvībā, ar kādu tiek runāts par Dievu, pat ja augļi kavējas ienākties. Ja vien neatlaidīsimies, ja vien uzstāsim ar pārliecību, ka Kungs to vēlas, arī tavā apkārtnē no visām pusēm parādīsies kristīgas revolūcijas zīmes: vieni veltīs sevi, otri sāks uztvert nopietni savu iekšējo dzīvi, vēl citi, paši mīkstmiesīgākie, vismaz būs brīdināti.

Īstas līksmības piepildītas dienas: trīs ir nākuši klāt! Piepildās Jēzus vārdi: „Mans Tēvs tiek pagodināts, ka jūs nesat daudz augļu un esat mani mācekļi.“

Tu man liki pasmaidīt, jo es tevi ļoti labi sapratu, kad tu man teici: mani aizrauj iespēja doties uz citām zemēm, radīt plaisas turienes nocietinātajā vidē, varbūt doties pat ļoti tālu… Vajadzētu noskaidrot, vai uz mēness ir cilvēki.

– Lūdz Kungam, lai Viņš vairo tavu apustulisko dedzību.

Reizēm, saskaroties ar šīm aizmigušajām dvēselēm, rodas neprātīga vēlēšanās kliegt uz viņām, sapurināt tās, likt tām reaģēt, tā ka viņas izietu no šausmīgās miegainības, kurā atrodas. Ir tik skumji redzēt, kā tās iet uz priekšu it kā ar neredzīgā spieķi, nespējot trāpīt uz ceļa!

– Cik ļoti es saprotu Jēzus raudas par Jeruzalemi, kas bija Viņa pilnīgās mīlestības auglis…

Ik dienas padziļini sava kristīgā aicinājuma apustulisko dziļumu. – Lai gan tu, gan es, mēs pasludinātu cilvēku ausīm: pirms divdesmit gadsimtiem Viņš atvēra jaunu sekotāju pieņemšanas punktu, un tas ir atvērts visiem, kuru sirds ir patiesa un kuri spēj mīlēt… Kādu vēl skaidrāku aicinājumu tu vēlies par vārdiem „ignem veni mittere in terram (esmu atnācis uguni nest uz zemi)“ un domu par to pusotru miljardu dvēseļu, kuras joprojām nepazīst Kristu!

Hominem non habeo – man nav neviena, kas man palīdz. Par nelaimi, tā varētu apgalvot daudzi garā slimi un paralizēti, kuri varētu būt derīgi… kuriem ir jābūt derīgiem. Kungs, kaut es nekad nebūtu vienaldzīgs pret dvēselēm.

Palīdzi man izlūgt jaunus Vasarsvētkus, lai zemi no jauna pārņem uguns.

„Kas vēlas man sekot, bet neaizliedz savu tēvu un savu māti, savu sievu un savus bērnus, savus brāļus un savas māsas, un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt mans māceklis.“ Katru reizi redzu arvien skaidrāk, ka asins saites, ja vien tās neiet caur Tavu vislaipno Sirdi, vieniem ir nemitīga krusta iemesls, otriem avots tiešākiem vai netiešākiem kārdinājumiem pret pastāvību, citiem – absolūtas neefektivitātes cēlonis, bet visiem – balasts, kas ir pretrunā ar pilnīgu veltīšanos.

Lemeši, kas šķeļ un atver vagu, neredz ne sēklu, ne augļus.

Kopš esi pieņēmis lēmumu, ik dienas tu atklāj ko jaunu. Atceries, vēl nesen tu aizvien sev jautāji: „Bet kā gan es to paveikšu?“ … , lai turpinātu dzīvot savās šaubās un vilšanās izjūtā… Tagad tu aizvien rodi tiešu, saprātīgu un skaidru atbildi. Un, dzirdot, ko atbild uz taviem reizēm bērnišķīgajiem jautājumiem, tev ienāk prātā: „Tā droši vien izturējās Jēzus pret pirmajiem divpadsmit mācekļiem.“

Aicinājumus, Kungs, vairāk aicinājumu! Man nav svarīgi, vai sēju es vai kāds cits. Tas biji Tu, Kungs, kas sēji ar mūsu rokām! Zinu tikai to, ka Tu mums esi apsolījis – gatavi augļi ienāksies et fructus vester maneat!, jūsu augļi pastāvēs.

Esi tiešs. Ja tev apgalvo, ka grasies kādu „nozvejot“, tad atbildi, ka jā, ka tu to vēlies… Taču lai viņi paliek mierā!, jo, ja šiem cilvēkiem nav aicinājuma, ja Viņš tos neaicina, tie nenāks, bet, ja aicinājums ir, – kauns palikt kā Evaņģēlija bagātajam jauneklim, vienam un bēdīgam.

Tavs apustuļa uzdevums ir liels un skaists. Tu esi punktā, kur savienojas žēlastība ar dvēseļu brīvību, un tu esi klātesošs pašā svinīgākajā brīdī dažu cilvēku dzīvē – kad notiek viņu satikšanās ar Kristu.

Tā vien šķiet, ka jūs būtu atlasīti pa vienam vien…, viņš teica.

– Tā jau arī ir!

Tici man, tev ir nepieciešama laba sagatavošanās, lai sastaptos aci pret aci ar to cilvēku lavīnu, kas gāzīsies pār mums ar precīzu un prasīgu jautājumu: „Labi, kas mums jādara?“

Efektīva recepte tavam apustuliskajam garam – konkrēti plāni. Nevis no sestdienas uz sestdienu, bet gan no šodienas līdz rītdienai un no tagad līdz vēlāk.

Kristus daudz gaida no tavām pūlēm. Taču tev ir jāiet meklēt dvēseles, kā Labais Gans devās meklēt simto avi – negaidot, kad tevi pasauks. Vēlāk izmanto savus draugus, lai darītu labu citiem. – Pasaki katram no viņiem, ka neviens nevar justies mierīgs ar tādu garīgo dzīvi, kura neiet pāri malām apustuliskā dedzībā pēc tam, kad ir cilvēku piepildījusi.

Nav pieņemams, ka tu zaudē laiku ar „savām muļķībām“, kad ir tik daudz dvēseļu, kas tevi gaida.

Baznīcas mācības apustulāts. Tāds vienmēr būs tavs apustulāts.

Lūk, Vasarsvētku brīnums: visi dzīves ceļi ir svētdarīti; un nekad to nevar tulkot kā monopolu vai kā viena ceļa izcelšanu uz citu rēķina. Vasarsvētki ir bezgala daudz valodu, metožu un veidu, kā tikties ar Dievu, nevis varmācīga vienveidība.

Tu man rakstīji: mūsu grupai pievienojās jauneklis, kas devās uz ziemeļiem. Viņš bija ogļracis. Viņš labi dziedāja un papildināja mūsu kori. Es par viņu aizlūdzu, pirms viņš atbrauca līdz savai stacijai. Atvadoties viņš sacīja: „Kā man gribētos turpināt ceļot ar jums!“

– Es uzreiz atcerējos par mane nobiscum, paliec ar mums, Kungs! Un es Viņam ar ticību no jauna lūdzu, lai it visi „redz Viņu“ katrā no mums, „Viņa ceļabiedriem“.

Pa „taisnīgo dusmu“ taku ir aizgājušas un turpina iet masas.

Tas sāp… Taču cik sarūgtinātus cilvēkus mēs esam radījuši starp tiem, kam ir garīgas vai materiālas vajadzības! Kristus no jauna ir jāliek starp nabadzīgajiem un pazemīgajiem, jo tieši starp viņiem Kristum visvairāk patīk būt.

Skolotāj, tev no sirds jāvēlas īsā laikā likt saviem skolēniem saprast to, ko tev nācās apgūt garas studiju stundas, lai tu to redzētu skaidri.

Vēlēšanās „mācīt“ un „mācīt no visas sirds“ rada skolēnos pateicību, kas veido atbilstošu augsni apustulātam.

Man patīk šāda devīze: „Lai katrs gājējs iet pa savu ceļu,“ – pa to, kuru viņam norādījis Dievs; un lai viņš iet uzticīgi, ar mīlestību, kaut arī tas nākas grūti.

Kāda neparasta gudrība ietverta katrā no Jaunās Derības mācībām! – Mācekļi paliek mierā pēc tam, kad Skolotājs, paceļoties pie Dieva Tēva labās rokas, viņiem ir pateicis: „Ejiet un māciet visas tautas!“ Tomēr viņos joprojām mīt šaubas. Tie nezina, ko darīt un tiekas ar Mariju, Apustuļu Karalieni, lai pēc tam taptu par dedzīgiem tās Patiesības sludinātājiem, kura izglābs pasauli.

Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Šī nodaļa citā valodā