Pilsoniskā stāja

Pasaule mūs gaida. Jā! Ar dedzību mīlam šo pasauli tādēļ, ka Dievs mums to tā ir mācījis: sic Deus dilexit mundum – jo tik ļoti Dievs mīlēja pasauli. Un tādēļ, ka tas ir mūsu cīņas lauks skaistajā mīlestības karā par to, lai visi sasniegtu mieru, ko Kristus ir nācis iedibināt.

Kungs ar smalkjūtīgas mīlestības žestu ir ļāvis, lai mēs šo zemi iekarojam Viņam. Viņš (vienmēr tik pazemīgs!) vēlējās pie tā apstāties – Viņš vienkārši darīja to iespējamu… Un mums Viņš piešķīra vieglāk paveicamo un patīkamāko daļu – darbību un triumfu.

Pasaule… – „Tā ir mūsu joma!“… – Tu to apgalvo, vispirms pacēlis skatienu un galvu uz debesīm, ar pārliecību, kāda piemīt zemkopim, kas kā saimnieks pārstaigā savu labības lauku: Regnare Cristum volumus! – Mēs vēlamies, lai Viņš valda pār šo savu zemi!

„Šis ir cerības laiks, un es pārtieku no šī dārguma. Tie nav tikai vārdi, tēvs,“ tu man saki, „tā ir realitāte.“ Tādā gadījumā… visa pasaule, visas cilvēciskās vērtības, kas tevi saista ar milzīgu spēku, – draudzība, māksla, zinātne, filozofija, teoloģija, sports, daba, kultūra, dvēseles… – tam visam par pamatu liec cerību, Kristus cerību.

Pasaules mainīgais un tīkamais šarms… Tas tevi tik neatlaidīgi pievelk… Ceļmalas puķes, kas tevi saista ar savu krāsu un smaržu,… putni debesīs, visa radība…

– Mans nabaga bērns! Tā tam ir jābūt. Citādi, ja tevi tas neapburtu, kādu upuri tu piedāvātu mūsu Kungam?

Kristieša aicinājums tevi mudina būt Dievā un vienlaikus rūpēties par zemes lietām, lietojot tās objektīvi – tā, kā pienākas, lai atdotu tās atpakaļ Viņam.

Liekas neticami, ka varam būt tik laimīgi šajā pasaulē, kur tik daudzi cilvēki ietiepīgi vēlas būt noskumuši, jo skrien pakaļ savam egoismam, it kā viss beigtos te, virs zemes! Nekļūsti par vienu no viņiem… Labojies ik brīdi!

Pasaule ir auksta, šķiet, tā ir aizmigusi.

Bieži vien no sava skatupunkta tu uz to noraugies ar liesmojošu skatienu. Lai tā pamostas, Kungs!

Apvaldi savu nepacietību, būdams drošs, ka tad, ja pratīsim labi sadedzināt savu dzīvi, mēs pielaidīsim uguni it visos kaktos… un apkārtējā vide mainīsies.

Uzticamība, tā kalpošana Dievam un dvēselēm, ko tev vienmēr lūdzu, nav gaistošs entuziasms, bet gan tāds, ko iegūst uz ielas, raugoties uz to, cik daudz it visur ir darāmā.

Labam Dieva bērnam ir jābūt ļoti cilvēcīgam. Taču ne tik ļoti, lai nolaistos līdz prastumam un sliktai audzināšanai.

Ir grūti kliegt ikviena cilvēka ausī ar darbu, ko paveic klusējot, un ar to, ka rūpīgi izpildām savu pilsoņa pienākumu, lai vēlāk pieprasītu savas tiesības un nodotu tās Baznīcas un sabiedrības rīcībā. Tas ir grūti… taču ļoti efektīvi.

Nav taisnība, ka ir pretruna starp to, ka cilvēks ir labs katolis un kalpo pilsoniskajai sabiedrībai. Tāpat kā nav neviena iemesla, kāpēc būtu jānotiek Baznīcas un valsts sadursmei, ja tiek leģitīmi izmantota vara, kas katrai ir, un ja raugās uz misiju, ko Dievs tām ir uzticējis. Tie, kas apgalvo pretējo, melo – tieši tā, melo! Tie ir tie paši, kas neīstas brīvības vārdā „sirsnīgi“ vēlētos, lai mēs, katoļi, atgrieztos katakombās.

Tavs kristīga pilsoņa pienākums ir dot savu artavu, lai Kristus mīlestība un brīvība būtu visu modernās dzīves izpausmju galvgalī – kultūrā un ekonomikā, darbā un atpūtā, ģimenes dzīvē un sociālā līdzāspastāvēšanā.

Dieva bērns nevar šķirot klases, jo viņu interesē visu cilvēku problēmas… Un viņš cenšas tās atrisināt, liekot lietā mūsu Pestītāja taisnīgumu un mīlestību. Apustulis to jau norādīja, rakstot, ka Kungs neuzlūko personas, un es nevilcinājos to izteikt šādā veidā – ir tikai viena rase, tā ir Dieva bērnu rase!

Pasaulīgie cilvēki nopūlas, lai dvēseles pēc iespējas ātrāk zaudētu Dievu un pēc tam – lai zaudētu pasauli… Viņi nemīl šo mūsu pasauli, viņi to izmanto, sabradājot pārējos!

– Neesi tu arī šīs dubultās krāpšanas upuris!

Ir tādi cilvēki, kas visu savu dienu nodzīvo ar rūgtumu. Viss viņos rada nemieru. Guļot viņus moka fiziska apsēstība: šis bēgšanas mēģinājums, vienīgais, kas mums dots, ilgs tik īsu brītiņu… Viņi pamostas ar naidpilnu un nomācošu domu, ka viņu priekšā jau atkal kārtējā diena. Daudzi ir aizmirsuši, ka Kungs mūs ir licis šajā pasaulē pa ceļam uz mūžīgo laimi, un nepadomā, ka to sasniegt varēs tikai tie, kas virs zemes soļo ar Dieva bērna prieku.

Ar savu kristīga pilsoņa uzvedību parādi cilvēkiem, kāda ir atšķirība starp bēdīgu un priecīgu dzīvošanu, starp justies biklam un justies drosmīgam, starp piesardzīgu, divkosīgu… liekulīgu rīcību un vienkārša, viengabalaina cilvēka rīcību. Vienā vārdā – parādi, kāda atšķirība starp to, kurš ir pasaulīgs, un to, kurš ir Dieva bērns.

Fundamentāla kļūda, no kuras tev jāpiesargās, ir domāt, ka tava laika vai tavas vides cildenie un leģitīmie ieradumi un prasības nevar tik pakārtotas un pielāgotas Jēzus Kristus svētajai morāles doktrīnai. Pievērs uzmanību, ka es precizēju – cildenie un leģitīmie. Pārējiem ieradumiem nav tiesību uz pilsoniskumu.

Nevar atdalīt reliģiju no dzīves ne domās, ne ikdienas realitātē.

No attāluma šķiet, ka debesis un zeme saplūst tur, pie horizonta. Neaizmirsti, ka vieta, kur patiešām satiekas zeme un debesis, ir tava – Dieva bērna – sirds.

Mēs nevaram salikt rokas klēpī, kad, izmantojot smalku vajāšanu, Baznīca tiek nolemta bada nāvei, atstājot to ārpus sabiedriskās jomas un it īpaši aizliedzot tai iejaukties izglītībā, kultūrā, ģimenes dzīvē.

Tās ir Dieva, nevis mūsu tiesības, un Viņš mums, katoļiem, tās ir uzticējis…, lai mēs tās izmantotu!

Daudzas materiālas, tehniskas, ekonomiskas, sociālas, politiskas un kultūras realitātes pārvēršas par milzīgiem šķēršļiem pārdabiskajai dzīvei, ja tās atstāj savā vaļā vai arī uztic to rokām, kam trūkst mūsu ticības gaismas. Tās izveido tādu kā Baznīcai slēgtu un naidīgu cietoksni. Tev, kas esi kristietis – pētnieks, literāts, zinātnieks, politiķis, strādnieks… –, ir pienākums svētdarīt šīs realitātes. Atceries, ka visa pasaule – tā raksta apustulis – vaid kā dzemdību sāpēs, gaidīdama Dieva bērnu atbrīvošanu.

Nemēģini pārvērst pasauli par klosteri, jo tā būtu kārtības izjaukšana… Taču tāpat nepārvērt Baznīcu par šīszemes grupējumu, jo tā būtu nodevība.

Cik skumji, ja cilvēku mentalitāte ir kā Cēzaram, kas nesaprot pārējo pilsoņu brīvību lietās, kuras Dievs ir atstājis cilvēku lemšanai.

„Kurš ir izdomājis to, ka, lai sasniegtu svētumu, ir nepieciešams patverties vai nu cellē, vai vientulībā kalnos?“ pārsteigti jautāja krietns ģimenes tēvs un piebilda: „Tad jau svēti būtu nevis cilvēki, bet gan celle vai kalni. Šķiet, ir aizmirsies, ko Kungs ir īpaši pieteicis mums visiem un katram: esiet svēti kā mans Debesu Tēvs ir svēts.“

– Es viņam vien piebildu: „Kungs ne tikai vēlas, lai mēs būtu svēti, bet turklāt vēl katram no mums piešķir vajadzīgās žēlastības.“

Mīli savu tēviju! Patriotisms ir viens no kristīgajiem tikumiem. Taču, ja patriotisms pārvēršas nacionālismā, kas mudina uzlūkot citas tautas, citas nācijas ar nevērību, nicinājumu, bez kristīgās tuvākmīlestības un taisnīguma, tad tas ir grēks.

Attaisnot noziegumus un neatzīt citu tautu tiesības nav patriotisms…

Apustulis rakstīja arī, ka „nav starpības starp pagānu un jūdu, starp apgraizīto un neapgraizīto, starp barbaru un skitu, starp vergu un brīvo, bet gan Kristus ir viss un visos“. Šie vārdi šodien ir tikpat noderīgi kā iepriekš. Kunga priekšā nav atšķirības pēc tautības, rases, klases, stāvokļa… Katrs no mums ir atdzimis Kristū, lai kļūtu par jaunu radību, Dieva bērnu. Mēs visi esam brāļi, un mums ir jāuzvedas kā tādiem!

Jau pirms daudziem gadiem man kļuva skaidrs kā diena kāds kritērijs, kas vienmēr būs spēkā: sabiedrībai, ņemot vērā to, cik tā ir nošķirta no kristīgās ticības un morāles, ir nepieciešams jauns veids, kā dzīvot un kā izplatīt Evaņģēlija mūžīgo patiesību. Pašā sabiedrības un pasaules epicentrā Dieva bērniem ir jāmirdz ar saviem tikumiem kā gaismekļiem tumsībā, quasi lucernae lucentes in caliginoso loco.

Katoliskās Baznīcas nepārejošā vitalitāte liecina, ka Kristus patiesība un gars neattālinās no laikmeta dažādajām vajadzībām.

Lai sekotu Kristus pēdās, mūsdienu apustulis nenāk, lai kaut ko reformētu vai – vēl mazāk – lai attālinātos no apkārt valdošās vēsturiskās realitātes… Pietiek, ja viņš rīkojas kā pirmie kristieši, dzīvinot apkārtējo vidi.

Tu, kas dzīvo pasaulē un esi viens no pilsoņiem, esi saskarē ar cilvēkiem, kuri apgalvo, ka ir labi vai ka ir slikti… tev ir jājūt nemitīga vēlēšanās dāvāt cilvēkiem prieku, kuru tu baudi, būdams kristietis.

Nāca Cēzara Augusta pavēle, saskaņā ar kuru bija jāpierakstās visiem Izraēlas iedzīvotājiem. Marija un Jāzeps devās uz Betlēmi… – Vai neesi iedomājies, ka Kungs izmantoja konkrētu likuma izpildi, lai īstenotu savu pravietojumu? Mīli un ievēro godīgas līdzāspastāvēšanas normas un nešaubies, ka uzticīga pakļaušanās pienākumam arī būs instruments, ar kura starpniecību citi atklās kristietības godīgumu, kas ir dievišķās mīlestības auglis, un sastaps Dievu.

Šī nodaļa citā valodā