Lojalitāte

Lojalitātes auglis ir pārliecība par to, ka tu ej pa taisnu ceļu, uz kura nav nedz nestabilitātes, nedz satraukumu, un nesatricināma drošība par to, ka eksistē veselais saprāts un laime.

– Pielūko, vai tas katru mirkli piepildās tavā dzīvē.

Tu man atklāji, ka Dievs reizēm tevi piepilda ar gaismu, bet reizēm – nē. Es tev ar noteiktību atgādināju, ka Kungs vienmēr ir bezgalīgi labs. Tāpēc, lai turpinātu iet uz priekšu, tev pietiek ar šiem gaismas pielietajiem laika sprīžiem, kaut gan arī no tiem otrajiem tev ir labums – tie tevi dara uzticīgāku.

Zemes sāls. – Mūsu Kungs sacīja, ka Viņa mācekļi, ieskaitot tevi un mani, ir zemes sāls. Lai imunizētu, novērstu bojāšanos, piešķirtu pasaulei garšu.

Taču tāpat Viņš piebilda: „Quod si sal evanuerit… Ja sāls zaudē savu garšu, to izmetīs un cilvēki to samīs…“

Tagad, saskaroties ar daudziem notikumiem, kas mūs apbēdina, vai sāc aptvert to, ko iepriekš neaptvēri?

Man uzdzen trīsas apustuļa otrās vēstules Timotejam daļa, kur viņš izsaka sāpes par to, ka Dēmass aizbēdzis uz Tesalonīkiem, sekojot pasaules valdzinājumam… Nieku dēļ un bailēs no vajāšanas cilvēks, ko citās vēstulēs Pāvils piemin starp svētajiem, nodeva dievišķo uzdevumu. Man pārskrien šermuļi, kad padomāju, cik esmu niecīgs, un tas mani mudina censties būt uzticīgam Kungam pat lietās, kas var šķist nesvarīgas, jo, ja tās man neļauj vairāk vienoties ar Viņu, es tās negribu!

Attiecībā uz tik daudziem vēsturiskiem brīžiem, kurus velns nepaguris atkārto, man šķita ļoti adekvāts lojalitātes apsvērums, ko tu man atrakstīji: „Visu dienu sirdī, galvā un uz lūpām es nesu vienu šautru lūgšanu: Roma!“

Kas par atklājumu! Lieta, ko pats saprati vien pa pusei, tev kļuva skaidra kā diena, kad tev nācās to izskaidrot citiem. Tev bija jārunā ļoti saudzīgi ar kādu cilvēku, kas bija zaudējis dūšu, jutās neefektīvs un nevēlējās nevienam būt par nastu… Tieši tad tu labāk nekā jebkad saprati, kāpēc es vienmēr runāju par to, ka mums ir jābūt kā ēzelīšiem, kas griež ratu: uzticīgiem, ar milzīgām klapēm uz acīm, lai personiski ne redzētu, ne izbaudītu rezultātus – ziedus, augļus, dārzu pašā plaukumā, tomēr pārliecinātiem par savas uzticības augļiem.

Lojalitāte paģēr izsalkumu pēc izglītošanās, jo patiesās mīlestības mudināts tu nevēlies riskēt un aiz nezināšanas izplatīt vai aizstāvēt kritērijus un nostājas, kas ne tuvu nesaskan ar patiesību.

Tu man raksti: „Es vēlētos, lai mana lojalitāte un neatlaidība būtu tik pamatīgas un mūžīgas un mana kalpošana tik modra un mīlestības pilna, ka Jūs varētu priecāties par mani un es Jums būtu neliels atpūtas brīdis.“

– Un es tev atbildu: „Lai Dievs nostiprina tavu apņemšanos, ka mēs būtu Viņam palīgi un atpūta.“

Taisnība, ka daži cilvēki no sākuma ir entuziasma pārpilni, bet pēc tam aiziet… Neraizējies! Viņi ir kā adata, ko Dievs izmanto, lai ievilktu diegu. Un jā – aizlūdz par viņiem! Jo, iespējams, var panākt, ka viņi turpina mudināt citus.

Tev, šaubīgajam, norakstu fragmentu no kādas vēstules: „Sākot no šī brīža, varbūt es arī turpmāk būšu tikpat nepiemērots instruments kā parasti. Tomēr, par spīti tam, būs mainījusies mana attieksme pret manas dzīves [galveno] problēmu un tās risinājums, jo manī ir spēcīga vēlēšanās pēc neatlaidības… uz visiem laikiem!“

– Nemūžam nešaubies par to, ka Viņš nekad nepieviļ.

Tava dzīve ir kalpošana, taču lai tevī aizvien ir pilnīga lojalitāte, bez nosacījumiem. Tikai tā mēs nesīsim tādus augļus, kādus Kungs no mums gaida.

Ne no askētiskā, ne no juridiskā viedokļa es nekad nepiekritīšu to cilvēku uzskatam, kuri domā un dzīvo tā, it kā kalpot Baznīcai nozīmētu uzkundzēties citiem.

Tev sāp, kad redzi, ka dažiem cilvēkiem piemīt tehniska prasme runāt par Kristus krustu tikai tāpēc, lai kāptu augstāk un sasniegtu amatus… Tie ir tie paši, kas uzskata par netīru visu, ko redz, ja vien tas nesaskan ar viņu viedokli.

– Tas ir vēl viens iemesls, lai tu neatkāptos no savu nodomu godprātības un lūgtu Kungam, lai viņš Tev dod spēku atkārtot: „Non mea voluntas, sed tua fiat! Kungs, lai ar mīlestību es pildu Tavu svēto gribu!“

Ik dienas tev jāaug lojalitātē pret Baznīcu, pāvestu, Svēto Krēslu… Ar mīlestību, kas kļūst arvien… teoloģiskāka!

Tev piemīt lielas alkas mīlēt Baznīcu. Jo lielāku nemieru ceļ tie, kas to kritizē, jo vairāk. – Man tas šķiet ļoti loģiski, jo Baznīca ir tava Māte.

Tie, kas nevēlas saprast, ka ticība pieprasa kalpošanu Baznīcai un dvēselēm, agri vai vēlu apvērš jēdzienus un beidz ar to, ka izmanto gan Baznīcu, gan dvēseles saviem personiskajiem mērķiem.

Kaut tu nekad neiekristu kļūdā, kad Kristus Mistisko Miesu identificē ar kādu noteiktu personisku vai publisku kāda tās locekļa attieksmi. Un kaut tu nekad nedotu iemeslu mazāk izglītotiem cilvēkiem iekrist šādā kļūdā.

– Palūko, cik svarīga ir tava konsekvence, tava lojalitāte!

Es tevi nesaprotu, kad, runājot par morāles un ticības jautājumiem, tu man apgalvo, ka esi neatkarīgs katolis…

– No kā neatkarīgs? Šī neīstā neatkarība nozīmē novirzīšanos no Kristus ceļa.

Nekad nepiekāpies Baznīcas mācības jautājumos. – Radot sakausējumu, zaudētājos paliek cēlākais metāls.

Turklāt šis dārgums nav tavs, un, kā to stāsta Evaņģēlijs, Īpašnieks var prasīt no tevis norēķinu tad, kad tu to vismazāk gaidi.

Es tev piekrītu, ka ir tādi katoļi, kuri citu acīs izskatās praktizējoši un pat dievbijīgi, kuri varbūt pat patiešām ir ticīgi, bet kuri vienlaikus naivi kalpo Baznīcas ienaidniekiem…

– Viņu pašu mājās, patvēries zem kāda nepareizi piemērota jēdziena – ekumenisms, plurālisms, demokrātija –, ir ielavījies ļaunākais ienaidnieks – nezināšana.

Kaut arī tas šķitīs paradokss, tomēr nereti notiek, ka tieši tie, kas sevi sauc par Baznīcas bērniem, ir tie, kas sēj vislielāko apjukumu.

Esi noguris cīnīties. Tev rada riebumu vide, kuru raksturo lojalitātes trūkums… Visi metas virsū guļošajam, lai viņu sabradātu! Es nezinu, par ko tu brīnies. Tas pats notika jau ar Jēzu Kristu, taču Viņš neatkāpās, jo bija nācis tieši tāpēc, lai glābtu slimos un tos, kas Viņu nesaprata.

Nelojālie cilvēki vēlas, lai lojālie nerīkotos!

Bēdz no sektantisma, kas ir pretrunā ar lojālu sadarbību.

Nav iespējams veicināt vienotību, radot jaunas šķelšanās… Un vēl mazāk tas ir iespējams, kad vienotības veicinātāji alkst nonākt pie varas, ieņemot leģitīmas autoritātes vietu.

Tu paliki domīgs, kad dzirdēji mani sakām, ka es vēlos, lai man būtu manas mātes Baznīcas asinis, nevis Aleksandra vai Kārļa Lielā, vai septiņu Grieķijas gudro asinis.

Būt neatlaidīgam nozīmē nepagurt mīlestībā per Ipsum, cum Ipso et in Ipso…, ko patiešām varam interpretēt arī šādi – Viņš ar mani, caur mani un manī!

Arī starp katoļiem var būt tādi, kuriem ir maz kristīgā gara, vai arī tādi, kas rada šādu priekšstatu kādā konkrētā brīdī, kad ar viņiem ir darīšana. Taču, ja tu ieļaunosies, redzot šo realitāti, tad tikai parādīsi, cik maz pazīsti cilvēcisko postu… un pats savu postu. Turklāt nav ne taisnīgi, ne lojāli, izmantojot šo dažu cilvēku vājības, celt neslavu Kristum un Viņa Baznīcai.

Tā ir tiesa, ka mēs, Dieva bērni, nekalpojam Kungam tāpēc, lai mūs redzētu… Tomēr, ja nu kāds mūs ir pamanījis, pret šo faktu mums ir jābūt pilnīgi vienaldzīgiem: turklāt mēs ne-drīkstam mitēties pildīt savus pienākumus, aizbildinoties ar to, ka uz mums skatās!

Ir pagājuši divdesmit gadsimti, taču viena aina atkārtojas no dienas dienā – Skolotāju joprojām tiesā, šausta un sit krustā… Un daudzi katoļi ar savu uzvedību un saviem vārdiem turpina kliegt – šis? Es viņu nepazīstu! Es vēlētos apstaigāt malu malas, lai klusiņām atgādinātu daudziem, ka Dievs ir žēlsirdīgs, taču Viņš ir arī ļoti taisnīgs! Tāpēc Viņš ir skaidri pateicis: „Tāpat arī Es neatzīšu tos, kas mani neatzīs cilvēku priekšā.“

Vienmēr esmu uzskatījis, ka lojalitātes trūkums cilvēcisku viedokļu dēļ ir nemīlestība… un personības trūkums.

Pievērs savas acis Jaunavai un paraugies, kā viņa dzīvo lojalitātes tikumu. Kad Elizabetei viņa ir vajadzīga, Evaņģēlijs apgalvo, ka viņa dodas ceļā cum festinatione, ar priecīgu steigu. Mācies!