Personība

Kungam ir nepieciešamas stipras un drosmīgas dvēseles, kas neslēdz darījumus ar viduvējību un drošā solī iekļūst it visos sabiedrības slāņos.

Iekšējs miers, nosvērtība, nelokāma griba, dziļa ticība un dedzīga dievbijība – lūk, īpašības, kurām noteikti jāpiemīt Dieva bērnam.

Kungs var radīt Ābrahama bērnus pat no akmeņiem… Taču mums jārūpējas par to, lai akmens nebūtu drupens. Cietu laukakmeni, kaut arī tam nav formas, var vieglāk apstrādāt un pārvērst brīnišķīgā stūrakmenī.

Apustulis nedrīkst palikt viduvējas radības līmenī. Dievs viņu aicina rīkoties – būt humānisma nesējam, nodot tālāk mūžīgo novitāti.

– Tāpēc apustuļa dvēselei ir jābūt veidotai ilgi, pacietīgi un varonīgi.

Tu man saki – katru dienu sevī atklāju ko jaunu… Un es tev atbildu – beidzot esi sācis sevi pazīt.

Ja mēs kādu patiešām mīlam… aizvien atrodas jaunas nianses, kas liek mīlēt vēl vairāk.

Būtu nožēlojami, ja kāds, vērojot, kā rīkojas katoļi sabiedriskajā dzīvē, secinātu, ka viņi ir ierāvušies sevī un šķiet kā vientieši. Nedrīkst aizmirst, ka mūsu Mācītājs bija – un ir! – perfectus Homo, pilnīgs cilvēks.

Ja Kungs tev ir dāvājis kādu labu īpašību vai prasmi, tad tas nav tāpēc, lai tu par to tīksminātos vai ar to plātītos, bet gan tāpēc, lai tu to ar mīlestību attīstītu, kalpojot tuvākajam.

– Un kad gan tu atradīsi labāku iespēju kalpot kā tagad, kad dzīvo kopā ar dvēselēm, kam ir tāds pats ideāls kā tev?

Kā lai, esot saistībā ar šīs materializētās, hedonistiskās, neticīgās pasaules spiedienu un ietekmi, pieprasa un pamato savu brīvību nedomāt un nerīkoties „tāpat kā viņi“? …

– Dieva bērnam šī brīvība nav jālūdz, jo Kristus mums to ir izcīnījis vienreiz par visām reizēm, taču Dieva bērnam tā ir jāaizstāv un jāpauž jebkuros apstākļos. Tikai tā „viņi“ sapratīs, ka mūsu brīvību neiekaļ važās apkārtējā vide.

Tavi radinieki, kolēģi un draugi ir ievērojuši izmaiņas un apzinās, ka tas, kas ar tevi notiek, nav kāda īslaicīga pārvērtība, ka tu vairs neesi iepriekšējais.

– Neraizējies, turpini iet uz priekšu! Tevī piepildās vivit vero in me Christus – tagad tas ir Kristus, kas dzīvo tevī.

Augstu vērtē tos, kas prot tev pateikt „nē“. Turklāt palūdz, lai viņi paskaidro sava atteikuma iemeslus, – tā tev būs iespēja mācīties… vai arī viņus pamācīt.

Agrāk tu biji pesimistisks, neizlēmīgs, apātisks. Tagad esi pilnīgi mainījies. Tu jūties drosmīgs, optimistisks, par sevi pārliecināts…, jo beidzot esi izšķīries meklēt savu atbalstu vienīgi Dievā.

Ir skumji, ja cilvēkam, kuram ir lieliski cilvēciskie tikumi, savukārt pilnīgi trūkst pārdabiska redzējuma. Jo tādā gadījumā viņš savus tikumus viegli izmantos tikai tam, lai sasniegtu personiskos mērķus. – Ir par ko padomāt!

Tā kā tu vēlies iemantot katolisku, universālu mentalitāti, pierakstu tev dažas iezīmes, kas tai raksturīgas:

plaši apvāršņi un enerģiska zināšanu padziļināšana attiecībā uz visu to, kas katoliskajā ortodoksijā ir mūžīgi dzīvs;

svētas un veselīgas (nekad ne frivolas) ilgas atjaunot doktrīnas, kas raksturīgas tradicionālajam domāšanas veidam, filozofijai un vēstures interpretācijai…;

rūpīga uzmanība attiecībā pret zinātnes un laikmetīgās domas virzieniem;

pozitīva un atvērta attieksme pret pašreizējām izmaiņām sabiedriskajās struktūrās un dzīves formās.

Tev ir jāiemācās nepiekrist pārējiem, kad tas ir nepieciešams, ar mīlestību un nekļūstot nepatīkamam.

Ar Dieva žēlastību un labu sagatavotību tu vari panākt, ka tevi saprot arī skarbu cilvēku vidē… – Tomēr diez vai viņi tev sekos, ja tev nebūs „mēļu dāvanas“ – ja tu nespēsi nokļūt līdz viņu prāta līmenim un nepieliksi pūles, lai tā notiktu.

Vienmēr un ar visiem esi pieklājīgs. Taču it īpaši ar tiem, kas nāk kā pretinieki, – raugies, lai tu neturi nevienu par ienaidnieku, kad centies viņus izvilkt no viņu kļūdām!

Vai nav tiesa, ka tev bija žēl šī izlutinātā bērna?

Nu tad… neizturies tik labi pret sevi! Vai nesaproti, ka kļūsi mīkstčaulīgs?

Turklāt vai tad tu nezini, ka visskaistāk smaržo meža ziedi – tie, kam jāpacieš gan slikti laika apstākļi, gan sausums?

„Šis te tālu tiks,“ cilvēki saka, un viņa nākotnes atbildība baida. – Neviens no viņa nekad nav pieredzējis nevienu nesavtīgu rīcību, nav dzirdējis nevienu vietā pateiktu frāzi vai lasījis kaut ko auglīgi uzrakstītu. – Šī cilvēka dzīve ir negatīva. – Aizvien viņš rada iespaidu, ka ir dziļu raižu pārņemts, kaut arī ir zināms, ka viņš nekad nav izkopis idejas, par kurām būtu vērts domāt. – Viņa sejai un žestiem piemīt mūļa nopietnība, un tāpēc viņš ir iemantojis apdomīgā slavu…

– „Šis te tālu tiks!“ Taču es sev jautāju, ko gan viņš varēs iemācīt citiem? Kā un ar ko viņiem kalpos, ja mēs viņam nepalīdzēsim mainīties?

Balamute mācīta cilvēka vienkāršību un pazemību uzskata par nezināšanu.

Neesi viens no tiem cilvēkiem, kuri, saņemot kādu rīkojumu, uzreiz domā par to, kā to pārveidot… – Varētu teikt, ka viņiem piemīt pārāk daudz „personības“! Viņi šķeļ vai arī grauj.

Tava pieredze, labā pasaules pazīšana, spēja lasīt starp rindiņām, pārmērīgā apķērība un kritiskā domāšana… Tas viss tavās attiecībās un pienākumos tevi ir aizvedis pārāk tālu, tik ļoti, ka esi kļuvis mazliet cinisks. Viss šis „pārmērīgais reālisms“, kas ir pārdabiskā skatījuma trūkums, ir pārņēmis pat tavu iekšējo dzīvi. – Tā kā tu neesi vienkāršs, tad reizēm kļūsti auksts un nežēlīgs.

Sirds dziļumos tu esi krietns puika, taču sevi uzskati par Makiavelli. – Atceries, ka Debesīs ieiet godīgie un krietnie cilvēki, nevis sīkie, apnicīgie intriganti.

Tavs labais garastāvoklis ir apbrīnojams… Taču uztvert visu, visu… kā joku – ļauj man tev to pateikt – tas nozīmē pamatīgi pārspīlēt. – Patiesībā realitāte ir gluži citāda. Tā kā tev pietrūkst labās gribas, lai uztvertu nopietni to, kas tev jādara, tu sevi attaisno, zobojoties par citiem, kas ir labāki par tevi.

Es nenoliedzu, ka esi apķērīgs. Taču nesakārtotā dedzība tev liek rīkoties kā muļķim.

Kāds tev neizlīdzināts raksturs! – Tava klaviatūra ir salūzusi! Labi skan augstās un zemās notis…, bet ne tās, kuras ir pa vidu, tās, kuras attiecas uz ikdienas dzīvei un kuras parasti dzird pārējie.

Tavai zināšanai. – Kādu neaizmirstamu reizi es vērsos pie cildena, mācīta un stipra cilvēka, sakot, ka, aizstāvot svētu lietu, kuru „labie ļaudis“ apstrīd, viņš liek uz spēles – un var to zaudēt – augstu amatu savā pasaulē. – Balsī, kas bija pilna cilvēciskas un pārdabiskas nopietnības un lika noprast, ka viņš nicina šīs zemes pagodinājumus, šis vīrs man atbildēja: „Uz spēles ir likta mana dvēsele.“

Dimantu slīpē pret dimantu… un dvēseli – pret otru dvēseli.

„Debesīs parādījās liela zīme: saulē tērpta sieviete ar divpadsmit zvaigžņu vainagu galvā, un mēness pie viņas kājām.“ – Gan tu, gan es, gan mēs visi varam būt droši, ka nekas nepilnveido personību tik ļoti kā atbilde žēlastībai.

– Centies atdarināt Vissvētāko Jaunavu, tad tu būsi viengabalains vīrietis, viengabalaina sieviete.

Šī nodaļa citā valodā