Lūgšana

Mums jābūt apzinīgiem pret saviem pienākumiem, bet vai mēs drīkstam pavadīt veselu dienu, neatceroties to, ka mums ir dvēsele? Ikdienas meditācijā ir jādzimst pastāvīgai apņēmībai laboties, lai mēs nenomaldītos no sāktā ceļa.

Tas, kurš pamet lūgšanu, vispirms dzīvo no garīgajām rezervēm, bet pēc tam… no maldiem.

Meditācija. – Noteiktu laiku un noteiktā laikā.

– Ja ne, tā būs piemērošanās tam, kā mums ērtāk. Tas ir mērdēšanās trūkums. Un lūgšana, kuru nepavada mērdēšanās, nav pārāk efektīva.

Tev trūkst iekšējās dzīves, jo savā lūgšanā tu nepievērsies tam, par ko raizējas tavējie, tu nepievērsies prozelītismam; tu nepiepūlies, lai ar skaidru skatienu izdarītu konkrētas apņemšanās un pēc tam tās pildītu; un tev nepiemīt pārdabisks skatījums uz savām studijām, darbu, sarunām, attiecībām ar citiem…

– Kā gan ir ar šo Dieva klātbūtnes apziņu, kas ir tavas lūgšanas auglis un izpausme?

Nē? … Tāpēc, ka tev nebija laika? … Tev ir laiks. Turklāt kādi gan būs tavi darbi, ja tos nebūsi apdomājis Kunga klātbūtnē, lai tos sakārtotu? Ja nesarunāsies ar Dievu, kā gan tu spēsi pilnīgi īstenot dienas darbus? … – Paklau, tas ir tas pats kā sacīt, ka tev pietrūkst laika mācīties, jo esi ļoti aizņemts, vadot lekcijas… Bez mācīšanās nav iespējams novadīt labu nodarbību. Lūgšana ir pirms visa pārējā. Ja tu to apzinies, bet tomēr neliec to lietā, tad nestāsti man, ka tev trūkst laika: tu vienkārši negribi tai veltīt laiku, tas ir tieši tik vienkārši!

Lūgšanu, vairāk lūgšanas! – Tas var izklausīties pēc pretrunas – tagad, eksāmenu un visintensīvākā darba laikā… Tomēr jā – tev tā ir vajadzīga. Un ne tikai pierastā lūgšana, kas ir dievbijības prakse. Tev ir vajadzīga lūgšana arī brīžos, kurus citādi izmantot nevar, – lūgšana starp diviem pienākumiem tā vietā, lai ļautu prātam bezmērķīgi klaiņot. Tas nekas, ja, par spīti saviem centieniem, tu nespēj koncentrēties un sakopot garu. Šāda lūgšana var būt daudz vairāk vērta nekā tā, kurai tu nodevies kapelā, baudot visas ērtības.

Efektīvs ieradums, lai nodrošinātu Dieva klātbūtni, – katras dienas pirmo audienci rezervē Jēzum Kristum.

Lūgšana nav mūku prerogatīva, tā ir to kristiešu, pasaulē dzīvojošo vīriešu un sieviešu, pienākums, kuri apzinās, ka ir Dieva bērni.

Tev, protams, ir jāturpina iet pa savu ceļu: tev ir jābūt darbības cilvēkam…, bet tādam, kura aicinājums ir kontemplatīva dzīve.

Katolis, kas nelūdzas? … Tas pats, kas karavīrs bez ieročiem.

Pateicies Kungam par to neizsakāmo labumu, ko Viņš tev ir dāvājis, liekot saprast, ka „tikai viena lieta ir vajadzīga“. – Un līdzās pateicībai lai nevienu dienu tavā lūgšanā neiztrūkst tie, kas Viņu vēl nepazīst vai vēl nav sapratuši.

Toreiz, kad tevi centās „nozvejot“, tu pie sevis jautāji, kur gan šie cilvēki ņem spēku un uguni, kas iekvēlina it visu. – Tagad, kad pats lūdzies, tu esi sapratis, kas ir šis avots, kas urdz tur, kur ir patiesi Dieva bērni.

Tu nicini meditāciju… Vai tik nav tā, ka tev ir bail, vai nav tā, ka vēlies palikt anonīms un neuzdrošinies runāt ar Kristu aci pret aci?

– Pats redzi, ka ir dažādi veidi, kā „nicināt“ šo līdzekli, pat ja apgalvo, ka tas tiek likts lietā.

Lūgšana ir svētas tuvības un nelokāmu apņemšanos laiks.

Cik saprātīgu lūgumu izteica dvēsele, kas lūdzās šādi: „Kungs, nepamet mani! Vai tad Tu neesi ievērojis, ka ir „kāds cits“, kas man liek sprunguļus riteņos?“

Vai Kungs atkal aizdegs manu dvēseli? … – Tavā galvā un tajā dziļajā spēkā, kas dzimst, ilgojoties pēc kaut kā tāla, un kas, iespējams, ir cerība, mājo pārliecība, ka jā… – Turpretī sirds un griba – no kurām pirmās tev ir par daudz un otrās par maz – to visu iekrāso paralizējošā un stīvā melanholijā, kā saviebšanos, kā rūgtu izsmieklu. Ieklausies Svētā Gara solījumā: „Vēl īsu brīdi, un nāks Tas, kam jānāk, un nekavēsies. Pa to laiku mans taisnīgais no ticības dzīvos.“

Patieso lūgšanu, to, kas indivīdu visā pilnībā uzņem sevī, drīzāk veicina nevis vientulība tuksnesī, bet gan iekšējā sakopotība.

Mēs lūdzāmies vakara lūgšanu, naktij tuvojoties, būdami lauka vidū. Droši vien šis skats varētu šķist mazliet dīvains skatītājam, kurš nezinātu, kas tur notiek, – bariņš cilvēku, kas sasēdušies zemē, klusumā, kuru pārtrauc vien dažu meditācijas punktu lasīšana.

Šī lauka vidū izsacītā lūgšana – kas bija „īpaši intensīva“, lūgšana par visiem, kuri nāca kopā ar mums, par Baznīcu un par dvēselēm – Debesīm izrādījās ļoti patīkama un auglīga. Jebkura vieta ir piemērota, lai šādi satiktos ar Dievu.

Man patīk šī tava tendence, ka lūgšanā tu mēdz veikt daudzus kilometrus, aplūkot svešas zemes, kas atšķiras no tās, pa kuru tu šobrīd staigā; tavu acu priekšā slīd cilvēki, kas pārstāv citas rases, un tu dzirdi dažādas valodas… Tajā atbalsojas Jēzus pavēle: „Euntes, docente omnes gentes! – Ejiet un māciet visas tautas!“ Lai tiktu tālu, aizvien tālāk, ieliec šo mīlestības uguni tajos, kas tev apkārt, un tavi sapņi un ilgas kļūs par realitāti ātrāk, vairāk un labāk!

Tava lūgšana dažreiz būs kā stāstījums, citreiz – ļoti iespējams, šīs reizes būs retas – tava lūgšana būs pilna dedzības, un varbūt daudzreiz tā būs sausa, ļoti, ļoti sausa… Taču svarīgākais ir tas, lai ar Dieva palīdzību tu nezaudē dūšu. Domā par sargu, kas stāv sardzē. Viņš nezina, vai karalis vai valsts prezidents atrodas pilī. Viņš nezina, ko tie dara, un lielākajā daļā gadījumu šīs augstu stāvošās personas pat nenojauš, kas viņus apsargā.

– Ar mūsu Dievu nenotiek nekas tamlīdzīgs. Viņš dzīvo tur, kur dzīvo tu. Viņš par tevi rūpējas.

Viņš tevi pazīst un zina tavas slēptākās domas… Nepamet lūgšanas sardzi!

Paskat tik, kādus nepamatotus prātuļojumus tev piedāvā ienaidnieks, lai tu pamestu lūgšanu: „man nav laika“ – kamēr tu nemitīgi to izšķied –, „tas nav man domāts“, „mana sirds ir sausa“… Lūgšanas būtība nav tajā, ko runā vai sajūt, bet gan tajā, ka ir jāmīl. Un mēs mīlam, cenšoties kaut ko Kungam pateikt, pat ja nepasakām neko.

„Ar vienu minūti intensīvas lūgšanas pietiek,“ teica kāds cilvēks, kurš nekad nelūdzās.

– Vai iemīlējusies sirds piekristu, ka pietiek vienu minūti intensīvi skatīties uz cilvēku, kurā tā iemīlējusies?

Šis ideāls – cīnīties un uzvarēt Kristus cīņās – kļūs realitāte tikai caur lūgšanu un upuri, caur ticību un mīlestību. – Nu tad… uz priekšu! Lūgsimies, ticēsim, pieņemsim ciešanas un mīlēsim!

Mērdēšanās ir paceļamais tilts, kas atvieglo mūsu ieiešanu lūgšanas pilī.

Nezaudē dūšu. Lai cik necienīgs būtu cilvēks un lai cik nepilnīga būtu viņa lūgšana, ja tā pa-ceļas pie Dieva pazemīgi un neatlaidīgi, Viņš to vienmēr uzklausa.

„Kungs, es neesmu pelnījusi, ka Tu mani uzklausi,“ sacīja grēku nožēlas pilna dvēsele. Un piebilda: „Bet tagad… uzklausi mani quoniam bonus, jo Tu esi labs.“

Kungs bija sūtījis savus mācekļus sprediķot, un, kad tie ir atgriezušies, Viņš tos sapulcina un aicina kopā ar Viņu doties uz kādu vientuļu vietu, lai atpūstos… Ko gan tik visu Jēzus viņiem nejautāja un nepastāstīja! Taču… Evaņģēlijs joprojām ir aktuāls.

Es tevi pilnīgi saprotu, kad raksti par savu apustulātu: „Es veltīšu trīs stundas lūgšanai, mācoties fiziku. Tā būs bombardēšana, lai „krīt“ otra pozīcija, kas atrodas bibliotēkas galda otrā pusē… Jūs jau ar viņu iepazināties, kad bijāt šeit.“ Atceros, kāds bija tavs prieks, kad tu dzirdēji mani sakām, ka starp lūgšanu un darbu nav jābūt pārrāvumam.

Svēto sadraudzība. Par to bija pamatīgi pārliecinājies jaunais inženieris, kad apgalvoja: „Tēvs, tajā dienā tikos un tikos jūs par mani lūdzāties.“ Šī ir un paliks galvenā palīdzība, kas mums jāsniedz dvēselēm: lūgšana.

Pierodi skaitīt mutiskās lūgšanas no rīta, kamēr ģērbies, kā mazi bērni. – Un vēlāk, dienas gaitā, tev būs vairāk Dieva klātbūtnes apziņas.

Rožukronis ir ļoti efektīvs tiem, kas kā ieroci izmanto prātu un zināšanas. Jo tad, kad viņi lūgšanā piesauc Dievmāti, šis šķietami monotonais veids, kā bērni runā ar savu Māti, viņos iznīcina katru godkāres un lepnības iedīgli.

Vienu dienu tu man teici, ka ar mūsu Māti tu sarunājies šādi: „Bezvainīgā Jaunava, es labi zinu, ka esmu nabaga nožēlojama būtne, kas ik dienu tikai palielina savu grēku skaitu…“ Un es tev noteikti ieteicu lūgties svēto Rožukroni. Ak, svētīgā „Esi sveicināta“ monotonija, kas šķīstī tavu grēku monotoniju!

Skumjš veids, kā nelūgties Rožukroni, – atstāt to uz pēdējo dienas brīdi. Tad, kad jāiet gulēt, to lūdzas vismaz slikti, neapdomājot noslēpumus. Tādējādi ir grūti izvairīties no rutīnas, kas nomāc patiesu dievbijību, vienīgo dievbijību.

Rožukroni nelūdzas tikai ar lūpām, citu aiz citas nomurminot „Esi sveicināta“. Tādā veidā to bubina svētuļi un svētules. – Kristieša mutiskajai lūgšanai ir jāsakņojas sirdī, tā lai Rožukroņa lūgšanas laikā prāts var ļauties katra noslēpuma kontemplācijai.

Tu vienmēr atliec Rožukroni uz vēlāku laiku un beigās to izlaid, jo tev nāk miegs. – Ja tev nav citu brīžu, lūdzies to uz ielas, tā lai neviens nemana.

Turklāt šī lūgšana tev palīdzēs uzturēt Dieva klātbūtnes apziņu.

„Lūdzies par mani!“ es viņam teicu, kā to vienmēr daru. Un viņš man pārsteigts atbildēja: „Vai jums kaut kas noticis?“ Man bija viņam jāpaskaidro, ka ar mums visiem kaut kas notiek vai atgadās ik mirkli, un piebildu, ka tad, ja trūkst lūgšanas, atgadās vēl vairāk un tas, kas atgadās, ir krietni grūtāk panesams.

Dienas gaitā atjauno savus grēku nožēlas aktus. Padomā par to, ka Jēzus nemitīgi tiek apvainots un par nožēlu Viņš nesaņem gandarīšanu tikpat nemitīgi. Tāpēc es vienmēr atkārtoju: jo vairāk grēku nožēlas aktu, jo labāk. Lai šie mani vārdi atbalsojas tavā dzīvē un tavos padomos.

Cik viegli ir iemīlēties pasludināšanas ainā. Cik daudzkārt mēs to esam apcerējuši! – Marija ir sakopojusi garu lūgšanā…, visas savas maņas un spējas viņa izmanto, lai runātu ar Dievu. Lūgšanā Marija uzzina Dieva gribu, un ar lūgšanas starpniecību Dieva griba kļūst par viņas dzīvības dzīvību. Neaizmirsti Jaunavas Marijas paraugu!