Dabiskums

Kristus ir augšāmcēlies: vislielāko no brīnumiem redzēja tikai daži cilvēki… tie, kam to vajadzēja redzēt. Dabiskums ir dievišķu iniciatīvu pazīme.

Kad strādā tikai un vienīgi Dieva godam, viss notiek dabiski, vienkārši, cilvēki žigli tiecas pēc mērķa un nekavējas pie „spožām izpausmēm“, lai nepazaudētu neatkārtojamo, ne ar ko nesalīdzināmo saikni ar Kungu.

Tu sašutis jautāji, kāpēc apustulāta videi un instrumentiem ir jābūt neglītiem, netīriem… un sarežģītiem? Un piebildi: „Ja turklāt tas maksā to pašu!“

– Man tavs sašutums šķita ļoti saprātīgs. Un es nodomāju, ka Jēzus vērsās pie visiem un aicināja visus: nabagus un bagātus, gudrus un ģeķus, priecīgus un noskumušus, jaunus un vecus… Cik patīkama un dabiska – pārdabiska – ir Viņa persona!

Lai būtu efektīvs, ir jābūt dabiskam. – Ko gan var gaidīt no zīda apvalkā ietītas otas, pat ja tā no-nāktu liela gleznotāja rokās?

Svētie vienmēr pārējiem izrādās „neērti“.

Svētie ir nenormāli? … Ir pienācis laiks darīt galu šim stereotipam. Ar pārdabisku kristīgās askēzes dabiskumu mums ir jāmāca, ka pat mistiskie fenomeni nenozīmē kaut ko nenormālu. Tiem piemīt šos fenomenus raksturojošs dabiskums… Tāpat kā citiem psihiskajiem un fizioloģiskajiem procesiem ir savs dabiskums.

Es tev runāju par horizontu, kas atveras mūsu skatienam, un par ceļu, kas mums priekšā. – „Man nav ar ko aizbildināties,“ tu paziņoji, it kā pārsteigts, ka tas tā ir.

– Ielāgo labi šo lietu: nekādu aizbildinājumu nemaz nedrīkst būt!

Izbeidz muļķīgo pieglaimošanos, ko, iespējams, neapzināti reizēm izrādi tam, kas ir vadītājs, sistemātiski pārvēršot sevi par viņa vēlmju un viedokļu skaļruni nenozīmīgos jautājumos.

– Tomēr vēl vairāk uzmanies no tā, lai neiecirstos vēlmē uzrādīt viņa trūkumus kā kaut ko smieklīgu, tādējādi tos banalizējot, jo tas priekšniecībai atņem autoritāti. – Kādu lāča pakalpojumu tu pasniegtu, ja to, kas ir slikts, tu pārvērstu par kaut ko smieklīgu!

Tu ap sevi radi mākslīgu neuzticēšanās un aizdomu klimatu, jo, kad runā, rodas iespaids, ka tu spēlē šahu: izsaki katru vārdu, domājot četrus gājienus uz priekšu. Paskaties, kā Evaņģēlijā tiek stāstīts par nožēlojamajiem tēliem, kādi bija piesardzīgie un liekulīgie Rakstu mācītāji un farizeji. Ir teikts, ka viņi uzdeva Jēzum jautājumus, nāca klajā ar neskaidrībām, „ut caperent eum in sermone“, lai sagrozītu Viņa vārdus! – Bēdz no šādas rīcības!

Dabiskumam nav nekāda sakara nedz ar vaļību, nedz ar netīrību, nedz ar skrandainību, nedz ar sliktu audzināšanu. Ir cilvēki, kas reducē kalpošanu Dievam uz darbu posta un – atvainojiet – utu pasaulē. Šis uzdevums ir un būs nepieciešams un apbrīnojams. Taču, ja mēs paliekam vienīgi pie tā, tad, pirmkārt, netiek ņemta vērā lielākā daļa dvēseļu, un turklāt – ko mēs darīsim, kad būsim trūkumcietējus izvilkuši no viņu situācijas? Neliksimies par viņiem ne zinis?

Tu neesi cienīgs? – Tad… pacenties kļūt cienīgs. Un cauri.

Tieši šīs tavas alkas būt kaut kam īpašam un neparastam… ir tik ļoti parastas un banālas!

„Svētīga tu esi, jo ticēji,“ saka Elizabete mūsu Mātei. – Vienotība ar Dievu, pārdabiskā dzīve vienmēr ietver sevī aktīvu cilvēcisko tikumu praksi. Marija ienes prieku savas māsīcas mājās, jo viņa „nes“ Kristu.

Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Šī nodaļa citā valodā