Patiesums

Tu lūdzies krucifiksa priekšā un pieņēmi šādu lēmumu: labāk manas ciešanas patiesības dēļ nekā tas, ka patiesībai jācieš manis dēļ.

Daudzkārt patiesība ir tik neticama! … Visvairāk tādēļ, ka tā vienmēr pieprasa konsekventu rīcību.

Ja tev nepatīk, ka tev saka taisnību…, kāpēc tad tu uzdod jautājumus?

– Varbūt tu vēlies, lai tev atbild ar tavu patiesību, attaisnojot tavus neceļus?

Tu apgalvo, ka izjūti dziļu cieņu pret patiesību… Vai tāpēc tu vienmēr no tās turies tik „cienījamā“ attālumā?

Neuzvedies kā nelga! Tas nav nekāds fanātisms, ja ar katru dienu vairāk vēlas pazīt, mīlēt un ar lielāku pārliecību aizstāvēt patiesību, kas tev jāpazīst, jāmīl un jāaizstāv.

Turpretī (un es to saku bez bailēm) sektantismā krīt tie, kas pretojas šādas izturēšanās loģikai neīstas brīvības vārdā.

Tā notika jau Jēzus Kristus laikā – ir viegli pateikt „nē“; noliegt vai padarīt apšaubāmu kādu ticības patiesību. – Tev, kas sevi sauc par katoli, ir jābalstās uz „jā“.

– Vēlāk, pēc padziļinātām studijām, tu būsi spējīgs izklāstīt savas pārliecības iemeslus: to, ka nav pretrunu (un tādu nevar būt) starp Patiesību un zinātni, starp Patiesību un dzīvi.

Nepamet darāmo, neatstāj iesākto ceļu, pat ja tev jādzīvo kopā ar cilvēkiem, kas pilni aizspriedumu, it kā spriedumu pamatu vai terminu no-zīmi noteiktu viņu izturēšanās un viņu apgalvojumi.

– Centies, lai viņi tevi saprot…, taču, ja tu to nespēj panākt, turpini savu ceļu.

Tu satiksi cilvēkus, kurus būs grūti pārliecināt viņu trulās stūrgalvības dēļ… Tomēr, izņemot šādus gadījumus, pūlies, lai nesaskaņās tiktu viesta skaidrība, un dari to ar tik lielu pacietību, cik vien nepieciešama.

Ir cilvēki, kas nedzird – nevēlas dzirdēt – neko vairāk par tiem vārdiem, kas jau skan viņu galvā.

Ir daudzi, kuriem sapratne, ko tie no citiem pieprasa pret sevi, nozīmē to, ka visi pāriet viņu pusē.

Es nespēju ticēt tavam patiesumam, ja tu nejūti nepatiku – turklāt traucējošu nepatiku! – arī pret pašiem sīkākajiem un nekaitīgākajiem meliem, jo tie nav ne sīki, ne nekaitīgi, tāpēc ka ir apvainojums Dievam.

Kāpēc tu skaties, klausies, lasi un runā ar nekrietnu nodomu un centies izcelt „slikto“, kas mājo nevis pārējo nolūkos, bet gan tavā dvēselē?

Ja lasītājam nepiemīt godaprāts, diez vai viņš spēs atklāt rakstītāja godaprātu.

Sektants visās pārējo aktivitātēs redz tikai sektantismu. Viņš mēra tuvāko ar savas sirds greizo mērauklu.

Cilvēks no valdības mani ļoti apbēdināja. Viņš nojauta par dažu problēmu eksistenci, kas, no otras puses, dzīvē ir loģiskas… Un šis vīrs nobijās un dusmojās, kad viņam par tām pastāstīja. Viņš labāk vēlējās par tām neko nezināt, dzīvot pustumsā vai sava redzējuma krēslā, lai nezaudētu mieru. Es viņam devu padomu „ķerties vērsim pie ragiem“ tieši tādēļ, lai šīs problēmas izzustu, un apliecināju, ka tad viņš dzīvos patiesajā mierā.

Ne savas, ne svešas problēmas nevar atrisināt, izliekoties, ka to nav. Tas nozīmētu ērtību, slinkumu un durvju atvēršanu velna darbībai.

Vai tu izpildīji savu pienākumu? … Vai tavs nodoms bija godprātīgs? … Jā? – Tad neraizējies par to, ka ir nenormāli cilvēki, kuri visur atklāj ļaunumu, lai arī tas eksistē tikai viņu skatienā.

Viņi ziņkārīgi jautāja, vai tu uzskati par labu vai sliktu to savu lēmumu, kas viņiem šķita neitrāls. Ar tīru sirdsapziņu tu atbildēji: „Es zinu vienīgi divas lietas: pirmkārt, mans nodoms ir tīrs, un, otrkārt… es labi zinu, ko tas maksā.“ Un piebildi: „Dievs ir manas dzīves jēga un mērķis, tāpēc esmu pārliecināts, ka nekā neitrāla nav.“

Tu viņam pastāstīji par saviem ideāliem un savu noteikto un nelokāmo katoļa uzvedību. Šķita, ka viņš pieņem un saprot šo ceļu. – Taču vēlāk tevi pārņēma šaubas: vai tikai viņa izpratni neslāpē viņa ne pārāk kārtīgie ieradumi…

– Uzmeklē viņu no jauna un paskaidro viņam, ka patiesību pieņem, lai to dzīvotu vai lai censtos to dzīvot.

„Kas viņi tādi, lai mani pārbaudītu? … Kāpēc viņi neuzticas?“ tu man komentēji. – Paklau, atbildi viņiem manā vārdā, lai neuzticas pašu postam… Un mierīgi turpini savu ceļu.

Tu jūti viņiem līdzi… – Tik gļēvi viņi met akmeni un pēc tam paslēpj roku. Ieklausies, kādu spriedumu par viņiem izsaka Svētais Gars: „Apmulsuši un apkaunoti paliks visi, kas dara ļaunu, pa vienam tie tiks apklāti ar negodu.“ Šis spriedums noteikti piepildīsies.

Vai ir daudz tādu, kas ceļ neslavu un kurn pret šo apustulisko darbību? … – Tādā gadījumā, ja tu pasludināsi patiesību, būs vismaz viens, kas nekritizē.

Pat no paša skaistākā un daudzsološākā kviešu lauka ir viegli izravēt ķerrām pērkoneņu, magoņu un zāles…

Un, runājot par pašu viengabalaināko un atbildīgāko cilvēku, – ja raugās uz visu viņa vēstures plūdumu – ir, ar ko aizpildīt melnas lappuses… Padomā tāpat, cik daudz ir teikts un rakstīts pret mūsu Kungu Jēzu Kristu.

Es tev ieteiktu, lai tu tāpat kā kviešu laukā ievāc baltas un nobriedušas vārpas – patieso patiesību.

Tu man apgalvoji, ka vēlies skaidru sirdsapziņu. Neaizmirsti, ka atkārtot apmelojumu, to neapstrīdot, nozīmē pārvērsties par atkritumu savācēju.

Tas, ko tu sauc par atvērtību, – tava tieksme viegli pieņemt jebkādus apgalvojumus, kas liecina pret kādu cilvēku, kuru tu pats neesi uzklausījis, – nekādā ziņā nav taisnīgums… Un tuvākmīlestība vēl jo mazāk.

Apmelojumi reizēm nodara kaitējumu tiem, pret kuriem tie vērsti… Taču patieso negodu tie nedara tiem, kas šos apmelojumus izdomā un izplata…, jo viņi nes šo nastu savas dvēseles dziļumos.

„Kāpēc tik daudz kurnētāju?“ tu sev sāpināts jautā… – Vieni par tādiem kļuvuši maldu, fanātisma vai ļaunuma dēļ. – Taču vairākums atkārto melus aiz inerces, virspusējības, nezināšanas. Tāpēc es uzstāju – kad nevari uzslavēt, bet nav nepieciešams runāt, tad klusē!

Kad nomelnotais upuris klusējot cieš, „bendes“ to ļaunprātīgi izmanto ar savu bravūrīgo gļēvulību. Neuzticies šāda veida galīgiem apgalvojumiem, ja tie, kas tādus izplata, nav mēģinājuši vai nav vēlējušies runāt ar iesaistīto personu.

Ir daudz veidu, kā veikt aptauju. Ar pavisam mazu viltības devu, ieklausoties kurnēšanā, piecpadsmit minūtēs var savākt desmit sējumus, kas liecinātu pret jebkuru cildenu cilvēku vai cienījamu uzņēmumu. – Vēl vairāk tad, ja šis cilvēks vai uzņēmums strādā efektīvi. – Un vēl vairāk – ja šī efektivitāte ir apustuliska…

Skumji par tiem, kas ko tādu organizē, taču vēl lielākas skumjas ir par to cilvēku attieksmi, kas ļaujas būt par šo negodīgo un paviršo apgalvojumu skaļruņiem.

Kāds cilvēks man ar sāpēm sacīja: „Tiem nu gan nepiemīt Kristus prāts, bet tikai Kristus maska… Viņi nespēj sasniegt patiesību un nenes augļus, tāpēc ka viņiem nepiemīt kristīgais domāšanas veids.“ Dieva bērni, mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka Mācītājs pasludināja: „Kas jūs klausa, mani klausa…“ – Tāpēc… mums ir jācenšas būt Kristum, nevis Kristus karikatūrai.

Šajā gadījumā, tāpat kā daudzos citos, cilvēki aktīvi rosās, katrs uzskata, ka viņam ir taisnība…, taču Dievs viņus vada: pāri visiem viņu personiskajiem motīviem, neizdibināma un mīlestības pilna galu galā triumfēs Dieva providence. Tāpēc ļaujies, lai Kungs tevi „vada“. Nepretojies Viņa plāniem arī tad, kad tie ir pretrunā taviem „pamata uzskatiem“.

Ir sāpīgi redzēt, ka daži cilvēki, kuriem nemaz nerūp zināšanu vērtīgie dārgumi un iespēja tos iegūt mācoties, nododas tam, lai zināšanas veidotu paši savā gaumē, izmantojot vairāk vai mazāk patvaļīgas metodes.

Lai šis konstatējums tevi mudina divkāršot savas pūles tajā, lai padziļinātu zināšanas par patiesību.

Ir vieglāk rakstīt pret tiem, kas veic pētījumus vai nāk klajā ar jauniem atklājumiem zinātnē vai tehnikā, nekā pētīt pašam. – Taču ir pilnīgi nepieļaujami, ka šie „kritiķi“ turklāt vēl paaugstina sevi par absolūtiem kungiem, kas gatavi ietekmēt nezinātāju domas un viedokļus.

„Tas nav skaidri zināms, tas nav skaidri zināms,“ kāds iebilda pret drošo apgalvojumu, kuru sniedza citi… Toties skaidra bija viņa nezināšana.

Tev nepatīk sāpināt, radīt šķelšanos, izrādīt neiecietību… un tu piekāpies nostājā un aspektos (man apgalvojot, ka tas taču nav nekas traks!), kas tik daudziem rada postošas sekas. Piedod manu vaļsirdību – lai arī tev tik ļoti nepatīk neiecietība, tieši šādi rīkojoties, tu ļaujies visdumjākajai un kaitējošākajai neiecietībai: tai, kas liedz pasludināt patiesību.

Savā bezgalīgajā un pilnīgajā taisnīgumā un žēlsirdībā Dievs pauž to pašu mīlestību – taču atšķirīgiem bērniem atšķirīgā veidā. Tāpēc vienlīdzība nenozīmē mērīt visus ar vienu un to pašu olekti.

Ak, šī patiesība, kuru tu izsaki tikai pa pusei! Tai ir tik daudz interpretācijas iespēju, ka to jau var sākt uzskatīt… arī par meliem.

Attiecībā uz zinātnes un svešas reputācijas lauku šaubas ir augs, ko ir viegli iesēt, bet ļoti grūti izravēt.

Tu man atgādini Pilātu brīdī, kad viņš bija pieļāvis visšausminošāko noziegumu: „Cuod scripsi, scripsi!“ – kas uzrakstīts, to nevar mainīt… – Tu esi nelokāms! Taču šādu nostāju tev vajadzēja ieņem iepriekš, nevis pēc tam!

Dzīvot saskaņā ar pieņemtajiem lēmumiem ir tikums. Taču zināmie dati ar laiku var mainīties, un tad konsekventa attieksme pieprasa: problēma ir jānoformulē no jauna, un ir jārod jauns risinājums.

Nesajauc svētu nepiekāpību ar nesalaužamu ietiepību. „Kaut pārlūzīšu, bet neliekšos,“ tu man pašapmierināts un ar zināmu augstprātību apgalvoji.

– Ieklausies manī uzmanīgi: salauzts instruments vairs nekam neder un atstāj brīvas rokas tiem, kas ar šķietamu piekāpību vēlāk uzspiež kaitējošu nepiekāpību.

„Sancta Maria, Sedes Sapientiae, Svētā Marija, Gudrības sēdekli!“ – Bieži piesauc mūsu Māti ar šiem vārdiem, lai viņu studijās, darbā un sadzīvē viņa piepilda savus bērnus ar Patiesību, ko mums atnesis Kristus.