Satraukums par to, ko domās citi

Kad runa ir par to, ka jāaizstāv patiesība, kā gan var vēlēties neizdarīt neko Dievam nepatīkamu un vienlaicīgi nekonfrontēt sevi ar apkārtējo vidi? Tās ir pretējas lietas. Vai nu viena, vai nu otra! Ir nepieciešams, lai upuris būtu īsts dedzināmais upuris. Tas ir jāsadedzina pilnībā… Līdz pat „ko teiks citi“, līdz pat tam, ko sauc par reputāciju.

Cik skaidri tagad redzu, ka „svētajai bezkaunībai“ ir ļoti dziļas saknes Evaņģēlijā! Izpildi Dieva gribu, atceroties par apkaunoto Jēzu, apspļaudīto un izpļaukāto Jēzu, par Jēzu, kuru vilka sīku cilvēku tiesas priekšā… Un atceries Jēzu, kurš klusē!

– Apņemies noliekt galvu apvainojumu priekšā, rēķinoties arī ar pazemojumiem, kas nenovēršami nāks, un turpināt dievišķo uzdevumu, ko mūsu Kunga Žēlsirdīgā Mīlestība ir vēlējusies mums uzticēt.

Bail paliek, domājot par ļaunumu, ko varam nodarīt, ja savā ikdienas dzīvē ļausimies bailēm vai kautrībai parādīt, ka esam kristieši.

Ir tādi cilvēki, par kuriem rodas iespaids, ka tad, kad viņi runā par Dievu vai par apustulātu, tie jūt it kā nepieciešamību aizstāvēties. Varbūt tas ir tāpēc, ka viņi nav atklājuši cilvēcisko tikumu vērtību, bet, no otras puses, – viņos ir par daudz garīgas deformācijas un gļēvuma.

Ir veltīgi censties izpatikt visiem. Vienmēr būs neapmierināti cilvēki, kas iebildīs. Paskaties, kā to rezumē tautas gudrība: „Kad jēriem klājas labi, tad vilkiem klājas slikti.“

Neuzvedies kā tie, kas nobīstas no ienaidnieka, kuram nepiemīt nekas vairāk par „agresīvās balss“ spēku.

Tu apzinies, kāds darbs tiek veikts… tas tev šķiet cēls! Tomēr tu raugies, lai nebūtu šajā darbā līdzdalīgs… vēl vairāk, tu centies, lai citi neredz un nepadomā, ka tu līdzdarbojies.

– Tu man sacīji – tev esot bail, ka citi tevi uzskatīs par labāku, nekā tu esi! – Bet vai gadījumā tev nav bail no tā, ka gan Dievs, gan cilvēki tev prasīs būt konsekventākam?

Šķita, ka viņš ir pieņēmis galīgu un negrozāmu lēmumu… Taču, kad bija jāņem spalva rokās, lai šķirtos no savas līgavas, neizlēmība ņēma virsroku un pietrūka drosmes. Daži runāja, ka tas ir ļoti cilvēcīgi un saprotami. Cik var saprast, saskaņā ar dažu cilvēku viedokli, zemes mīlestība nav starp tām jomām, kas jāatstāj, lai pilnībā sekotu Jēzum, kad Viņš to lūdz.

Ir tādi, kas kļūdās vājuma dēļ, jo mēs esam radīti no trausla māla, taču viņi paliek pilnībā uzticīgi Baznīcas mācībai. Tie ir tie paši, kas ar Dieva žēlastības palīdzību pauž varonīgu drosmi un pazemību, lai atzītu savas kļūdas un ar īpašu uzsvaru aizstāvētu patiesību.

Daži ticību un paļaušanos uz Dievu sauc par apdomības trūkumu un pārgalvību.

Paļauties uz Dievu ir neprāts…! Tā tiek sacīts. – Un vai tad nav lielāks neprāts paļauties pašam uz sevi vai uz citiem cilvēkiem?

Tu man atrakstīji, ka visbeidzot tiki līdz biktskrēslam un ka esi nobaudījis, ko nozīmē atvērt savas dzīves kloāku – tā tu to nosauci – „cilvēka“ priekšā.

– Kad beidzot izrausi no sevis šo tukšo sevis vērtējumu? Tad tu dosies uz biktskrēslu priecīgs, ka vari parādīt sevi tādu, kāds esi, šī Kristus svaidītā „cilvēka“ priekšā – viņš ir otrs Kristus – pats Kristus! –, kas tev dod absolūciju, Dieva piedošanu.

Kaut mums būtu drosme publiski un nepārtraukti dzīvot saskaņā ar savu svēto ticību.

„Mēs nevaram būt sektanti,“ slēpjoties aiz neitralitātes, viņi man teica par Baznīcas doktrīnas nelokāmību. Vēlāk, kad biju licis viņiem aptvert, ka tas, kuram pieder Patiesība, nav sektants, viņi saprata savu kļūdu.

Lai pārliecinātos par to, ka ir muļķīgi izvēlēties modi par savas uzvedības principu, pietiek aplūkot dažas senas gleznas.

Man patīk, ka tu mīli procesijas, visas mūsu Mātes, svētās Baznīcas, ārējās manifestācijas, lai dotu Dievam pienācīgo godu… Un kaut tu to visu arī izdzīvotu!

Ego palam locutus sum mundo. Es esmu runājis atklāti visu priekšā, Jēzus atbild Kaifasam, kad tuvojas brīdis atdot par mums savu dzīvību.

– Un tomēr ir kristieši, kam kauns izrādīt „palam“ – atklāti – godbijību pret Kungu.

Kad apustuļi ir izklīduši un satrakotā tauta pilnā kaklā izkliedz naidu pret Jēzu Kristu, svētā Marija turas savam Dēlam līdzi Jeruzalemes ielās. Viņu nebaida pūļa kliegšana, nedz viņa pamet Pestītāju, kaut arī visi pārējie pavadoņi anonimitātes aizsegā kļūst gļēvulīgi drosmīgi, lai apvainotu Kristu.

Piesauc no visa spēka: „Virgo fidelis!“ – uzticīgā Jaunava! – un lūdz, lai mēs, kas sevi saucam par Dieva draugiem, patiešām tādi vienmēr būtu.